Reiz dzīvoja..?

Evelīnas Deičmanes izstāde “Melnās pasakas”, kas tapusi sadarbībā ar franču mākslinieku Théo Mercier, ir apskatāma Rīgas Galerijā līdz 3. martam

Publicētās fotogrāfijas ir no “Melno pasaku” sērijas “Pasakas par cilvēku izturēšanos”. 2007

Visticamāk, vientuļās mājās dzīvo princeses un pūķi. Tā laikam varētu mēģināt skaidrot to, kāpēc pamestas ēkas aizvien šķiet iedvesmu rosinoši darbības lauki. Īpaši tādas ēkas, kurās vēl jūtama aizgājušo īpašnieku un laika gara klātesamība. Jo mazāk zināms par īpašniekiem, bet vairāk par atstāto liecību, jo krāšņāk darbojas iztēle, sacerot puspatiesus, pusreālus un pusticamus stāstus. Viena tāda stāstu sērija ir radusies Vācijā, apvienojoties latviešu un franču māksliniekiem – Evelīnai Deičmanei (1978) un Théo Mercier (1984).

Evelīna Deičmane ir lieliska pasaku stāstītāja – “Melnās pasakas” jeb “Pasakas par cilvēku izturēšanos” (fotogrāfiju sērijas nosaukums, 2007) savieno pierasti neparastus pasaku tēlus, kuriem piemīt maģiskas spējas un neparastas tradīcijas. Un tas vēl nav viss – šajās pasakās varoņi dzīvo dīvainā netelpā – starp gandrīz pamestas ēkas sienām un meža floru un faunu, kas pasaku drošticamību vērš vēl jo laikmetīgāku. Mistiskā telpa atrodas kaut kur starp mūsdienu urbanitātes blakusproduktiem un romantisko pasaku mežu (kā vienu, tā otru ir iecienījuši dažādi dīvaiņi un teiksmām apveltīti varoņi), kas veiksmīgi rada fantāzijas starptelpu, kurā apvienojas mūsdienu pilsēta un mežs.

Fotogrāfijās sastopamie antropomorfie dīvaiņi, kas diezgan burtiski ir saauguši ar meža ekosistēmas formām, ir ļoti pārliecinoši. Tos uzlūkojot, šķiet, ka manā acu priekšā nonākuši necerēti veiksmīgi kādas retas un mītiskas sugas pārstāvju fiksējumi, kaut kas līdzīgs amerikāņu populārajā kultūrā tik bieži apspēlētajiem jetijiem. Šāda retu sugu sastapšana un pētniecība atgādina 2011. gada vasarā kim? telpās izvērsto Idas Pētersones ekskursu par Tatārijas Jēraugu (Ida Pettersson, izstāde “Tatārijas jēraugs un citi valdzinoši pagātnes stāsti”), kas rekonstruēja mītu par neparasto dzīvības formu. Turpretim Deičmanes gadījumā “Melnās pasakas” ir pilnīga konstrukcija – gan konceptuāla, gan tehniska. 

Tēli, kuri, Viļņa Vēja vārdiem, ir ieturēti “klasiskās sirreālisma un gotisko šausmu stāstu tradīcijās”, nemaz nešķiet tik sirreāli. Iespējams, tā ir medija specifika, kas savas mimētiskās dabas dēļ spēj pārliecināt par kadrā fiksētās pasaules iespējamību šajā vai kādā citā no iespējamajām pasaulēm. Te lieti noder Sūzenas Sontāgas apgalvojums, ka “sirreālisms ir fotogrāfijas sirds un dvēsele – tieši tāpēc, ka fotogrāfija rada pasaules dublikātu, sekundāru realitāti, sašaurinātu, toties dramatiskāku par to, ko cilvēks var pats saredzēt savām acīm.”[1] Patiesi, “Melno pasaku” tēliem piemīt zināms dramatisms, kas klusējoši pārņem galerijas telpu. Šie virsreālistiskie (no franču surrealisme) tēli pamazām pievelk aizvien vairāk. Jo vairāk skatos, jo vairāk pievelk, un aizvien spēcīgāk nostiprinās pārliecība, ka tādu eksistence nemaz nav tik nereāla, it īpaši, ja runājam par mitoloģiski simbolisko līmeni.

Desmit fotouzņēmumos ir izstāstīti desmit varoņu dzīves fragmenti, kas savērpjas vienā, nemaz neradot šaubas, ka to stāstiem ir sākums un turpinājums. “Melno pasaku” mistisko noskaņu un mīklainību akcentē eksponēšanas īpatnības radīts efekts (konkrētās sērijas gadījumā tā varētu būt pat veiksme), proti, fotogrāfijas ir ievietotas stiklotos ietvaros, kas diezgan spēcīgi atspīd telpu un tajā esošos cilvēkus. Satumsinātajās fotogrāfijās skatāmie tēli – sieviete kā viduslaiku bruņinieks un viņas uzticamais kok-auns, vienraga kritušais varonis, Zaķmeitene un ragainā Stirnmeitene, matainais Adamsu ģimenes brālēna (ar vārdu “Tas”) radinieks, kurš mājo koka stumbra galā, lidojošā baložu feja, Meža vecis un viņa mazais rīkļurāvējs, meitene, kas pati sevi izcirtusi no koka bluķa un viņu visu apdzīvotā ērmotā pasaule – stiklu atspulgos sajaucas ar galerijas telpu, un es vairs nezinu, kur “pasakām par cilvēku izturēšanos” ir sākums un kur turpinājums.