Foto: Jānis Deinats

#HOTD jeb pārdomas par uzdrīkstēšanos izstādes “#dienasvaronis” kontekstā 1

Sandras Krastiņas un Viļa Daudziņa izstāde #dienasvaronis - Eduarda Smiļģa Teātra Muzejā

Auguste Petre
25/10/2017

Kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ ir radies pieņēmums, ka lietainas dienas (jo īpaši rudenī un agrā pavasarī) ir kā paredzētas muzeju un galeriju apmeklēšanai. Šķiet, ka nav vērts iedziļināties tajā, kā šī teorija ir mainījusies līdz ar 20. gadsimtā uznākušo popkultūras vilni – daži cilvēki lietus laikā labāk izbauda lielveikalu vai televīzijas sniegtās privilēģijas, citiem patīk doties pastaigās vai nedarīt itin neko. Un noteikti ir arī tādi, kuriem muzejus vislabāk patīk apmeklēt tad, kad ārā spīd saule. Jo īpaši patīkami tas ir gadījumos, ja apskatāmā izstāde atrodas mazliet tālāk no mājvietas vai ikdienā iemītajām takām. Tad kultūras pasākumu izdodas apvienot ar nelielu ekskursiju, kura labākajā gadījumā noslēdzas ar spirdzinoša dzēriena malkošanu jaunatklātā kafejnīcā. Bet, ja nu liktenīgā diena sakrīt ar nelabvēlīgiem laikapstākļiem, došanās uz izstādi var kļūt par izaicinājumu, un kafejnīcas apmeklējums pēc tam ir obligāts atalgojums paša varonībai.


Sandra Krastiņa. Cits augstums. Foto: Normunds Brasliņš

Spriest par drošsirdību, kas saistās ne vien ar meteoroloģisko apstākļu pieņemšanu un sevis izglītošanu mākslas un kultūras jomā, bet arī tādiem sīkumiem kā trauku mazgāšana, ir pat vairāk nekā ikdienišķi. Tēls, kas seko vārdam ‘varonis’ ir pietiekami brīvi interpretējams un visbiežāk atkarīgs no katra paša līdzšinējās pieredzes vai sastapšanās ar drosmīgu rīcību. Tā teikt, mums katram ir sava “varoņu tabula rasa”, kura piepildās, rutīnai pastarpināti satiekoties ar kādu vai kaut ko īpašu. Visbiežāk šādas sastapšanās rodas ar grāmatu, filmu vai teātra izrāžu (sliktajiem, labajiem, galvenajiem vai otrā plāna) varoņiem. Nereti varoņtēli tiek saistīti ar pašam būtiskā vidē esošiem iedvesmas avotiem, piemēram, bērni varoņus mēdz saskatīt savos vecākos, bet vecāki – citos vecākos, kuri ar bērnu audzināšanu tiek galā, viņuprāt, veiksmīgāk. Par jaunu meiteņu varoņiem mēdz kļūt viņu iemīļotie puiši, kamēr puišiem šķiet aktuālāk iedvesmu smelties tādos (paš)tēlos kā Džeimss Dīns, Salvadors Dalī, Kristaps Porziņģis. Taču tikai retajam par savu varoni prātā ienāktu nosaukt Lāčplēsi, kurš savā būtībā iemieso visas latviešu tautas spēku un dedzību. Varētu likties interesanti – mēs tiecamies pēc elkpilnām īpašībām sev līdzīgajos, aizmirstot, ka varam tās “norakstīt” uz pārcilvēciskām personībām vai meklēt paši sevī. Ar līdzīgas problemātikas risināšanu nolēmusi nodarboties arī Sandra Krastiņa – viena no mūsdienu latviešu glezniecības zināmākajām pārstāvēm. Līdz 22. decembrim Eduarda Smiļģa Teātra muzejā apskatāma izstāde “#dienasvaronis”, kuras ietvaros Krastiņa, sadarbībā ar fotogrāfu Jāni Deinatu un aktieri Vili Daudziņu rosina domāt par to, kas tas varonis tāds ir un cik nozīmīga laikmetīgajam cilvēkam ir viņa klātbūtne.


