No Valdas Podkalnes izstādes “en face_vol. 3”. Foto: Didzis Grodzs

Atmiņu amplitūda 9

Jana Kukaine
31/01/2012 

Foto: Didzis Grodzs

Valdas Podkalnes izstāde “en face_vol. 3” ir apskatāma “Galerijā 21” līdz 18. februārim

Runāt par tādām lietām kā bērnība, atmiņas par māti un dzīves cikliskums, manuprāt, ir liels izaicinājums. Šie temati jau tāpat ir piesātināti, pārslogoti un emocionāli uzlādēti, un pietiek ar mazu pieskārienu, lai notiktu sprādziens. Un reizēm tam nav it nekāda sakara ar mākslu, bet gan ar skatītāja subjektīvajām atmiņām vai izjūtām. Tā notika arī ar mani – bērni un mīlestība mani neatstāj vienaldzīgu, taču ne jau tāpēc, ka izstādē apskatāmie darbi būtu īpaši veiksmīgi vai uzrunājoši (par laimi, ir arī daži izņēmumi). Nē, es vienkārši kaut ko atcerējos un kaut ko iedomājos. Piemēram to, kāda es pati varētu izskatīties 89 gadu vecumā un kā es tad justos, ja kāds jauns vīrietis masētu man kājas. Taču, kā jau minēju, mākslas darbs nevar pastāvēt uz reprezentētā objekta nozīmīguma rēķina, tāpēc izstādē mani vairāk interesēja reprezentācijas veids, proti līdzekļi, kurus māksliniece izmanto, lai runātu par izvēlētajiem tematiem – savām atmiņām un atmiņām vispār.  

Izstādē en face_vol. 3” Valda Podkalne risina divējādus stāstījumus. Pirmais ir fotogrāfiju sērija, kurā redzama Frīdla Prunbauera, savā mājā veicot ikdienas darbus. Šis stāstījuma veids ir ļoti konkrēts – ar veļas knaģiem, avīzēm, matu ruļļiem, ratiņkrēslu un kūpinātas zivs smaržu. No izstādes apraksta var uzzināt, ka māksliniece divus mēnešus kopusi veco kundzi, šajā laikā atsaucot atmiņā un it kā no jauna satiekot savu māti.  

Fotogrāfiju ir daudz, un tās ir diezgan garlaicīgas, pat šausminošas. Es tiešām nezinu, kāpēc māksliniece izvēlējusies fotografēt tieši tā. Varbūt viņa gribējusi atstāt iespaidu, ka patiesībā fotografējusi Frīdlas mazmeita, vai varbūt vēlējusies radīt vienkāršības, tiešuma efektu. Taču fotogrāfiju tonalitāte, zibspuldzes atstātā asā ēna un izdruku kvalitāte liek šaubīties, vai tas ir izdevies. To, ka šī sieviete ir interesanta un ka viņas garajā mūžā piedzīvotais ir uzmanības vērts, drīzāk parāda nelielās replikas, kas pavada fotogrāfijas, taču ar to ir par maz. Tāpēc ir nedaudz žēl, ka tāda iespēja nav pilnībā izmantota, it īpaši – ņemot vērā Prunbaueras kundzes humoru un labvēlību, ar kādu viņa ļauj ieskatīties diezgan intīmās savas ikdienas dzīves detaļās.

Otrais stāstījums par atmiņām runā abstrakti, tiesa, tik plašā amplitūdā, ka grūti rast kopēju iespaidu gan par pašu izstādi, gan mākslinieces balss intonāciju. Tā svārstās no diezgan neveiksmīgām mātes vēstules fragmentu digitālām izdrukām (kas acīmredzot ir ļoti personisks dokuments, taču kā artefakts nepārliecina nedz izdrukas kvalitātes, nedz izpildījuma ziņā) līdz neparasti smalkiem, izteiksmīgiem un nozīmes ziņā ietilpīgiem darbiem – priekšmetu grupām un instalācijām, tādiem kā “Supernova”, par kuru es priecājos un gavilēju.

