Ivars Drulle, "Herberta Cukura tiesa", 2011

Šausmīgi smieklīgā leļļu filma 0

Vilnis Vējš
15/05/2011 

Latviešu mākslinieka Ivara Drulles personālizstāde “Balstīts uz patiesiem notikumiem” galerijā “Alma” Rīgā skatāma līdz 10. jūnijam.

Izstāde – pārsteigums un prieks. Vispirms – par pārsteigumu: tas pieskaitāms drīzāk gaidītiem nekā pēkšņiem. Nevarētu teikt, ka Ivars Drulle būtu svešinieks mākslas publikai. Latvijā un Amerikā skolojies tēlnieks, Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas dekoratīvās tēlniecības nodaļas vadītājs. Šāda vizītkarte, jādomā, nodrošina respektu ne tikai no pateicīgo audzēkņu, bet arī mākslas institūciju puses, pat ja persona atstāj vairāk brīvdomīgu nekā akadēmiski konservatīvu iespaidu. Ivars Drulle kopā ar Māri Grosbahu pirms pāris gadiem, vecuma ziņā būdami nu jau tuvāk vidējai nekā jaunākajai paaudzei, sarīkoja lielu izstādi Rīgas mākslas telpā (RMT).

Tā bija visnotaļ pārliecinoša skate, lai gan pelnītā mediju interese un profesionālas atzinības žesti nesekoja. Iespējams tādēļ, ka, īpaši Drulles darbos, bija skatāmi meklējumi un radošas potences tajā stadijā, kas vēl sola izvērstu turpinājums. Tas ir sekojis: vispirms mākslinieks pievērsa uzmanību izstādē “Mūsu laika ikonas” galerijā “Alma” 2009. gada nogalē. Tajā bija vērojama smieklīga “figurāla kompozīcija”, kurā atainots popzvaigznes Maikla Džeksona nāves brīdis.  Salīdzinot ar izstādi Rīgas mākslas telpā, iezīmējās lielāks ironijas kāpinājums un uzticēšanās it kā rotaļīgo personāžu spējām paust komplicētu vēsti bez citu mediju piedevām.

Tagad – par prieku: jaunajā izstādē “piedevas” ir atgriezušās, bet nu jau citā kvalitātē. Ja RMT izstādītie darbi bija veidoti kā mazas ludziņas, kurā iekļauts arī skatītāja tēls – vīrs, kas skatās instalāciju vai video, tad šoreiz “uzvedums” ir integrētāks. Pasīvais novērotājs – izstādes apmeklētāja dubultnieks, kas iepriekš redzētajos darbos šķita pavisam neobligāts, tagad saglabāts tikai vienā sižetā un ieguvis oriģinālu raksturu. Tas ir “Mans kaimiņš Sirmbārdis”, kas veras bezgalīgā puksteņu mehānismu jūrā savu acu priekšā. Drulles agrākajiem darbiem raksturīgā melanholija šoreiz iekrāsota ar skarbu detaļu – pulsteņmeistaram ir roka ar tikai 3 pirkstiem.

Citos darbos ironijas ir krietni vairāk un figūras iekļautas fona un skaņas instalācijās. Visi darbi ir ir sižetiski, katrs neslēpti ilustrē kādu “stātiņu”. Sākot ar sirdi plosošo “Magda Gebelss un viņas seši bērni. Pēdējais vakars” un beidzot ar jautājumu “A vot, kāpēc?”. Pa vidu skumji smieklīgas noskaņas atmodina gan Kārļa Vērdiņa dzeja, gan Ģirta Ķestera intervija “Santai”.