Personības, iespēju un veiksmes portretējums. Recenzija par izstādi “TOP no top”
Zuzānu kolekcijas izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā
Pēteris Bankovskis
16/08/2017
Kad domājam par Britu muzeju, Britu bibliotēku, Britu dabas muzeju, aizvien atceramies seru Hansu Slounu (Sloane, 1660–1753). Iegriežoties 1994. gadā atklātajā Maskavas Privāto kolekciju muzejā (Valsts Puškina tēlotājas mākslas muzeja struktūrvienība), izrādām cieņu Iļjam Zilberšteinam (1905–1988). Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs noteikti būtu citādāks, ja Nikolausa fon Himzela (1729–1764), viņa tēva un vectēva vāktais būtu gājis zudumā. Mākslas muzeja “Rīgas Birža” (LNMM struktūrvienība) kodolu veido Domeniko de Robiani (1795–1889), Frīdriha Vilhelma Brederlo (1779–1862) un virknes citu kolekcionāru pienesums. Un, protams, vai Rīga varētu lepoties ar Eiropas mērogā nozīmīgo Medicīnas vēstures muzeju, ja nebūtu bijis Paula Stradiņa (1896–1958)?
Kolekcionāru ieguldījums nacionālo un lokālo atmiņas vietu tapšanā eiropeiskās muzeju kultūras ietvarā ir patiešām milzīgs, un to nav iespējams nedz noliegt, nedz apšaubīt. Citādi tas ir, kad kolekcionārs iepazīstina laikabiedrus ar savu allaž tapšanas procesā esošo kolekciju. Jebkura dzīva kolekcija pirmkārt ir paša kolekcionāra personības šķautņu, iespēju un veiksmes portretējums konkrētā laikā un vietā. Parādot to publikai, turklāt vēl Nacionālā mākslas muzeja telpās, ko pa laikam dažs idealizē un paceļ gluži vai svēta tempļa augstumos, kolekcionārs neizbēgami pakļauj sevi un savu portretējumu kritikai. Protams, ja skatāma daudzu kolekcionāru vākuma kopizstāde, kā tas bija 1986. un 1987. gadā, kad muzejā notika tobrīd ļoti svarīgās izstādes “Latviešu glezniecība privātkolekcijās”, viedokļi fragmentējas. Situācija mainās, ja muzejs savu izstāžu platību atvēl vienam kolekcionāram (precedenti – Gunta Belēviča kolekcijas izstādes 2008. un 2011. gadā, Anatolija Pedana krājuma izstāde 2011. gadā) – kolekcionārs nonāk aci pret aci ar glaimiem, aplausiem, ieinteresētību, bet arī ar nenovīdību, aizvainojuma dusmām, skaudību.
Indulis Zariņš. „Mākslinieka darbnīcā (Akts)“. 1993. Zuzānu kolekcija. Foto: Kristīne Madjare
Šobrīd vizuālās mākslas izpausmēs ieinteresētās publikas daļas uzmanības lokā nenoliedzami ir kolekcionāru Dinas un Jāņa Zuzānu kolekcijas izstāde “TOP no top” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālēs. Tā apskatāma līdz 17. septembrim. Ekspozīciju ievada skaists autobiogrāfisks žests – Induļa Zariņa glezna “Mākslinieka darbnīcā (Akts)”. Tas, kā skaidro paši kolekcionāri, ir viņu pirmais apzināti, jau ar nodomu kolekcionēt mākslu iegādātais darbs, stūrakmens. Izstādes nosaukumā lasāms latviešu valodas vārds, kam nozīme ir “kļūt, veidoties, rasties”, un tas pilnībā atbilst dzīvas, augošas kolekcijas un dzīva, augoša kolekcionāra raksturojumam. Bet izstādes nosaukumā ir arī mūsdienu latviešu ikdienas valodā ienācis anglicisms, kas nozīmē virsotni, augšu, augšējo, kaut kāda saraksta “reitinga” vai ranžējuma pirmajās rindiņās atrodamo. Izstādē skatāmie “topi” ir sekojoši: 1. “Stiprākās sievietes” (kuratore Diāna Barčevska); 2. “Seksistiskākie darbi” (kuratore Līga Lindenbauma); 3. “Stilīgākie darbi” (kurators Valts Miķelsons); 4. “Kolekcionāra kabinets” (kurators – pats kolekcionārs Jānis Zuzāns); 5. “Iemīļotākās izklaides” (kuratore Diāna Barčēvska); 6. “Lielākais darbs” (kuratore Sniedze Kāle); 7. “Skaistākie ceļojumi” (kuratore Līga Lindenbauma); 8. “Ūdeņainākie darbi” (kurators Valts Miķelsons); 9. “Dārgākie darbi” (kuratore Sniedze Kāle); 10. “Dramatiskākās epizodes” (kuratore Sniedze Kāle). Izejot caur “topiem”, skatītājs tiek aizvadīts uz “TOP-TOP” zāli, kur aplūkojami stājtēlniecības mazo formu darbi. Seko telpa, kurā sabiedrības vērtējumam nodota Zuzānu nākamā nodoma – topošā mākslas centra ZUZEUM iecere (arhitekte Zaiga Gaile). Turpat arī spēle viedtālruņu nēsātājiem – ar aplikācijas “LNMM” palīdzību var paskatīties, ko kolekcionāri gribētu, pat, ja tas ir gluži neiespējami, redzēt savā krājumā. Aizejot no izstādes, var vēl aplūkot kādu no pavisam nesen iegādātiem kolekcijas darbiem (tie katru nedēļu tiek mainīti).
Izstādes “TOP no top” ekspozīcija. Foto: Otto Strazds
Izstādes kopējās dramaturģijas izkārtotājs ir scenogrāfs Reinis Suhanovs. Iespējams, ka viņa darbības rezultāts ir pārāk sakāpināts. Metāliskais fons sadaļai “Izklaides” šķiet pārāk aktīvs, “fototapetes” vairākām sadaļām novērš uzmanību no mākslas darbiem, spēles ar ēnām skulptūru zālē uzrāda, manuprāt, bērnišķīgo mūsdienu muzeju ekspozīciju praksi piesaistīt publikas uzmanību ar atrakcijām. Protams, man var aizrādīt, ka mākslas izstāde nepavisam nav obligāti jāuztver kā vieta, kur savā nodabā “baudīt” to vai citu artefaktu, ka jāraugās kompleksi, kontekstuāli, ka mēs taču dzīvojam izrāžu sabiedrībā utt. Lai tā būtu, man tomēr tuvāks ir “baltais kubs” ar visiem tā trūkumiem.
Izstādes “TOP no top” ekspozīcija. Foto: Kristīne Madjare
Neizteikšos par kuratoru veikto darbu atlasi no plašās kolekcijas un par “topu” komplektēšanu. Tur noteikti netrūkst subjektīvu impulsu – tāda jau ir kuratoru prakses būtība. Sarežģīts un aizvien viegli ievainojams ir arī darbu sarindojums – lai kā nepūlētos izstāžu iekārtotāji, vienmēr un visiem skatītājiem būs iebildumi: kā to varēja salikt blakus ar to tur, kā x drīkstēja nolikt tik slikti izgaismotā vietā, bet y – pašā centrā. Apjomīgās un ambiciozās izstādēs no šādiem spriedumiem izvairīties tikpat kā nav iespējams.
Lielu, sarežģītu izstāžu aplūkošana nav viegls un ērts pasākums, bet ieguvums ir tas, ka katrā apmeklējumā (un tādiem noteikti jābūt vairākiem) var pamanīt un aplūkot kaut ko pirms tam, iespējams, garām palaistu. Te būs tikai pieci piemēri.
Aleksandra Beļcova. “Austras Ozoliņas-Krauzes portrets”. Zuzānu kolekcija
Sadaļā “Stiprās sievietes” apskatīju Aleksandras Beļcovas “Austras Ozoliņas-Krauzes portretu”. Brutālā, pat nekaunīgā sieviete nenoliedzami ierindojama starp stiprajām. Viņas politiskā darbošanās liek uzdot jautājumus – nenoliedzami kreisi radikālā dāma pēc ilgākas uzturēšanās ārzemēs, kur aktīvi nostājās Spānijas pilsoņu kara Staļina atbalstīto republikāņu pusē, Latvijā pārradās 1940. gada jūnijā, kad, kā zinām, mūsu valsti atbilstoši t. s. Molotova-Ribentropa pakta slepenajiem pielikumiem likvidēja Padomju Savienības ekspansija.
Sadaļā “Seksistiskākie darbi” uzmanību saistīja Aleksandra Apsīša zīmējums “Patīkama rotaļa”. Zīmējums muļķīgs: vīrs ausainē plaukstā tur sīku sievieti lellīti. Pieņemu, ka kuratore zīmējumā saskatīja “vīriešu šovinisma” kvintesenci. Mani vairāk ieinteresēja veltījuma uzraksts krievu valodā: “Iemīļotajam rakstniekam, mīļam un labam cilvēkam Sergejam Rūdolfa dēlam Minclovam no mākslinieka A. P. Apsīša”. Vai tiešām šis darbiņš būtu nācis no izcilā bibliofila un rakstnieka, daudzu romānu autora, no Padomju Krievijas uz Latviju emigrējušā Sergeja Minclova (1870–1933) kolekcijas? 1978. gadā visai mazā tirāžā Rīgā krievu valodā iznāca kolekcionāra un bērnu rakstnieka Staņislava Rubinčika garstāsts “Ceļasomā atrastais rokraksts”, kurā autors saistoši aprakstīja Minclova zudušās bibliotēkas un rokrakstu meklējumus un ieskicē kolekcionāru vidi Brežņeva laiku Rīgā.
