Foto: Didzis Grodzs

Mana bērnības ģeogrāfija 3

Jānis Taurens
23/01/2012

Leonarda Laganovska izstāde “Yezzz!!!” ir apskatāma Laikmetīgās Mākslas centra Ofisa galerijā līdz 6. februārim

Foto no izstādes: Didzis Grodzs

Kartes spēj būt sākumpunkts paradoksālām refleksijām. Spožākie un līdz galējai robežai vai absurdam novestie kartogrāfijas piemēri ir Lūisa Kerola radītā pilnīgi tukšā Snarka medību karte, kurā itin nekas nav attēlots, un viņa mazāk pazīstamajā darbā “Silvija un Bruno” aprakstītā karte mērogā 1:1, kas, ņemot vērā tās lietošanas grūtības (piemēram, to izritinot, fermeri varētu sākt protestēt, ka tā aizsedz sauli), kā izrādās, ir pati zeme. Šo otro piemēru izvērsis cits intelektuālo mīklu meistars – Horhe Luiss Borhess. Proti, fragmentā no kāda izdomāta 17. gadsimta avota, kas pirmo reizi publicēts 1946. gadā Borhesa izdotajā žurnālā “Buenosairesas Annāles”, tiek vēstīts par Impēriju, kurā kartogrāfija sasniegusi tādu līmeni, ka tās precizitāte prasījusi izveidot karti, kas punkts punktā sakristu ar pašu Impēriju. Borhesa secinājums ir skumjš – nākamās paaudzes atzinušas karti par nelietojamu un pametušas saules un vēju varā, tagad tuksnesī var atrast tikai tās drupas, kurās mīt zvēri un klaidoņi...

Nav nejauši, ka vizuālajā mākslā kartes ir bijušas pievilcīgas konceptuālisma virziena piekritējiem. Kaut kas no tā ir bijis aplūkojams arī Rīgā. 2003. gadā izstāžu zālē “Arsenāls” mani kā Jaunās Vīnes skolas cienītāju piesaistīja Nam Džun Paika zīmētā Fluxus salas karte  (izstāde saucas “Fluxus Vācijā, 1962–1994”), kurā bija redzama Vēberna pussala un Šēnberga jūras šaurums. (Nerealizējama, bet skaista utopija – mūsu pašu reģionālās attīstības ministrija spēj dot katram novadam un apdzīvotajai vietai savu muzikālo nosaukumu!) Tajā pašā gadā Ilmārs Šlāpins politiski angažētā mākslas projektā saistībā ar tautas nobalsošanu par iestāšanos Eiropas Savienībā, ko kūrēja Helēna Demakova (2003. gada 13. septembra laikraksta “Diena” pielikums), visu Eiropu izkrāsoja ar indiešu tēju un, izmantojot igauņu tušu, sarakstīja tajā Latvijas apdzīvoto vietu nosaukumus. Kā jau “īstā” konceptuālismā paša darba nosaukums šeit izteica galveno: “Karte: kā mēs braucām ar stopiem uz nekomerciālu kultūras festivālu “Tabūns 2003” Milānā, tas ir, Kuldīgā, tas ir, Milānā, ai, vienalga!”. (Zīmīgi, bet Īrija šajā kartē nosaukta par Roņu salu – cik pravietiski paredzēta turpmākā rūpīgi plānotā valsts emigrācijas politika, kuras rezultātā mēs varbūt beidzot iegūsim kādu salu!) Es nemaz neminēšu gandrīz jau par klasiskām kļuvušās On Kavaras ikdienas maršrutu kartes, kuras viņš sāka zīmēt 1968. gadā...

Šo aplūkojumu varētu neierobežoti turpināt, bet es jau iztēlē dzirdu, ka kāds tradicionāls mākslas kritiķis vai lasītājs iesaucas: “Bet kur tad šeit ir kaut kas par izstādē redzamo mākslu, kur ir mākslas darbu apraksti?” Piebildīšu, ka tradicionāls māksla kritiķis, visticamāk, vispār nerakstītu par LMC Ofisa galerijā aplūkojamo, jo Latvijā ir gana daudz izstāžu, kur var redzēt taisnstūrveida audeklus, kuru ietekmē – kā teiktu Klements Grīnbergs – “formas tiecas [vai vēl arvien pretojas – J. T.] kļūt ģeometriskas un vienkāršas, jo vienkāršošana ir daļa no instinktīvas pielāgošanās izteiksmes līdzekļiem”.

