“TOP no top” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā
Estere Kajema
12/09/2017
“Kāda Džemma?”
“Skulme Džemma”
Ikvienam labi zināms, ka attiecības starp kolekcionāru un viņa kolekciju ir ļoti īpašas. Patriarhālas, hierarhiskas, homogēnas, taču reizē ļoti intīmas un maigas. Ir tūkstošiem dažādu kolekcionēšanas metožu un veidu. Un katrs no tiem daudz pasaka arī par pašu kolekcionāru. Dina un Jānis Zuzāni, iespējams, ir ideālākie kolekcionāri, kādi vien iespējami. Ar savu pedantisko pieeju Jānis Zuzāns ne vien paplašina savu personisko kolekciju, kas, kā tiek uzskatīts, sastāv no 5000 mākslas darbu un līdz ar to ir lielākā privātā latviešu mākslas kolekcija pasaulē, bet seko arī savai galvenajai misijai – padarīt latviešu mākslu atkal varenu. Apņemoties uzbūvēt jaunu mākslas centru ar nosaukumu Zuzeum, Zuzāna kunga plāns ir padarīt savu kolekciju pieejamu plašai auditorijai (mazākā apmērā šobrīd to dara Mūkusalas Mākslas salons).
“TOP no top”, manuprāt, ir viena no spilgtākajām un interesantākajām mākslas izstādēm, kas sarīkota nesen rekonstruētajā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Šī izstāde ne vien atklāj rūpīgu un profesionālu izcilāko latviešu mākslas paraugu atlasi, bet arī piedāvā skatītājam novērtēt, iespējams, visprofesionālāko kuratoru un redaktoru komandas darba piemēru, jo izstādei ir četri kuratori: Diāna Barčevska, Sniedze Kāle, Līga Lindenbauma un Valts Miķelsons. Izstādes iekārtojums, buklets un, protams, katalogs ir izveidoti ļoti meistarīgi. Lai gan katalogs, kas izdots sadarbībā ar apgādu “Neputns”, ir izpelnījies lielu kritiku, nav sastādīts alfabētiskā vai tematiskā kārtībā un prezentē 200 reprodukcijas ar izstādes un citiem Zuzānu kolekcijas darbiem, ir grūti minēt citu latviešu mākslas katalogu, kurš būtu ne vien tikpat kvalitatīvs, bet arī tik lasītkāri raisošs.
Nosaukums “TOP no top” ir intriģējošs. Privātkolekcija vai jebkurš cits arhivēts materiāls arvien ir tapšanas stadijā – kamēr vien eksistē sistematizēts redzējums un misija. Bet TOPs nozīmē “labākais no labākā” – arī kaut ko, kas ir pastāvīgā mainībā. Mākslas kolekcionāram neatlaidīgi jāapspiež sevī tieksmes un vājības – kolekcijai tas vienmēr kaitēs, ja tev būs kāds iemīļots mākslinieks vai kāds ļoti iekārots darbs. Kolekcijai arvien būtu jātiecas uz neierobežotu perfekciju un nezināmā meklējumiem, nevis jākļūst par iemīļotāko objektu sakopojumu.
Lai gan muzeji un tālruņi nekad īsti labi kopā nesader, “TOP no top” izglīto apmeklētāju un rāda, kā lietot savu viedtālruni mērķtiecīgi. Pirms izstādes apmeklējuma jums tiek ieteikts lejuplādēt LNMM tālruņa aplikāciju. Izstādē ir viena zāle ar mākslas darbiem, kurus iespējams ieraudzīt tikai ar svītrkodus nolasošām ierīcēm. Ieejot šajā zālē, ieslēdzot savu LNMM aplikācijas interaktīvo ceļvedi un nomērķējot sava tālruņa kameru pret lielajiem svītrkodiem uz sienām, jūs varat ieraudzīt apslēptos mākslas darbus.