Šajā instalācijā teju anatomiskā precizitātē sakārtoti neparastas formas veidojumi (jeb “spoki”), kas, izrādās, ir alegoriski mīlestības, jēgas, zināšanu, uzmanības un ziņkārības tēli. Centrā ir redzama stiklā iestrādāta trīsdimensionāla mākslinieces vecāku kāzu fotogrāfija, un, aplūkojot nelielā skapīša saturu, var nojaust, kādas būs jaunā pāra turpmākās gaitas (jeb “spokošanās”). Darbs šķiet trāpīgs laulības dzīves komentārs, kurai, lai gan tā turas uz šķietami tik ļodzīgiem plauktiņiem, tomēr piemīt kaut kas no “zvaigznes spožā uzplaiksnījuma”, kā darba aprakstā min pati māksliniece.

Darbu grupā Terra Scriptum (veidota kopā ar Haraldu Jegodzienski) interesanti apspēlēta binārā opozīcija “daba–kultūra”, par atmiņām runājot kā par jēgas veidojumiem pretstatā raupjajai, nekultivētajai, jēgas neapdvestajai matērijai. Savukārt darba “Metamarfoze” divstāvu podesta telpiskā asociācija ar apziņas uzbūvi man šķita drīzāk banāla, bet pievienotie dažādu mākslinieku vēlējumi atstāja literāra sājuma un pārspīlētas patētikas piegaršu (izņemot Andras Neiburgas nelielo vēlējumu  un Ilmāra Blumberga “Irbītes sapni”). Radās iespaids, ka māksliniece labi pārzina dažādu materiālu asociatīvās īpašības, kā arī kombināciju iespējas, taču, kad runa ir par vārdiem un tekstiem, tad stila izjūta nereti kļūst nedaudz izplūdusi.

Pretrunīgām jūtām noskatos 3 minūtes garo video “Laiks. Bērnības skaņas”. Tas projicēts uz koka planšetes, kas apvilkta ar papīru, uz kura vairāku gadu garumā radušās ūdens notecējuma un pelējuma pēdas. Iztēlē uzburu ainu – vietā, kur kādreiz dārzā spēlējušies divi bērni, tagad ir vien gruveši, nedz mājas, nedz dārza sen vairs nav. Cik skumji, nudien! Bērni smejas tik pārgalvīgi un vēja zvani zvana tik pravietiski, ka sirds sāpēs sažņaudzas. Mazie, it kā skatītājiem domātie nolupušie krēsliņi, kas vairākās rindās izkārtoti projekcijas priekšā, patiesībā ir daļa no instalācijas, jo uz tiem sēdēt nav iespējams, tāpat kā nav iespējams dzīvot atmiņās. Bet gar sienu izkārtotie bērnu krekliņi tomēr liek jautāt – neapšaubot to, ka katrai mātei ir dārga sava mazuļa pirmā drēbju kārta, vai tas ir pietiekami oriģināls veids, kā par to runāt mākslas darbā?  

Garām aizdārd tramvajs, ir kluss sestdienas rīts, salā sastingusī pilsēta tik tikko elpo. Izstāde aizkustina, raisa pārdomas, atsauc atmiņā, liek vilties un atstāj vienaldzīgu. Tā formāli ir tik pretrunīga un saturiski tik sadrumstalota, ka arī tad, ja cenšos to skatīt caur “atmiņu” tēmas prizmu, man tā arī neizdodas atrast kādu kopsaucēju, neraugoties uz kuratores un mākslinieces centieniem pārliecināt mani par pretējo. Tāds, lūk, nelokāmais mākslas kritiķis.  

