Foto

BŪT VAI BŪT

Auguste Petre

Recenzija par Andra Eglīša izstādi “Kaut kur tepat”, galerijā “Daugava”

Auguste Petre
09/11/2017

Kaut kur tepat, kad rudens vēl nav sasniedzis pilnīgu klimaksu, ziema jau sāk uzbāzīgi atgādināt par savu eksistenci, bet cilvēks domās vēl turpina atgriezties pie vasarā baudītajiem mazsālītajiem gurķiem. Braucot tramvajā, veroties debesīs, fantazējot par abstraktu pasauli, kas utopiski nepakļaujas gravitātes (nedz arī kādiem citiem) likumiem. Diezgan trāpīgi – sezonālo pārmaiņu sekmētu pārdomu pilnbriedā - no 24. oktobra līdz pat 2. decembrim galerijā “Daugava”, Ausekļa ielā 1 skatāma Andra Eglīša gleznu izstāde “Kaut kur tepat”.


Andra Eglīša izstādes ekspozīcijas skats. Foto:

Tepat ir tāds diezgan patīkams vārds, kurš vienlaikus dod norādes par atrašanos, tātad, konkrētības vai apstākļu sakritības rezultātā radušos situāciju. Tajā pašā laikā, tepat atbrīvo no skrupulozas izskaidrošanās un piesaistes telpiskajam. Tas nav nekāds šeit un tagad modelis, kas varētu pieprasīt pilnīgu atdošanos notikumiem. Ne jau nu gluži izvairīšanās, taču eksistēšana kādā starpposmā, visu laiku paliekot uz vietas – tā ir būšana tepat. Andra Eglīša kontekstā gan grūti apgalvot, ka viņš būtu autors, kurš nemainīgi atrastos vienā vietā. Pēdējās desmitgades laikā, Eglītis pamanījies vairākkārt izkāpt no savas akadēmiskās komforta zonas, glezniecību aizvietojot ar fiziskāku pašizpausmes ceļu. Par sava veida firmas zīmi, kļuvušas lielizmēra koka konstrukcijas (kā viens no nesenākajiem piemēriem minama instalācija “Armpit” (2016), kura sadzīviskā kopumā ar Katrīnas Neiburgas video darbiem reprezentēja Latviju 56. Venēcijas biennālē), scenogrāfiskā blīvumā apdzīvota telpa un atteikšanās no vides steriluma izmantošanas – gan izstādē “Iespējama vieta” (Possible place), kas no Beļģijas 2014. gadā atceļoja uz Cēsīm, gan “Zemes darbos” Mūkusalas Mākslas salonā, 2011. gadā. Eglīti varētu raksturot kā vienu no vīrišķīgākajiem Latvijas mākslas telpas pārstāvjiem, tieši eksperimentu un uzdrīkstēšanās dēļ. Konstruktīvā pieeja konceptuālā vēstījuma un mākslinieciskā izpildījuma balansam it kā ataino viņa analītisko pieeju dzīves procesiem, atstājot mazītiņu vietiņu arī fantāzijai. Varbūt aiz raupjajiem materiāliem un nebaidīšanās rokas iemērkt dubļos patiesībā slēpjas kas maigs? 


Andris Eglītis. N0 cikla Saknes un plastmasa. 2017. audekls/tempera/eļļa, 223x162 Foto: Aina Bikše


Andris Eglītis. N0 cikla Saknes un plastmasa. 2017. audekls/akrila saistviela/zeme, 76.5x61 Foto: Aina Bikše

Jaunākās izstādes ietvaros, Andris Eglītis turpina meklēt atbildes uz sev nozīmīgiem jautājumiem, kas saistās ar telpas (vides) nepastarpināto klātbūtni cilvēka ikdienā. Par apzinātu duālismu liecina gan izstādes nosaukums, gan tās apraksts. Tekstuāli interaktīvā veidā (literārā dadaisma manierē) apmeklētājiem tiek piedāvāts ieskats cīņā starp abstrakto, reālo, fizisko un asociatīvo – cīņā, kas, nepārprotami, nodarbina autora prātu. Tepat ir brīvs lauks domu apmaiņai, iespēja būvēt nākotni, neatsakoties no kultūrvēsturiskā mantojuma. Tai pat laikā, nepieradināta dimensija, kurā sev aktuālās nozīmes meklējumi uzskatāmi par vitāli svarīgiem. 


