Karls Gothards Grass. Viņam bija dzejnieka un gleznotāja talants
Izstāde “Gleznains ceļojums no Dzērbenes līdz Sicīlijai. Karls Gothards Grass”
Pēteris Bankovskis
02/08/2017
Latvijas Nacionālās bibliotēkas pirmā stāva izstāžu zālē skatāma izstāde “Gleznains ceļojums no Dzērbenes līdz Sicīlijai. Karls Gothards Grass”. Anotācijā lasām, ka “tajā atspoguļotā baltvācu mākslinieka un literāta Karla Gotharda Grasa (1767–1814) dzīve un radošā darbība atgādina par apgaismības centienu uzviļņoto jūsmu, kas atbalsojās arī Vidzemē, par Eiropas kultūras vēsturisko vienotību un par Latvijas kultūras tradicionālo pastāvēšanu šajā bagātajā kultūrtelpā.” Izstādes veidotājas ir mākslas vēsturniece Edvarda Šmite un kultūras vēsturniece Aija Taimiņa. Apskatāma vienīgā Latvijā palikusī no četrām paša Grasa ieskatā galvenajām viņa gleznām “Karači ūdenskritums pie Aderno Etnas apkārtnē”, akvareļi, grafikas, zīmējumi un rokraksti. Tas viss no Tartu Universitātes bibliotēkas, Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Mūkusalas Mākslas salona kolekcijām. Starp eksponātiem arī arī daļa no LU Akadēmiskajā bibliotēkā glabātā Johana Kristofa Broces (1742–1823) Latvijas kultūrvēsturei izcili nozīmīgā manuskripta Monumente.
Karls Gothards Grass. "Itālijas ainava". 1814. Zuzānu kolekcija
Romis Bēms savulaik rakstīja, ka “Grasa personība bijusi visai komplicēta. Viņš, liekas, nepārtraukti svārstījies starp iejūsmas virsotnēm un dziļām depresijas lejām.”[1] Tiesa, tādi ir mākslinieki visos laikos. Svārstīšanās starp realitātes mudinājumiem uz konformismu un romantiskās vīzijas aicinājumu tam visam pagriezt muguru ir radošas dvēseles ikdiena, kas, zināms, dzīvi neatvieglo. Tā lasu, kā Kaspars Groševs vasaras vidū sajuta (arterritory.com, 21/07/2017), ka kultūra klejo pa ielām kā nepieskatīts bērns un epizodiski iekrīt ikdienas soļos. Lai arī personiski es raugos no konservatīvi labējām pozīcijām, man patika viņa azartiski rakstītais. Kaspars ir šausmās par to, ko par kultūru nosauc un piedāvā komerciāli pseidoprovokatīvā “laikmetīgā māksla”, viņš pieder pie tiem, vienmēr nemierīgajiem, kas laikam taču patiešām cer uz klejojošo, izvairīgo īsto kultūru, nevis uz epizodiski ikdienas soļos, respektīvi iepriekšparedzamajā masu kultūras banalitātē iekrītošo. Tāds kreisais revolucionārs, kam tīk atsaukties uz citkārtējo franču marksistu popzvaigzni Giju Deboru (Guy Louis Debord, 1931–1994). Debors, šķiet, visapkārt notiekošo pasaules kņadu uztvēra kā vienvienīgu atbaidošu tirgusplača izrādi (un šajā ziņa nepavisam nebija oriģināls). Re, internetā atradu izteiksmīgu citātu no viņa “Izrādes sabiedrības”: “Izrādes būtiskais tautoloģiskais raksturs izriet no vienkārša fakta, proti, tās līdzekļi vienlaikus ir tās mērķi. Tā ir saule, kas nekad nenoriet pār mūsdienu modernās pasivitātes impēriju. Tā nosedz visu pasauli un nebeidzami peldas savā slavā.”
Karls Gothards Grass. "Reinas ūdenskritums". Pēc K.G.Grasa zīmējuma gravējis J. H. Meiers (Meyer, 1755–1829). LU Akadēmiskā bibliotēka
Skaidrs, ka kādam gribas izlekt ārā no šīs nebeidzamās pasivitātes. Tā tas ir tagad, tā ir bijis vienmēr. Lai Kasparam nešķistu, ka ar viņa paaudzi sākas jauna ēra, viņš var, piemēram, aiziet uz Nacionālo bibliotēku un paskatīties un palasīt par Grasu. Izstāde ir interesanta visvisādi. Tur ir daži izcili retumi, daži patiešām skaisti, bet vairāki visnotaļ aizkustinoši Grasa darbi, daudz lasāmā, savdabīgs, lai arī drusciņ mulsinošs iekārtojums.
