Les Pêcheurs de Perles. Staatsoper Unter den Linden. Foto: Donata Wenders

Vima Vendersa pērļu zvejnieki 0

Margaritas Ziedas recenzija par Vima Vendersa operu “Pērļu zvejnieki”

Margarita Zieda
29/06/2017

Vima Vendersa izvēlei iestudēt Žorža Bizē operu “Pērļu zvejnieki” ir emocionāla priekšvēsture. Trīsdesmit trīs gadu vecumā kinorežisors devās uz Ameriku, lai, producenta Frensisa Forda Kopolas uzaicināts, veidotu tur savu pirmo amerikāņu filmu. Aiz muguras Vendersam jau bija virknevaldzinoši svaigā kinematogrāfiskā domāšanā veidotu autorfilmu, līdz beidzot “Amerikāņu draugs” bija izlauzis ceļu arī starptautiskajā līgā. Līdzās Raineram Verneram Fasbinderam un Verneram Hercogam viņš bija trešais jaudīgākais režisors jaunajā vācu kinematogrāfā. Apņēmības pilns Vims Venderss devās iekarot Ameriku.

Taču viss izvērtās citādi. 1978. gads Sanfrancisko režisoram pagāja centienos atkratīties no svešas mākslinieciskas gribas, domstarpībās, vientulībā un izmisumā. Visus tiltus sev aiz muguras viņš bija paguvis nodedzināt un saprata, ka ir izdarījis nepareizu izvēli. Ik vakaru Venderss esot devies uz pilsētas bāru “Toska”, kura mūzikas automāta repertuārā esot bijušas tikai un vienīgi operu ārijas. Ilgi viņš neesot licis nevienu plati, bet tad sācis pats izvēlēties ārijas. Klausījies šo un to līdz pie vienas plates palicis stāvam kā iemiets. Skanējusi Nadira ārija no Žorža Bizē “Pērļu zvejniekiem” – “Je croisentendreencore”. „Man šķiet, es joprojām dzirdu...”. Neviens no lielajiem pasaules dziedātājiem nav spējis paiet garām šai ārijai – Enriko Karūzo, Alfredo Kraus, Placido Domingo, Rolando Villazón vai Jonas Kaufmann.


Les Pêcheurs de Perles. Staatsoper Unter den Linden. Foto: Donata Wenders

Vims Venderss klausījies un raudājis. Tad licis šo āriju vēl un vēl. Plate viņā uzturējusi dzīvību divus gadus, un, kad viņš krāmējis čemodānu, lai dotos atpakaļ uz Eiropu, “Toskas” īpašniece viņam to dāvanā iedevusi. Vēl tagad tā, pilnīgi saskrāpēta, glabājoties Vima Vendersa Berlīnes dzīvoklī.

Trīsdesmit septiņus gadus vēlāk režisoram piezvanījis diriģents Daniels Barenboims un stādījies priekšā kā Vendersa talanta cienītājs, viņš arī izteicis aicinājumu iestudēt kaut ko kopā Berlīnes Valsts operā, ļaujot materiālu izvēlēties pašam. Vims Venderss piedāvājis “Pērļu zvejniekus”. Tiesa, tolaik kinorežisors esot zinājis tikai mūziku, kas viņam likusies brīnumaina. Izlasot libretu, vispirms esot nācies “norīt” tā vientiesību. Un tad mēģināt saprast, kas tad šajā eksotiskajā lubu romānam līdzīgajā stāstā ir tas tīrais kodols, kas spēj uzrunāt cilvēkus arī šodien. Vientuļnieku ceļojumi cauri visai pasaulei, līdz pašai pasaules malai Vima Vendersa filmās aizvien ir bijuši līdz cilvēciskai serdei sajūtami. 


Les Pêcheurs de Perles. Staatsoper Unter den Linden. Foto: Donata Wenders

Operas vēstures traģiskā figūra

Šodien, kad Žorža Bizē opera “Karmena” tiek uzvesta vai visos pasaules teātros un vairākus tās muzikālos motīvus pazīst pat tie, kuri par operu neinteresējas vispār, maz kurš vairs zina, ka tieši šis komponists pieder mūzikas dzīves traģiskajām figūrām. Viņš nomira 37 gadu vecumā, kā domā ne viens vien pētnieks – no salauztas sirds. Profesionālu atzinību ne no kolēģiem, ne no publikas dzīves laikā tā arī nesaņemot. Izņemot vien Hektoru Berliozu. Kurš publiski slavēja divdesmit četrus gadus jaunā komponista sacerēto operu “Pērļu zvejnieki”, kad tā piedzīvoja pirmizrādi 1863. gada 30. septembrī Parīzes Théâtre Lyrique. Īpaši izceļot ideju bagātību, sacerot melodijas. Bizē laika kritiķi savukārt nopēla operu kā “pārāk skaļu“ un “krāsām pārmēru bagātu”.

Izrāde tika nospēlēta 18 reizes, kas tiem laikiem bija ļoti daudz, gadsimtu mijā šī opera piederēja populārākajām repertuāra vienībām, un tad nogrima aizmirstībā. Arī šodien “Pērļuzvejnieki“ tiek uzvesti reti. Lielā mērā pie vainas ir stāsts, ko sacerējuši libretisti un iesmērējuši nepieredzējušajam komponistam. 


Les Pêcheurs de Perles. Staatsoper Unter den Linden. Foto: Donata Wenders

Sākotnēji darbības vieta bija iecerēta Meksikā, tad ar vieglu roku pārcelta uz salu Indijas okeānā - Ceilonu. Librets vispirms saucies “Leila“, un tā centrā bijusi sieviete, kurā iemīlējušies divi draugi – Nadirs (tenors) un Zurga (baritons). Lai saglabātu draudzību, viņi dod viens otram zvērestu no šīs sievietes atteikties. Pēc gadiem, kad viņi atkal ir satikušies, parādās arī šī sieviete. 

Leila ir jauna priestere, kurai uz salas ir saikne ar augstākiem spēkiem. Viņa lūdz Brahma labvēlību pērļuzvejniekiem. Lai šī saite ar dievišķajiem spēkiem darbotos, priesterei jāsaglabā tīrība un nevainība. Bet arī viņa ir iemīlējusies un izvēlējusies būt kopā ar vienu no draugiem - Nadiru. Atklājis nodevību, Zurga nolemj atriebties un sakūda zvejniekus sadedzināt nodevīgo pāri uzsārta. Un tikai ieraudzījis Leilas rotu, saprot, ka šī ir sieviete, kas viņu, savulaik kā bēgli, izglābusi no nāves briesmām. Zurga nolemj abus izglābt un aizdedzina zvejnieku ciematu. Viss beidzas it kā labi, ja neskaita trūcīgo cilvēku nopostītās mājvietas.

Kā šādu stāstu izstāstīt šodien? Cits mūsdienu vācu režisors noteikti nebūtu atturējies izstāstīt to kā mīlestības trijstūri pilnā apjomā. Ne tikai to, ka divi vīrieši mīl vienu sievieti, bet arī to, ka abi šie vīrieši arī mīl viens otru. