Foto: Valsts Ermitāža

Anselms Kīfers un viņa sarunbiedri 0

Nikolaja zālē Ermitāžā atklāta vērienīga gleznotāja izstāde

Pāvels Gerasimenko
05/07/2017

“Anselms Kīfers – Velimiram Hļebņikovam. Tautu likteņi.” – tie ir 30 grandiozi audekli, ko viens no nozīmīgākajiem mūsdienu māksliniekiem gleznojis īpaši pašreizējai ekspozīcijai, un tie izstādīti Ermitāžā, un tādēļ Ziemas pils Nikolaja zāle uz laiku pārvērtusies par galerijas “balto kubu”. Izstādes nosaukumā, ko mākslinieks ar ogli uzrakstījis uz baltās sienas virs ejas, kas sadala ekspozīciju trijos fragmentos, līdzvērtīgi izdalīti abi vārdi. 

Kīfers ir mākslinieks intelektuālis ar plašu lasītā loku, un Velimirs Hļebņikovs viņa daiļradē ieņem īpašu vietu, rindas no dzejoļiem un traktātiem vācu tulkojumā parādās daudzās Kīfera gleznās. Lai raksturotu Hļebņikovu, nepietiek ar vārdu “dzejnieks”, visprecīzāk derētu viņa paša izdomātais “Zemeslodes Priekšsēdētāja” tituls. Hļebņikova historiosofijas un viņa pareģojumu, krievu futūrisma un Krievijas revolūcijas tēmas ne reizi izrunājis gan pats autors, gan viņa izstādes kuratori Dmitrijs Ozerkovs un Ņina Daņilova, tā ka tās vairs nav noslēpums (un tas nozīmē, ka tās iztirzāt vairs nav tik interesanti). 


Anselms Kīfers. “Velimira Hļebņikova jūras kaujas.” © Anselm Kiefer. Foto: Charles Duprat

Tomēr šajā izstādē Kīferam ir daudz sarunbiedru, un ģeniālais gaišreģis Hļebņikovs ir tikai viens no tiem: Ermitāžas sienās par tādiem kļūst visi mākslinieki un mākslas vēsture kopumā. Kīfers šajā izstādē demonstrējis pašas glezniecības dzīvi tik patstāvīgu un pārliecinošu, ka aiz darbiem stāvošo literatūras programmu gribas ignorēt. 

Hļebņikova numeroloģija ierāmē arī vairākas universālas vēstures. Skaitļi apzīmē ne tikai vēsturiskos notikumus, bet pirmām kārtām vecumu. Kīfers dzimis 60 gadus vēlāk nekā Hļebņikovs – 1945. gadā, un šobrīd viņam ir 72. Šis projekts ir par vecumu, bet galvenais Kīfera sarunbiedrs Ermitāžā un labākais pāris viņa gleznām ir Ticiāns. Ermitāžas Pagalma anfilādes zālēs viss sākas ar stāstu par jauna mākslinieka zinātkāri – ar “Bēgšanu uz Ēģipti” ar tās daudzajiem dzīvniekiem un augiem; seko stāsts par nobrieduša autora glezniecības meistarību – “Marija Magdalēna grēku nožēlniece”, kur ar otas triepieniem vien ar balto gleznota priekšplānā stāvošā fiole; un, visbeidzot, stāsts par cilvēku, kam pāri 80, kurš liedz redzei izziņas potenciālu un ievelk vērotāja skatienu tumšos dziļumos – glezna “Svētais Sebastians”, kas ir Kīfera glezniecības priekšgājēja. 


Anselma Kīfera ekspozīcijā. Foto: Valsts Ermitāža

Mākslinieks joprojām ir neticami produktīvs, tomēr izrādīto darbu intonācijā var uztvert, ka tos radījušais cilvēks jau pārkāpis nolemtā dzīves laika pusi. Rokas kustība ir enerģiska un precīza, tomēr īsie, saraustītie triepieni rada asociācijas ar Saja Tvomblija darbiem, kuros arī attēlotas laivas, – savu cieņas izrādīšanu “Kaujai pie Lepanto” meistars paveica mūža nogalē un tā tika izrādīta kopā ar Veronēzes radīto pirmavotu Vecajā Pinotēkā. Un, protams, abiem venēciešiem kuģi un laivas bijis pastāvīgs dzīves fons. 

