Foto

Nelietderīgā lietderīguma prieki

Līna Birzaka-Priekule

Recenzija par Daces Lielās izstādi “Gleznas”


07/08/2017

“Tīras” ainavas glezniecībai Rietumu mākslas vēsturē ir relatīvi nesena vēsture. Tikai 16. gadsimta beigās glezniecībā ienāk tāda ainava, kurā cilvēks neparādās vispār, vai arī parādās ar nozīmi radīt sajūtu par dabas mērogu salīdzinājumā ar niecīgo figūru tajā. Un tad sākot no Nikolā Pusēna (Nicolas Poussin) un Kloda Lorēna (Claude Lorrain) 17. gadsimta klasiskajām ainavām laimes un saskaņas zemē – Arkādijā, Itālijas ceļojumu iespaidu attēlojumiem 18. gadsimtā, Žana Batista Kamila Koro (Jean-Baptiste Camille Corot) došanos plenērā 19. gadsimtā, caur impresionisma gaismēnu spēlēm uz ūdens virsmas un Van Goga gleznotajām tumšajām zvaigžņu naktīm līdz pat Roberta Smitsona “Spirāles molam” dabā 1970. gadā. Visi iepriekšminētie piemēri ir pavisam nenozīmīga asociāciju spēle, lai iezīmētu ainavas žanra mainīgos ceļus. Latvijas mākslas vēsturē ainavas žanru ierasts saistīt ar Vilhelma Purvīša vārdu – vienu no izcilākajiem 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta pirmās puses sniega gleznotājiem. Lasot rakstus, intervijas ar Daci Lielo un recenzijas, Purvīša vārds izskan bieži. Mākslinieces izglītības ķēde caur viņas skolotāja Eduarda Kalniņa pieredzi ved tieši pie Vilhelma Purvīša. Pēc pēdējo gadu personālizstādēm recenzijās viņa saukta arī par pēdējo Purvīša skolas pārstāvi, lai arī intervijās pati bieži norādījusi, ka neredz šo saistību. 2016. gada intervijā izdevumam “Kultūrzīmes” Dace Lielā saka: “Ar Purvīti man galīgi nav nekā kopīga, un viņš arī nav mans mīļākais latviešu autors. Drīzāk no tā laika par tādu es sauktu Valteru, man ļoti patīk arī Kazāks.”


Dace Lielā. “Kūst.” 2017. Audekls, akrils. 140 x 190 cm. Foto: galerijadaugava.lv

Taču, lai kādas nebūtu Daces Lielās attiecības ar mūsu glezniecības klasiķiem, jaunākā sešu gleznu izstāde galerijā “Daugava” (Ausekļa ielā 1) pievēršas viena gada ritējumam dabā. Varu tikai uzdod retorisku jautājumu – vai tas, tāpat kā Purvīša piesaukšana ainavas žanrā Latvijā, tematiski uzreiz būtu saistāms ar Edvarda Virzas “Straumēniem”, kas apraksta dzīvi lauku sētā no viena pavasara līdz nākamajam. Drīzāk ar paša Virzas pausto: “Bieži vien ļaudīm nav acusavas zemes daiļumu aplūkošanai. Vajadzīgs, lai kāds viņiem tās iedotu.” Dace Lielā dod iespēju ieraudzīt Latvijas ainavā ne tikai realitāti, bet arī idejas par pārmūžīgajiem maiņu cikliem un to radītajām noskaņām. Kā teikusi pati māksliniece: “Kāds spēj ar šo visumu identificēties, citam tas nav lemts, un tur neko nevar darīt.”[1] Dacei Lielajai ir izcila iekšējās tonālās redzes izjūta. Tādēļ, lai arī gleznotāja rada savas ainavas darbnīcā, tās tik un tā rada ļoti atpazīstamu klātbūtnes sajūtu. Līdzīgi kā ar absolūto dzirdi, kas ļauj galvā sadzirdēt un precīzi atkārtot jebkuru skaņu. 


Dace Lielā. “Mežs ziemā.” 2017. Audekls, akrils. 170 x 270 cm. Foto: galerijadaugava.lv

Izstādē aplūkojamas sešas gleznas, no kurām tieši sniegainās “Mežs ziemā” un “Kūst” (2017) suģestē un piesaista visvairāk. Sniega zaru vērpetes kā zirnekļu tīkli ar krāsu tecināti pāri fonā esošajiem lielajiem kokiem, tāpat arī zaru atspīdums tikko izkusušajā sniegā. Sniega gleznojumos jūtama tā dabiskā konsistence, lai arī dabisks vai mākslīgs nevarētu mākslā vispār būt kritērijs. Slavenajā dialogā starp tiesnesi Seru Edvardu Kārsonu un Oskaru Vaildu pirmais jautā, vai rakstnieka rīcība ir dabiska un atbilstīga, uz ko Vailds atbild, ka nevar atbildēt uz nevienu jautājumu šķirti no mākslas. Taču, pieejot pie pārējiem darbiem, īpaši, rudens lapkriša un zaļo paparžu gleznojumiem, iezogas prātā doma, par fotogrāfijas fiksētu un apstādinātu mirkli dabā un tā klātesamību radīšanas procesā. Tās ļoti kontrastē ar sniegotajiem kokiem un pavasara ūdeņiem, jo liekas, ka krāsu salikumos ir kas mākslīgs, varbūt pat apzināti nedabīgs. Ielauzies kas fotoreālistisks, pievienojot vēl kādu iekštelpas realitāti, kurā nerodas sajūta par pārlaicīgo. Tādēļ, lai gan vēstījums skar gada lielos un mūžīgos ciklus, izstāde ir arī par glezniecības iespējām un tehniku kā tādu. Par dziļumu, kas ievelk darbā, par smalkajiem atspulgiem, zaļā bezgalīgajām nokrāsām un smalkas otiņas veiklajām un izstrādātajām līnijām.


Dace Lielā. “Lapkritis.” 2017. Audekls, akrils. 140 x 190 cm. Foto: galerijadaugava.lv

Daces Lielās darbi meklē saistību starp laiku, ģeogrāfiju un kustību dabā. Garās un vientulīgās pastaigas dabā veicina domāt par izstādes anotācijā minētajiem “lielajiem meistariem, kas dzīves vienreizību un mākslas mūžīgumu liek izjust caur dabas tēlu”. Izdevība to sajust ir vismaz vienā no visiem darbiem. Nelietderīgā lietderīguma prieki.[2]

Tomēr beigās neviļus piezogas jautājums, kāpēc būtu jāglezno tieši to un tā, kā tas dabā jau ir redzams? Daces Lielās ainavas var uztvert kā dabas portretus, sastindzinātus mirkļus starp realitāti un iztēloto, kurā nav jāpiedomā klāt kāds konkrēts stāsts. Bet ir iespējams tās ieraudzīt arī kā garīgas vertikāles vai vienkārši skaistas pastkartes. 


Dace Lielā. “Pastaiga ar suni II.” 2017. Audekls, akrils. 140 x 180 cm. Foto: galerijadaugava.lv

Daces Lielās izstāde “Gleznas” galerijā “Daugava” skatāma līdz 9. septembrim.

[1] Krauja, Vita. Par Purvīša balvu pat nefantazēju. Saruna ar gleznotāju Daci Lielo pirms personālizstādes atklāšanas // Kultūrzīmes. – 2016. gada 11. maijs – 3. lpp. 

[2] Atsauce uz Nučo Ordines grāmatu “Nelietderīgā lietderīgums”