Sandra Krastiņa. Perfekts leciens. Foto: Normunds Brasliņš

Izstādes apraksts vēsta, ka “runa ir par varoni dienas, ne desmitgades, gadsimta, kur nu gadu tūkstoša mērogā”. Šāds postulāts it kā veicina vēlmi distancēties no reālu vēsturisku varoņu un dažādu lāčplēšu apcerēšanas, pievērsties diženajam mums visapkārt. Atteikšanās tagadni vērtēt vēsturisku notikumu kontekstā un ļaušanās dotajam brīdim un mūsdienīgai varonības izpratnei. Izstādes konceptuālā uzstādījuma pamatā ir psiholoģiski aktīva skatītāju iesaistīšana. Pareizāk sakot, ar vizuāli atdarinošu metožu palīdzību izstādes apmeklētāji ir aicināti pievērst uzmanību laikmetīgajam (ne laikmeta) varonim un padomāt par to. Un, lai domāšanas process klātesošajiem neveidotos abstrakts, to piedāvāts balstīt analoģijās. Iemiesošanās varoņa tēlā uzticēta Vilim Daudziņam, kurš ziemeļnieciski patētiskā veidā spēlējas ar dažādiem “mūsdienu drosmīgo” raksturiem. Dažbrīd viņš ir atsperīgi palēcies vai aizmidzis biroja krēslā, par vairogu izmantodams žaketi, citkārt – skatienu pievērsis apcerīgai nākotnei vai pavisam novērsies no tās. Akcentējot mirkļa netveramību, Sandra Krastiņa varoņa attēlošanai izvēlējusies jaunas metodes: “ [...] būtisks ir zīmējums un gaistoši trausls materiāls, piemēram, krīts. Tāfeles motīva kultūrvēsturiskā nozīme tūliņ pagaisīs no datorizētajām klasēm, tomēr krīts un tāfele izceļ ne vien mirklīgumu un zūdību mūsdienu varoņa statusā, bet arī mācību procesu kā būtisku mākslas prakses un mūsdienu cilvēka iezīmi.” Momentā atceros, ar kādām bailēm sagaidīju matemātikas stundas vidusskolā un cik varonīgi jutos, ja pie tāfeles biju pareizi atrisinājusi trigonometrijas vienādojumu. Toreiz likās, ka dzīve būtu daudz jaukāka, ja tāfele, krīts un piespiedu uzdrīkstēšanās no ikdienas tiktu izslēgta uz visiem laikiem. Pieiet pie tāfeles jeb izkāpt no savas komforta zonas vienmēr licies nedaudz teatrāli. Uz tevi skatās un tu to apzinies, tāpēc visprātīgāk ir ieņemt kādu pozu. Arī Sandras Krastiņas un Viļa Daudziņa sadarbības rezultātā radusies pozu variācija. Mirkļiem it kā slīkstot romantiskās pārdomās, mūsdienu varonis nedaudz atgādina kaut ko no Kaspara Dāvida Frīdriha ceļotāja[1]. Tad, nemanāmi iestiegot pašlepnuma purvā, pārtop jaunā militāristā, kuru vairāk nekā pirms 100 gadiem attēlojis Iļja Repins[2]. Lai gan jautājums par moderno varoni tiek uzdots pa jaunam, atsakoties no ar šo jēdzienu saistītajām klišejām, pilnībā atsvabināties no asociācijām ir neiespējami. Varētu teikt, ka jaunas lapas atšķiršana varoņa atmaskošanas vajadzībām ir bezjēdzīga, ja viss, ko tā spēj atklāt, ir varonis pašam sevī.


Sandra Krastiņa. Cits augstums. Foto: Normunds Brasliņš

Varoņtēlu un ar viņiem saistīto faktu un mītu pētīšanai izsenis ir bijusi liela nozīme pasaules kultūrvēstures restaurācijā. Jau klasiskajā grieķu kultūrā tika izstrādāts cilvēka–varoņa kanons jeb kalokagatijas ideāls. Varonis ir tas, kurš skaists ir gan iekšēji, gan ārēji, nepārprotams piemērs un (kā jau iepriekš minēts) iedvesmas avots. Tomēr neatraujams no brutālā un nemaz ne tik skaistā kara. Tas nozīmē, ka ideālā cilvēka statusu spēj iegūt tie, kas gatavi uzupurēties ne tikai sevis vai vispārpieņemtu (gluži totalitāru) standartu dēļ, bet gan beznosacījumu uzdrīkstēšanās ietvaros. Aptuvenais attālums starp Grieķiju un Latviju ir 1990 kilometri, un, pat ja tā nebūtu, laika distance starp “Odisejas” sarakstīšanas laiku un “#dienasvaronis” izstādes atklāšanu ir ieviesusi zināmas korekcijas tajā, kā tiek skatīti dažādi ar morāli un cilvēciskajām darbībām saistīti dzīves aspekti. Nevarētu teikt, ka par varoni mūsdienās iespējams saukt tikai karavīru vai tikai to, kurš ne vien ir iekšēji iztapīgs, bet arī ārēji pievilcīgs. Tomēr varoņa pienākums atteikties no individuāla gandarījuma sasniegšanas kāda augstāka mērķa labad nekur nav zudis. Pēc saviem ieskatiem par varoni mēs spējam padarīt ikvienu, kuru ciešāka idejiskā (kolektīvā) apziņa saista ar mūsu vēlmēm, ambīcijām, pat nepieciešamībām. Vienalga – tas ir kāds, kurš lietainā dienā tevi pavadīs uz muzeju, nomazgās traukus vai dosies karā.


Sandra Krastiņa. Dusošais kareivis. Foto: Normunds Brasliņš



[1] Kaspars Dāvids Frīdrihs, Ceļinieks virs miglas jūras (Der Wanderer über dem Nebelmeer, 1818).

[2] Iļja Repins, Jauns vīrietis militārajā uniformā (Молодой мужчина в военной форме, 1873).

Johny85 Benny94IE - 01.11.2017 19:36
I think your page needs some fresh articles. Writing manually takes a lot of time, but there is tool for this time consuming task, search for: ssundee advices unlimited content