Andra Eglīša izstādes ekspozīcijas skats. Foto: Jānis Deinats

“Kaut kur tepat” ir vienpadsmit gleznas, kuras Latvijā skatāmas pirmo reizi (tieši pirms gada cikla "Saknes un plastmasa" darbi eksponēti A. Eglīša personālizstādē Maskavas galerijā “pop/off/art”). Darbu radīšanas procesā autors nav baidījies manipulēt ar dažādiem materiāliem un to substantīvajām kvalitātēm (neaprobežojoties tikai ar eļļas un akrila krāsām, arī šoreiz Eglītis gleznieciskās situācijas risina ar dubļu palīdzību). Mākslinieka pēdējā laika glezniecībai raksturīgās neidentificējamās formas pastāv no telpas atsvešinātā realitātē. No vienas puses, tas ekspozīcijai piešķir garīgu atbrīvotību, jo nepieprasa padziļināti iepazīties ar vizuālo darbu saturu. No otras puses, tas rada nepārvaramu barjeru – vēlmi ielauzties autora prātā, lai atšķetinātu motivāciju veidot distanci starp personīgi sev interesējošo un aktuālo, kas spēj raisīt interesi ikvienā. Šķiet, ka tas būtu būtisks priekšnoteikums jebkuras laikmetīgās mākslas radīšanas kontekstā, jo izslēgtu iespēju reflektēt patīk/nepatīk robežās. Estētiskie nosacījumi (globālā mērogā) jau tā ir gana individuāli uztverami un to esamības problemātiku ik dienas aktualizē, tā saucamā, mainstream kultūra. Mums tiek piedāvāti jau gatavi pareizā un piesaistošā modeļi, kurus ļauts pieņemt vai pretoties tiem. Andra Eglīša darbi no cikla “Saknes un plastmasa”, visticamāk, nav konformistiski (un mākslas, jo sevišķi 21. gadsimta glezniecības kontekstā tas vērtējams pozitīvi). Tomēr gleznas arī grūti uztveramas pašas par sevi, jo nemitīgi atgādina par savām attiecībām ar autoru. Viennozīmīgi noteikt to, cik tas ir pareizi vai nepareizi, ir praktiski neiespējami – ne tikai paši mākslas darbi un skatītājs atrodas atšķirīgos starpposmos, bet šāds iecirtums atrodas arī starp viņiem. Mulsinoša ir audeklu izmēru izvēle – katrs no tiem ir pilnīgi atšķirīga lieluma un tas it kā pretendē lauzt ekspozīcijas ritmu. Šāda spēlēšanās ar izmēriem gan nav nekas jauns, varētu pat teikt, autoram raksturīgs paņēmiens. Gleznu uzdevums šādā situācijā, viennozīmīgi, ir savstarpēji saslēgties, neskatoties uz disharmonējošām attiecībām. Konceptuāli šādam uzstādījumam ir iespējams izsekot itin viegli un ekspozīcijā Andris Eglītis to veiksmīgi realizējis iepriekš notikušajās izstādēs. Tomēr galerijas “Daugava” telpās šāds mozaikāls izvietojums īstenojies nepilnvērtīgi. Varbūt šādu efektu rada fiziskās telpas gareniskā forma, kas diktē zināmus noteikumus, ekspozīciju pakļaujot riskam veidoties pēc vagonu principa (respektīvi, mākslas objektus izvietot vienu otram sekojošus, ne izrietoši no kopējās ainavas).  


Andra Eglīša izstādes ekspozīcijas skats. Foto:


Andra Eglīša izstādes ekspozīcijas skats. Foto:

Dīkstāve Andra Eglīša radošajai darbībai nav raksturīga, taču izstāde “Kaut kur tepat” liek domāt par to, ka atrašanās starpposmos pielīdzināma būšanai komforta zonā. Nenoliedzama ir viņa kā mākslinieka izaugsme un darbības lauka pārzināšana. Galu galā, veiksmīgi (pak)ļauties profesionālam izvirdumam spēj tikai stiprākie. Tomēr salīdzinoši biežā uzmanības translēšana starp dažādiem medijiem rada vairāk šaubu, nekā sniedz atbildes. Pirmkārt, pārdomas rodas par to vai, mainot izpausmju laukus, A. Eglītis cenšas panākt pārsteiguma momenta noturību. Mākslai (protams) ne vienmēr jāšokē, tomēr jāatrodas attiecīgā saskarsmes līmenī ar skatītāju. Tāpat kā veidojot cilvēciskās attiecības, arī mākslas un tās uztvērēju starpā jāpastāv veselīgam atjauninājumam. Pārpratumi rodas tad, kad vēlme pēc refresh pāraug rutīnā. Mūžīga atrašanās kaut kur pa vidu var ne vien nokaitināt, bet pat sabojāt visu jauko, pie kā sūri grūti strādāts. Otrkārt, aktualizējas jautājums par to, kas tad Andris Eglītis tāds ir, pareizāk sakot, kā un kāpēc viņš vēlas sarunāties ar skatītāju. 


Andra Eglīša izstādes ekspozīcijas skats. Foto:

Izstādi, ar mani vienlaikus, apmeklē divas kundzītes gados. Pēc apraksta izlasīšanas viņas azartiski metas no viena darba pie otra (tieši tāpat kā es, ekspozīcijas apskati sākot ar pēdējo, t.i. vienpadsmito darbu). Veroties abstraktos triepienos, kas apdzīvo tumšo lielizmēra audeklu viena no viņām nekautrējas uzdot jautājumu: “Kas īsti tur ir attēlots?” Glezna šoreiz klusē, lai gan pieļauju, ka pārvarot abpusējo distanci, tā spētu ievilkt fantastiskā esībā. Paralēlā telpā, kaut kur tepat.