Aleksandrs Apsītis. “Patīkama rotaļa.” Zuzānu kolekcija
Jānis Pauļuks. “Felicita ar vēstuli.” 1943/1944. Zuzānu kolekcija
“Kolekcionāra kabinetā” pakavējos pie Jāņa Pauļuka “Felicitas ar vēstuli”. Glezna datēta ar 1943. vai 1944. gadu. Tā reproducēta arī Zigurda Konstanta grāmatā ar 147. numuru, sadaļā “Privātkolekcijas” bez norādes, kurā kolekcijā tā toreiz atradās. Būtu interesanti to uzzināt. Bet ne jau tas ir galvenais. Felicitai tobrīd bija astoņpadsmit, viņa tikko bija apprecējusies ar Pauļuku. Gleznā redzam jauno sievieti, nule kā saņēmušu vēstuli. 1944. gada 29. janvārī Pauļuks viņai rakstīja: “Es skatījos uz maizi un neēdu, jo Tu taču sūkstījies, ka Tev neiznāk paēst un ka ēšana Tev galvenā. Es neēdu maizi, bet izdzēru tēju. /../ Dzīve nav cīņa uz dzīvību vai nāvi, bet cīņa par sevi – ar sevi.”
Francisks Varslavāns. “Bez nosaukuma (Vasaras ziedi)” Zuzānu kolekcija
Starp “Skaistākajiem ceļojumiem” pamanīju Franciska Varslavāna gleznu “Bez nosaukuma. (Vasaras ziedi)”. Neuzskatu Varslavānu par izcilu mākslinieku, taču mūsu mākslas vēsturē viņam ir cita – izcila avantūrista un piedzīvojumu meklētāja – loma. Liekas, viņš ir bijis starp vitālākajiem, nevaldāmākajiem tipiem uz pagājušā gadsimta divdesmito, trīsdesmito gadu latviešu mākslas skatuves. Arī burtiskā nozīmē. Ja palasām viņa izteikumus, piemēram, 2013. gada Irēnas Viļčukas sakārtotajā albumā, tad atrodam, piemēram, šo par uzturēšanos Parīzē 1927. gadā: “Atkal Parīzē. Divus mēnešus žigolo, trīs mēnešus kā aktieris itāliešu pantomīmas teātrī.” “Vasaras ziedi”, Varslavānam netipisks darbs, šķiet, ataino to bioloģisko, nevaldāmo dzīvotgribu, kas ļāva viņam “izbraukt” cauri visneiedomājamākajām personiskajām un vēstures griežu kolīzijām.
Visbeidzot, starp plašā kārtojuma “Stilīgākie darbi” gleznām un grafikas lapām ieraugāms šķietami necils Artura Bērziņa zīmējums “Bez nosaukuma. Tēls” (Pēc I. Kanta darba “Tīrā prāta kritika”). Smalkais mūsdienu mākslinieks zīmējumam pievienojis citātu angļu valodā: “…something still remains over from the empirical intuition, namely, extension and figure.”
“Tīrā prāta kritika” pieejama arī latviski (lietojam Riharda Kūļa 2011. gadā klajā laisto tulkojumu). Atšķiram 1. grāmatas “Transcendentālā elementu mācība” pirmās daļas pirmo nodaļu “Transcendentālā estētika” un tur 1. paragrāfā lasām: “…ja es no priekšstata par ķermeni nošķiru to, ko sapratne par to domā kā substanci, spēku, dalāmību utt., tāpat arī to, kas tajā pieder sajūtai – kā necaurlaidība, cietība, krāsa utt. –, tad no šī empīriskā vērojuma man vēl kaut kas paliek pāri, proti, izplatīgums un tēls.”
Arturs Bērziņš. “Bez nosaukuma. Tēls” (Pēc I. Kanta darba “Tīrā prāta kritika”) Zuzānukolekcija
Zuzānu kolekcijas izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā paies, paliks grāmata (par to būtu jāraksta atsevišķs stāsts), paliks, turpināsies un attīstīsies kolekcija. Dienu, nedēļu un mēnešu steiga nošķirs to, kas uztverts un saprasts reālijās, bet paliks tēls. Tā tas notiek, un tā acīmredzot ir pareizi.