Arhīvā lasi:
16/01/2012 - Ziņas :: Valda Podkalne “en face_vol. 3” 

Kaspars Zārdiņš - 22.02.2012 20:57
Pēc komentāriem liekas, ka zem "Voldemāra Dāles" slēpjas pati Jana :))) Labi, joks. Gribēju uzrakstīt, ka šim un tam recenzijā piekrītu, bet noteikti nepiekrītu tam komentāram par tām fočenēm.... "tonalitāte un zipspuldzes atstātā ēna" - tas nu gan ir drusku brīnumaini, ka recenzijas autore to uzskata par kādu neizdevušos defektu... vai nu tiešām māksliniece būtu tik nevērīga, ja vien pati to apzināti nebūtu gribējusi. Man tieši tas (zipspuldze utt) tadīja klātbūtnes efektu, ikdienas izjūtu līdz zemādas slānim, kas ļoti patika un lika pat kamolam iekāpt kaklā, atceroties savu vecomammu. Domāju ar noskaistinātām fočenēm tāds efekts nesanāktu... jo bildes būtu atsvešinātākas. Paldies, Valda! Par foto sēriju.
R. R. - 09.02.2012 09:52
jā, par komentāru fontu arī aizdomājos =)) bet man patiesībā ļoti simpatizē šāda pieeja =))
Voldemars Dale - 08.02.2012 18:58

Šajā recenzijā ieguldītie resursi no portāla puses noteikti nav nedz par daudz, nedz par maz, tie noteikti ir OK. Lielāka problēma ir tā, ka kritikas vērtība vienmēr attiecas kā uz skatitāju, tā uz kritizējamo darbu autoru. Šajā gadijumā portāla ieguldījums ir tikai skatītāju pusē.


p.s. portāla autoriem - šis fornts varētu būt vēl daudz mazāks un tad rakstīt komentāru būtu ne tikai jautri, bet pat metafiziski.
Voldemars Dale - 08.02.2012 18:25
Esmu parliecināts, ka Jana Kukaine pavisam maz raizējas par izstādes autores tiešu reakciju uz šo recenziju.

Šī recenzija ir pilna ar atvērta skatiena klātbūtni. Tapēc runāt par "nē" te ir nevietā.

JK uz krēsliņiem nav mēģinājusi sēdēt - vismaz tas nav uzrakstīts.
JK kā reizi atzīmē šīs metaforas precīzo lietojumu. Tātad tas ir "jā", lai arī neliels.

VP raksturotie "divi skatīšanās veidi" nav nemaz tik atšķirīgi. Abos ir pilns ar fenomenoloģisku problemātiku.

Manuprāt JK katru izstādes zīmi un tēlu apraksta ar lielisku intuiciju par zīmju konotācijām un savstarpējām korelācijām, turklāt saglabā salidzinōši emocionālu skatījumu un atvērtību.
JK kā t.s. filosofei butu liels kārdinājums aizrauties ar dialektiku..

"kompetentu piekļuvi" nevar garantēt neviens pasaules mākslas darbs un nekad nav garantējis. Pat mākslinieka "piekļuve" savam darbam ir stipri problemātiska.


Es domāju, ka JK piemit dažādos daudzumos, bet VP minētie "laiks, miers, izglītība, prieks, atbildības izjūta,"

VP novēlētās lietas izskatās pēc ne visai sirnsīga sarkasma tieši dēļ
"liela pieredze un darba devējs, kas par šo darbu uz kontu pārskaita pietiekami lielu algu. ".

Varbūt Jums VP arī uz to kontu parāk maz pārskaita "darba devējs", lai Jūs būtu atbildīgāka par savu darbu (izstādi) un publicēto vēstuļu saturu.. Vai arī pārāk daudz..






Valda Podkalne - 08.02.2012 15:38

Biju tik ļoti aizņemta darbā pie sava kataloga sagatavošanas, ka palaidu garām manai izstādei pievērsto uzmanību. Atļaušos pievienot savu komentāru.

Cienītā Kukaines kundze!

Ieejot galerijā, lai aplūkotu izstādi, par izejas punktu drīkst pieņemt „nē”. Taču ir jārespektē fakts, ka viss izstādītais ir veidots ar izpratni un zināšanām un visbeidzot mērķtiecīgi izvietots šajā telpā; citādi tā būtu tukša izrādīšanās.

Jūs sūdzaties, ka fotogrāfijām trūkst asuma, savukārt citi priecājas par balansu starp krāsas ziņā reducētajām fotogrāfijām un rakstiem un runā par rakstu veidoliem.