Uzstādamies Ermitāžas teātrī, mākslinieks pieminēja dialogu, kurā viņš iesaistījies ar šo gleznu: tas nebeidzas līdz ar darba pabeigšanu un sniedz tā autoram kaut ko, ko nav iespējams formulēt vārdos. Kīfers apliecina savas daiļrades enigmātiskumu, noslēpums mākslinieka pasaulē ir svarīgs jēdziens, un ar to viņš ir tuvs kādam citam vācietim – no Pirmā pasaules kara frontes pārnākušajam Maksam Ernstam. Slaveno kolāžu sēriju radītājs noliedza jebkādu šo ar sirreālu loģiku veidoto attēlu racionālas interpretācijas iespējamību. 1940. gadu sākuma Ernsta gleznas ar reljefu virsmu – no tām visslavenākā ir “Eiropa pēc lietus”, kas tiek uzskatīta par refleksiju par fašisma nākšanu pie varas, – atrodas starp figurālu attēlu un abstrakciju. 


Anselms Kīfers. “1770 Kesme 1770-951=819 normaņi Francijā.” © Anselm Kiefer. Foto: Charles Duprat 

Kīfera gleznas ir tikpat figurālas, cik abstraktas. Praktiski visus darbus Ermitāžas izstādē var droši pieskaitīt ainavas žanram. Tiem piemīt skaidra struktūra: divu asu – lēzenas, horizontu apzīmējošas un vertikālas, no darba malām ar enerģiski iezīmētām līnijām atbalstītas, – krustpunktā izvietota sarūsējusi zemūdene – neliels makets, kas piešķir gleznai apjomu. Attiecībā uz darbiem ir pamatoti runāt par “materiāla patiesību” – tā ir tik neapšaubāma, ka reizēm skatītājs ir gatavs prasīt ko vairāk: lai metālā lietais kuģa vai zemūdenes makets nebūtu speciāli novecināts, bet pārklātos ar rūsu dabiskos apstākļos, piemēram, ierakts zemē. 

Kīfera talants pēc savas būtības ir arheoloģisks, jo arheologs – tas ir kāds, kurš atrod ļoti vecas lietas un nosaka to vecumu. Dialogā ar Dmitriju Ozerkovu uz Ermitāžas teātra skatuves Kīfers aprakstīja savu ceļu no Pulkovas lidostas uz pilsētas centru garām mainīgajiem arhitektūras stiliem kā kopā sajaukušo kultūras slāņu atklāšanu – no 20. gs. 80. gadiem pie 19. gs. un tālāk. 


Foto: Valsts Ermitāža

Protams, Kīfera darbos sastopama arī postmoderna citēšana. “Garu pār ūdeņiem” – vienu no lielākajiem izstādītajiem darbiem 4 reiz 5,5 metru izmērā – var nolasīt kā brīvu vācu glezniecības pamatakmens, Kaspara Dāvida Frīdriha “Mūka pie jūras” citātu, bet virs tā novietotā svina grāmata, ko it kā pastiepusi kāda roka no debesīm, kļūst pat atsauci uz Dīrera Apokalipses gravīrām. 


Anselma Kīfera darba “Bez nosaukuma” fragments. Foto: Pāvels Gerasimenko

Starp kuģiem Kīfers īpaši izceļ zemūdenes to neredzamības dēļ. Nemanāma kustība zem ūdens virspuses notiek tieši tāpat kā kustība zem viņa gleznu virsmas. Šīs ļoti fakturālās glezniecības biezajā krāsu slānī zem melnā un blīvā var slēpties virspusē neuznirstošas spilgtas krāsas vai, tieši otrādi, uzskatāmas reljefas daudzkrāsainības pamatā būs zemes smagums un blīvums. 


Foto: Valsts Ermitāža

Ir vērts salīdzināt divus slavenus vācu māksliniekus, kolēģus, kas pazīstami jau kopš Neue Wilde kustības laikiem, – Anselmu Kīferu un Gerhardu Rihteru. Kīfers figurālajā glezniecībā maksimāli noslogo audeklu – ne tikai ar krāsām, bet arī ar salmiem un ziediem, svinu un metāla objektiem. Rihters savos abstraktajos darbos ar skrāpja palīdzību uzklāj gleznojuma slāni ar gandrīz mehānisku kustību, sajaucot krāsu slāni ar nejaušiem, tomēr it kā precīzi noregulētiem atveidiem. Ja attīstām arheoloģisko metaforu tālāk, tad Rihters veic kultūrslāņa šķērsgriezumu, savukārt Kīfers atrok vairākus slāņus reizē. Formējot gleznas virsmu, viens mākslinieks virzās pa darba plakni un tās garumā, otrs savukārt pirmām kārtām iet no dziļuma virspusē, audzēdams audekla apjomu. Iespējams, ka abu šo māksliniecisko metožu dialektiskajā cīņā un vienotībā slēpjas spēks, kas virza uz priekšu mūsdienu glezniecību. 


Anselms Kīfers. “Velimiram Hļebņikovam. Tautu likteņi.” © Anselm Kiefer. Foto: Charles Duprat 

hermitagemuseum.org