Johans Kristofs Broce pēc Karla Gotharda Grasa. „Skats uz Amatas ieleju pie Kārļu muižas”. Akvarelis. 1795. Avots: Brotze, Johann Christoph. Sammlung verschiedner lieflaendischer Monumente, Prospecte, Wapen, Müntzen et. LU Akadēmiskā bibliotēka
Broces Monumente (V, 60a, 61) ievietots Karla Gotharda Grasa akvarelis “Latviešu laulības Dzērbenes draudzē mācītāja dzīvojamā istabā 1792. gadā.”[2] Naivi primitīvajā ainiņā redzams, kā mācītājs salaulā tautiski tērptu latviešu pāri, sapulcējušies arī citi goda drānās saposušies radi un paziņas. Kas var būt tradicionālāks par šo mācītāja Karla Johana Grasa veikto sakramentālo darbību, arī citas viņa mūža gaitu atblāzmas liekas būt pieticīgas un parastas (nu, varbūt pamācība par slīcēju glābšanu, ko mācītājs izdeva, būdams jau septiņdesmit gadus vecs, nav gluži ikdienišķs veikums). Karls Johans Grass nomira 1796. gadā, un tajā pašā gadā viņa dēls Karls Gothards, arī nesen uzsācis mācītāja kalpojumu, pameta Vidzemi, kanceli, atraidītu mīlestību, un devās pasaulē, lai zīmētu, gleznotu, dzejotu un 47 gadu vecumā nomirtu Romā. Karla Gotharda ceļojumiem varam izsekot izstādē. Bet viņa garīgajām krīzēm, dedzībai, trauksmei, kas lika pamest dzimteni un pēc tam to atmiņās idealizēt, vislabāk var pietuvoties, palasot grāmatas. Grasa laikabiedrs un tuvs draugs, ikvienam mums no skolas gadiem vārda pēc pazīstamais Garlībs Merķelis (Garlieb Helwig Merkel, 1769–1850) pāragri mirušo draugu raksturoja tā: “Viņam bija .. dzejnieka un gleznotāja talants, laipns, atklāts raksturs, gaišs, ass prāts, bet vēl slimīgāks jūtīgums .. Šis jūtīgums padarīja viņa spriedumus un rīcību tik svārstīgus, ka viņš kļuva nedrošs. Toties, kad runa bija par tiesībām un cilvēcību, viņa pārliecība kļuva nesatricināma. Viņš mīlēja iedziļināties un izprast, bet parasti redzēja tikai lietas vienu pusi .. [..] Tagad, kad vairs nav nepieciešami mirušo slavēt, bet tas patiesi jānoraksturo, jāatzīst, ka godīgajam, cēlajam, krietnajam cilvēkam Grasam piemita nevis morāliski trūkumi, bet lielas vājības. [..] Viņš kaislīgi pārspīlēja un pārāk smagi uztvēra atsevišķas dzīves detaļas un tādēļ pārsteidzīgi lika izšķirošus soļus, kas, viņam pašam neapjaušot, līdzinājās vieglprātībai. [..] Tas pats vērojams arī viņa dzejoļos un gleznās, lielākoties ainavās, kur atrodam gan daudz jauku tēlojumu, bet bez izceltas galvenās pamatdomas. [..] Visveiksmīgākie viņa dzejnieka un gleznotāja daiļradē bija idilliskie dabas tēlojumi.”[3]
Karls Gothards Grass. „Skats Bauskas ceļā, … verstis no Rīgas, starp Budberga muižu un Katlakalna dzirnavām, Pārdaugavā”. Akvarelis. 1792. Avots: Brotze, Johann Christoph. Sammlung verschiedner lieflaendischer Monumente, Prospecte, Wapen, Müntzen et. LU Akadēmiskā bibliotēka
Interesanti lasīt, ka Merķelis, kurš mūsdienās varētu atbilst kreisā radikāļa tipam, drauga daiļradē kā augstāko sasniegumu atzīst idilli. Bet vai nav tā, ka jebkuram, pat morāliski slavējamam radikālam žestam piemīt “lielas vājības”? Vai gan Merķeļa sniegtajā Grasa raksturojumā neredzam neskaitāmu taisnības cīnītāju, protestētāju, antiglobālistu utt. tēla iezīmes? Arī par to var paprātot, apskatot Grasa izstādi. Un vēl par to, ka Latvijas kultūrvēsturē nemaz nav daudz personu, kuru draugu lokā būtu bijis, piemēram, Frīdrihs Šillers. Tāpēc žēl, ka Karla Gotharda Grasa 250 gadu jubileju sagaidām gan ar atraktīvu izstādi, bet bez pienācīga zinātniska kataloga.
[1] Bēms, Romis. Apceres par Latvijas mākslu simt gados: 18. gs. beigas – 19. gs. beigas. – Rīga: Zinātne, 1984. – 64. lpp.
[2] Broce, Johans Kristofs. Zīmējumi un apraksti. 4. sēj.: Latvijas mazās pilsētas un lauki /Manuskriptu publicēšanai sagatavojis Muntis Auns. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007. – 155. lpp.
[3] Merķelis, Garlībs. Izlase. – Rīga: Liesma, 1969. – 384. – 385.