Jūs nopeļat mātes vēstuļu fotogrāfiju slikto kvalitāti, savukārt citi tajās saskata „sendviča foto“, ko veido zvaigžņu miglājs un mātes pēdējās vēstules meitai.
Jūsu uzmanība apstājas pie zvaigžņu putekļiem, visādi citādi skaidrās fotogrāfijas traipiem, savukārt citi priecājas par to, kā metaforiski un tehniski sasaistīti divi līmeņi, kas vērotājam atklājas caur vairākām maņām, un uzmanīgi lasa vēstules.

Uz mazajiem pirmklasnieku krēsliņiem Jūs izmēģināt sēdēšanas vingrinājumus un sūdzaties par komforta trūkumu, savukārt citi šajos krēsliņos saskata metaforu un priecājas par instalācijas sasaisti ar video, simtgadīgiem zīdaiņu krekliņiem, sienas citātu, objektu skapi un atšķetina jēgu.

Lai raksturotu šo trīs Jūsu „kritikas“ piemēru būtību, vēlos parādīt divus iespējamos mākslas vērtēšanas ceļus.

Tuvojoties logam svešā telpā, pastāv divas uztveres iespējas:

1. Jūs raksturojat rāmi, krāsas veidu, roktura praktiskumu, loga rūts siltuma caurlaidību utt.

2. Vai arī Jūs sākat aprakstīt gaismu, acu priekšā esošā plašā lauka bagātību, lai izprastu struktūru, iegūtu perspektīvu. Visbeidzot kompleksā attēla izpratnei jāpievieno skaidrojums. Tā mērķis ir palīdzēt uzdāvināt netrenētam trešajam (šajā gadījumā – izstādes apmeklētājām) kompetentu piekļuvi daudzslāņainajam attēlam.

Jūs esat devusi priekšroku pirmajam variantam (kā tas īsi raksturots iepriekš) un pielietojusi to nepilnīgi.

Lai izmantotu otro variantu, ir nepieciešams laiks, miers, izglītība, prieks, atbildības izjūta, liela pieredze un darba devējs, kas par šo darbu uz kontu pārskaita pietiekami lielu algu.

To visu es Jums no sirds novēlu!

Ar cieņu,
Jūsu Valda Podkalne



Voldemars Dale - 01.02.2012 21:25
Šī ir viena no labākajām recenzijām kādu esmu lasījis.
Pamatojumi ir iztekti gan intelektuālā pamatojumā, gan intuitīvi bez paskaidrojuma un vienkāršā formā, kas tapēc nekļūst "tendencioza".
Ja konkrēts kritiķis pasaka, - man nepatīk, tas nozīmē daudz vairāk kā, ja to pasaka anonīms komentētājs, vai "nejaušais skatītājs".

Valda Podkalne ir jauna māksliniece. Tikai pavisam nesen ievērojam to darinam arī "ko vairāk" kā keramiku. Jaunam māksliniekam
šāda uzmanīguma un detalizētības kritika ir liels panākums.
J.K. ir uzmanīgi atzīmējusi ikkatru detaļu un meklējusi vērtīgo, bet nav ļāvusies emocionālam skatījumam un tas ir tas, ko mēs "nejaušie skatītāji" arī sagaidam.

J.K. "Runāt par tādām lietām kā bērnība, atmiņas par māti un dzīves cikliskums, manuprāt, ir liels izaicinājums. Šie temati jau tāpat ir piesātināti, pārslogoti un emocionāli uzlādēti, un pietiek ar mazu pieskārienu, lai notiktu sprādziens. "
Tarkovska filma "Spogulis" ir par šo citātu. Tā ir kompleksa, tā ir kā kolāža, tā ir gan smaga un irracionāla, gan pārsātināta ar romantisko gan visāda citāda. Tarkovskis šo izaicinājumu ir padarijis par vienu no vissvarīgāko mākslas darbu/ filmu vispār.
R. R. - 01.02.2012 15:07
t.i. izstādi vērtēju kā labu.