Bet lai jau polemika paliek kādai citai reizei – palūkosimies, kas tad ir redzams Leonarda Laganovska desmit nelielajās “Ģeogrāfijas studijās” (2001–2012). Formāli ņemot, nelielie zīmējumi (papīrs, tuša, zīmulis) attēlo izkrāsotas kontūras, kurās atpazīstama Rietumeiropa, Krievija (gandrīz uzrakstīju “bijusī PSRS”, jo laukums iekrāsots tradicionālajā sivēnrozā tonī, kas man kopš bērnības asociējas ar šo apzīmējumu tālaika politiskajās kartēs), Baltija, Vācija, daļa Skandināvijas un tā tālāk. Galvenie apzīmējumi ir krāsa, uzraksti un bultiņas – līdzīgas tām, ar kādām skolas kontūrkartēs vajadzēja parādīt Sarkanās Armijas uzbrukumus Otrajā pasaules karā (toreiz Padomju Latvijā to dēvēja par Lielo Tēvijas karu).

Ja karte netiek zīmētā mērogā 1:1, tad izmantotie apzīmējumi kļūst svarīgi, un kartēm, kas attēlo turpat vai puspasaules uz nelielas lapas, svarīgākie elementi ir trīs: kontūra, krāsu laukums un nosaukumi. Visi kopā tie kalpo kā apgalvojumi par noteikta reģiona politisko, ideoloģisko un jebkāda cita veida piederību, piemēram, vienotās – vienkrāsainās – Eiropas modeļi, kas vairākās kartēs attēloti kā kokakolas, tripera, PSRS vai Vācijas teritorija. (Nedaudz vēlāk zīmētā Ilmāra Šlāpina karte ir varbūt neapzināts, bet mūsu nacionālo pašapziņu uzmundrinošs šīs domas turpinājums.) Dinamiskais aspekts kartēs tiek nodrošināts ar bultiņu palīdzību – tā sarkanās bultiņas, kas no Latvijas robežām pamazām pārņem gan Igauniju, gan Lietuvu, iezīmē cīņu pret “igauņu un lietuviešu nacionālistiem”. Iekarojumiem, tas ir, bultiņām, ritmiski atkārtojoties vienā un tad pretējā virzienā, šis process var tikt novests līdz muļķīgai situācijai, ko Laganovskis trāpīgi apzīmē ar vārdu “pingpongs”.

Taču šie darbi nav ģeopolitiski modeļi, lai arī darināti parodijas formā. (Bet kas gan šeit ir parodija, kas – īstenība? Šis tas no attēlotā var kalpot un ir kalpojis kā normāls biznesa plāns vai ārpolitikas koncepcija...) Lai saprastu Laganovska kartes, man nepieciešams tik vien kā atcerēties savu bērnību, kad ar pelēku zīmuli kādā toreizējās Vācijas Demokrātiskās republikas izdotā Weltatttlas vienmērīgi pārkrāsoju vispirms PSRS teritoriju un tad ar iekarotāja sistemātiskumu, neatlaidību un baudu – labi atceros savas tā brīža izjūtas – laukumu pēc laukuma tai pieguļošās valstis... Tālaika ideoloģija kā visuresoša infekcija bija iespiedusies bērna apziņā. Šodien mainījušās ir tikai ideoloģijas jeb slimības, un var jautāt, cik no mums – pieaugušajiem – ar refleksijas palīdzību, kas šajā gadījumā ir vienīgās zāles, spēj tām pretoties.

Ja vēlaties teorētiski atsvešinātāku nobeigumu, tad, lūdzu: raksta sākumā ieskicētās kartogrāfijas konceptuālās iespējas norāda uz semantisko telpu, kurā savu jēgu iegūst Laganovska mākslinieciskie risinājumi; darbi ir par noteikta veida vispārīgiem priekšstatiem, kas savulaik bijuši aktuāli, un piedāvā iespēju šo refleksiju bez jebkādas didaktikas – to izslēdz darba vēstījuma parodiskā forma – attiecināt uz katram skatītājam aktuālo situāciju. 

Arhīvā lasi:
18/01/2012 - Ziņas :: Leonards Laganovskis “Yezzz!!!” 

Andrejs Zars - 26.01.2012 18:02
labs teksts!
Anda Riecene - 24.01.2012 17:51
Teksts gauži labs. Bet šad tad apbrīnoju, kā var tik skaisti un gari uzrakstīt par izstādi, kas man neizsauca pilnīgi nekādas kustības ne sirds, ne galvas apvidū. Kā to sauc, ja recenzija ir interesantāka un krietni labāka baudāmviela par pašu izstādi? :)
R. R. - 23.01.2012 18:32
super subjektīva barjera man ir tās L.L. kartes tīri ar to, ka uzdzina šermuļus - šausmīgas atmiņas no skolas un Vēstures stundām, kur tieši šādas kartes bija jākrāso un bultas jāvelk.................. =))