Izstāde izmanto arī emodži valodu gan bukletā, gan uz muzeja veikaliņā nopērkamām nozīmītēm un krekliņiem. Ideja nākusi no Mūkusalas Mākslas salona komunikāciju vadītājas un izdevuma Benji Knewman galvenās redaktores Agneses Kleinas. “TOP no top” ir viena no pirmajām izstādēm, kas jebkad izmantojusi emodži tēlus, un tas ir ļoti svarīgi – visvairāk tāpēc, ka mēs tuvojamies laikmetam, kad emocijzīmes vai jebkāda cita grafiski informatīva valoda būs vienīgā mums saprotamā rakstu valoda.
Izstāde “TOP no top”. Ekspozīcijas skats
Lai arī “TOP no top” notiek vienā no viskonservatīvākajām muzeju telpām Rīgā, izstāde veidota kā pretmets daudziem muzeja kanoniem. Ja lielākoties esam pieraduši redzēt mākslu baltā kuba telpās, tad “TOP no top” piedāvā novērtēt mākslas darbus uz dažādiem foniem, kurus radījis mākslinieks, scenogrāfs un režisors Reinis Suhanovs. Piemēram, Stiprākajām sievietēm veltītās telpas sienas klāj fons ar plaukstām – kā asociācija ar mātes mīlestību un viņas roku siltumu. Savukārt Visdārgākie Zuzānu kolekcijas darbi pašsaprotamu iemeslu dēļ ir pasniegti uz zelta fona (paši mākslas darbi gan ne vienmēr nozīmē tikai finansiālo dārdzību, bet arī dārgas sajūtas).
Izstāde “TOP no top”. Ekspozīcijas skats
Starp visfenomenālākajiem izstādes darbiem varu minēt Kaspara Zariņa “Psihoterapiju”, Kārļa Padega “Sievietes portretu” un Bruno Vasiļevska “Grāmatas”. Taču jāsaka, ka patiesībā izstādi var novērtēt divējādi: gan kā unikālu latviešu mākslinieku darbu kolekciju, gan kā fragmentāru izlasi no milzīga arhīva, kurā mums ļauts nedaudz ieskatīties. “TOP no top” izstāde muzeja apakšstāvā, var teikt, ir ideāls ceļvedis ikvienam, kurš vēlas uzzināt ko vairāk par latviešu mākslu.
Izstāde “TOP no top”. Ekspozīcijas skats
Reti kura izstāde mākslas mīļotājam var likties absolūti nevainojama. Lai gan “TOP no top” ir viena no izcilākajām izstādēm, ko esmu šogad redzējusi, viena no telpām man tomēr likās ārkārtīgi aizdomīga. Pat pēc vairākām nedēļām, ko pavadīju, domājot par telpu, kurā, organizatoru skatījumā, savākti visseksistiskākie darbi no Zuzānu kolekcijas, man vēl arvien ir grūti vairumā no tiem saskatīt kādus misoginistiskus elementus. Man šī telpa raisīja pārdomas par tēmu – kas tieši ir seksisms un kāda veida uzvedību vai reprezentāciju mēs uzskatām par seksistisku? Vai kailas sievietes uzgleznošana ir seksisms? Man pašai vēl nav skaidras atbildes uz šo jautājumu, taču uzskatu, ka šis sektors “TOP no top” izstādē būtu pelnījis citādu kategorizāciju.
Izstāde “TOP no top”. Ekspozīcijas skats
Izstāde noslēdzas ar brīnišķīgu telpu, kas veltīta Zuzānu kolekcijas nākotnei. Šeit iespējams novērtēt “Zaigas Gailes birojā” tapušo Zuzeum arhitektonisko plānojumu, rasējumus un maketu.
“TOP no top” piedāvā arī ļoti skaistu suvenīru izlasi – nozīmītes un krekliņus ar trīs mākslinieku – Džemmas Skulmes, Miervalža Poļa, Ausekļa Baušķenieka – darbu attēliem emodži stilā. Protams, šāds valkāšanai gatavās modes aksesuāru savienojums ar mākslu ir mazliet problemātisks, taču svarīgākais šeit ir izplatīt šo ziņu. Tāpēc arī mans ieteikums – apskatiet izstādi (vēl līdz 17. septembrim) un izplatiet ziņu!