P.S. Un es kā Arterritory regulārs lasītājs varu teikt, ka man nav nekas pret, ja tiek pausti arī tendenciozi viedokļi, lai kaut vai sakūdītu manu un citu domāšanu. Un varbūt vēlreiz skaidri sev formulētu savu viedokli, kas bieži var nesakrist ar recenzentu domām. Bet tas taču ir labi. Latvieši ir pārāk pieradusī, ka visi glauda pa spalvai, bet ja kādam kas nepatīk (arī kritiķim var būt savs viedoklis), tad uzreiz visi dusmīgi =)

Bet atkārtošu, ka man izstāde patika, bet recenzija arī patika =)
R. R. - 01.02.2012 15:05
Zinu mākslas profesionāļus, kas nemaz tik cildinoši nav izteikušies. Es pats personīgi vērtēju kā labu, taču piekrītu Janai, ka tās bērnu drēbītes jau nu gan bija kā ar pirkstu acī, kas man kā mākslas mīļotājam nekad nepatīk - tās klajšs tiešums un apelēšana pie emocijām ar tādiem līdzekļiem.
Iveta Ruskule - 01.02.2012 14:02
Atļaujiet nepiekrist! Manas sajūtas, iznākot no Valdas Podkalnes izstādes, sniedzās tālu pāri stīvajai nelokāmībai, kādu šeit pauž recenzente, pretendējot uz mākslas kritiķa lomu. Jā, patiesi, atmiņām piemīt īpašs jūtīgums, kurš, apvienojumā ar mākslas trauslo un spēcīgo pieskārienu kļūst par vienu no „.. nemieru raisošajām tēmām, kuras nodarbina ne tikai (..) māksliniekus, bet - visticamākais - visas pasaules iedzīvotājus. Kā liecina pieredze, vispersonīgākie stāsti patiesībā ir universāli. Šos stāstus -tēlus var dēvēt arī par emocionālu pastaigu pa dzīvei atvēlēto gaismas telpu un skaņas celiņu. Un tā ir cīņa pret ātrumu, kādā uzplaukst cilvēki, ēnas, koki un ziedi, pirms mirt, kvēli smaržojot.” (šeit ielavījies citāts no Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna izstādes apraksta izstādei „Kas man ko slēpt, sēžot vienam rožu dārzā.” kim? VKN galerijā 2010.gadā).
Komentārs gan nebūtu tā vieta, kur iegrimt diskusijās ar daudzajiem šajā recenzijā paustajiem un reizumis pat savstarpēji pretrunīgajiem vērtējumiem, kuriem var arī nepiekrist. Nedz par pārmetumu zibspuldzes raisītajām ēnām un izdruku kvalitātei (godīgi, sakot, nekas tāds man izstādes uztveršanu netraucēja, vēl jo vairāk tādēļ, ka noprotams, ka sirmās kundzes fotogrāfijas tapušas nevis ar pretenziju uz autentiska mākslas darba statusu, bet gan kā emocionālu tiltu, pārnesi izstādes trauslajām vibrācijām). Nedz arī izstādes darbiem pārmesto banalitātes piegaršu, apšaubāmu oriģinalitāti, bet izstādei kopumā – sadrumstalotību un kopsaucēja trūkumu. Tas būs bijis tikai tāds šķitums. Tādēļ, ka mākslai un atmiņām ir viena kopīga privilēģija – pieskarties mūsu jutekļiem apbrīnojami trauslā, šķietami fragmentārā un neviendabīgā veidā. Te atkal iezogas fragments no iepriekš citētā apraksta: „Iespējams, abu mākslinieku (Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna – I.R.) darbu var dēvēt par egoistisku nodarbošanos ar sevi un pašu dzīves atspoguļojumu taustāmā veidā. Taču - vai dialogs ar sirdsapziņu, dzīves pētīšana un nekautrīga atzīšanās savā mīlestībā dzīvei nav godīgākā cilvēka misija?" Valda Podkalne savā izstādē ir šīs misijas dzīves un mākslas uzdevumu augstumos. Tādēļ patiesi žēl, ka par izstādi, kura mākslu zinošu profesionāļu sarunās izskanējis tik daudz cildinošu un slavējošu vārdu, šajā visnotaļ cienījamajā un Latvijas interneta vidē lielākajā mākslas forumā pausts tik vienpusīgs un, piedodiet, tendenciozs viedoklis.