Foto

Kārtu kārtām. Pārdomas Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša izstādē “Mazsālīti garie gurķi”

Pēteris Bankovskis
06/09/2017

Bijušajā tekstilfabrikā “Boļševička” (Ganību dambī 30) līdz 9. septembrim aplūkojama Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša izstāde “Mazsālīti garie gurķi”. Līdz 2. septembrim izstāde bija atvērta visu diennakti, vēstīts, ka to pieskatīja, kā arī apmeklētājus izklaidēja dažādi “pārvaldnieki”: Iveta Pole, Austris Mailītis, Aksels Bruks, Pēteris Ķimelis, Andris Kalnozols, Kaspars Vanags, Lelde Ozolīte, Šipsī, Agnese Krivade, Ivars Cinkuss, Mārtiņš Mielavs, Valters Verners, Juris Grave un Kārlis Trušinskis. 6. septembrī izstādi var apmeklēt, iepriekš piesakoties pa tālruni 27151184, bet 7. un 8. septembrī tā pieejama no 17.00–22.00. Noslēgumā, 9. septembrī, no plkst. 18.00 paredzēts vakars kopā ar māksliniekiem un elektroniskās mūzikas meistaru Tomu Auniņu.


Andra Eglīša glezna izstādē “Mazsālīti garie gurķi”


Katrīnas Neiburgas video izstādes “Mazsālīti garie gurķi” ekspozīcijā

Igaunijas Nacionālajā muzejā (Eesti rahva muuseum, Tartu, Muuseumi tee 2) var atrast visu ko. Tur ir arī “istaba”, kas veltīta mūsdienu igauņu ēšanas paradumiem, restorānu kultūrai, vadošajiem šefpavāriem. Un tur ir pusdienām uzklāts galds. Uz baltā galdauta rindojas šķīvji, tasītes un galda piederumi. Bet tad parādās traipi – sākumā daži, tad arvien vairāk un lielāki. Mērce, sautējuma šķidrums, zupas lāse, kafija, tēja, vīns. Ikviens no mums to ir redzējis viesībās, ģimenes saietos, parastās mājas vakariņās – galdabiedra nejauša piegrūšanās, paša neveiklība, kas tik vēl ne, – un galdauts vairs nav sniegbalts, uz tā ir kādas konkrētas, konkrēta notikuma ietvaros konkrētā laikā notikušas (izdarītas) rīcības sekas, liecība, nospiedums. Īsi sakot, ir tapis vēstures avots. Protams, dzīve turpinās. Galdauts var tikt izmests un nogādāts izgāztuvē, tas var tikt pakļauts laika rata (piedodiet, veļas mazgājamās mašīnas) brutālajiem griežiem, kas traipus ar katru mazgāšanas reizi padara nesalasāmākus, līdz beidzot izdzēš pavisam. Gadās, ka pret sevišķi kaitinošiem traipiem tiek pielietotas radikālākas metodes: ar vēstures ideoloģiskas pārrakstīšanas (agresīva traipu tīrīšanas līdzekļa) palīdzību traips tiek pasludināts par nekad nebijušu. Tā top vēsture. Kā lazanja, kuras pamatrecepte ir visiem zināma, bet katra šefa vadībā tā tomēr ir atšķirīga, un katrs ēdājs to sagaršo un patur atmiņā citādāku (ar garšas sajūtu nav iespējams dalīties).


Katrīnas Neiburgas video izstādes “Mazsālīti garie gurķi” ekspozīcijā

Nepilnu nedēļu pēc Tartu apmeklējuma – 26. augusta vēlā vakarā, kādos plkst. 22.00 – nonācu “Boļševičkā”.  Bija tumšs, taka līdz Andra Eglīša darbnīcai atgādināja vidi, kādā norisinās Midsommeras slepkavības, un, sasniedzot mērķi, skatam pavērās padzisis, bet vēl nedaudz dūmojošs grills, galds, uz kura drūzmējās, kārtojoties klusajās dabās, ēdiena atliekas, vannīte ar pasākuma devīzē liktajiem, mazsālītajiem garajiem gurķiem un daži (kādi pieci) cilvēki. Pats mākslinieks Eglītis, visuresošais Tomass un vēl daži. Pēc brīža pienāca arī Katrīna Neiburga. Cilvēki kustējās lēni, ik pa brīdim naksnīgajā gaismas zibšņu un ēnu ņirboņā paši pārtopot par ēnām, lai tad atkal negaidīti atgrieztos šaisaulē. Pasākums bija risinājies jau kopš plkst. 13.00.


Andra Eglīša glezna izstādē “Mazsālīti garie gurķi”

Aplūkojis holandisko ēdienatlieku nature morte, devos iekšā. Skats bija skumjš: pie sienām Eglīša gleznas, pārsvarā nelielas, ieturētas galvenokārt okerīgā tonalitātē. It kā ainaviskas, it kā klusās dabas elementi, it kā kaut kādi detaļu vai formu apjautumi zem visuresošām smiltīm (kā “Zvaigžņu karu” Jaku tuksnesī). Un zāles galā liela glezna, kur jau vairs tikai smilšu spalvu mākoņi. Čirkst starp zobiem. Kā mākslā, kā slikti nomazgātus salātus ēdot. Tu zini, ka obligāti jāmazgā, lai smilšu nebūtu. Tu zini, ka salātiem jābūt nosusinātiem. Tu zini, ka “mazgāti salāti” skan aizvainojoši. Kā apvienot šīs trīs zināšanas? Tu nospļaujies un pasniedz nemazgātus, sausus, kā no dobes. Un gadās, ka tur ir grants akmentiņš paslēpies, un kritiķe nolauž zobu. Un tavs darbs kļūst neaizmirstams. Līdz, protams, to pārklāj tuksneša smiltis.


“Mazsālīti garie gurķi” hepenings


“Mazsālīti garie gurķi” hepenings

Vai kamēr to iesūc purva dūksnājs. Kā Katrīnas Neiburgas lielajā video stāstā par cilvēku, viņa sievieti un bērnu – pie zāles otras galasienas. Par bezmērķīgu laušanos caur biežņām un džungļiem, par varonīgu šķēršļu pārvarēšanu un izmisīgu līšanu uz vēdera, par dabas visu nomācošo dzīvelīgumu un cilvēcisko aktivitāšu absurdumu. Cilvēks visu laiku svārstās starp vēlmi būt patētiskam un atkrišanu atpakaļ primitīvās dūņās. Un nekas labāks nav gaidāms, jo bērns iet vecāku pēdās: paķer zaru un dauza, kur pagadās. Līdz pieaug un pazūd bez pēdām. Akacis brīdi nošūpojas, tad visu pārvelk “pīļu putra”. Paiet gadsimti, purvs paceļas, izžūst, no tuksneša vējš atnes smalkās smiltis, un iestājas klusums. Jau svētdien pavisam kluss būs “Boļševičkā”. Bet man nezkāpēc gribētos aiziet uz bibliotēku un paņemt grāmatu “Kārtu kārtām tēvu zeme”. Kas zina, varbūt tā ir novecojusi un nelasāma.


“Mazsālīti garie gurķi” hepenings


“Mazsālīti garie gurķi” hepenings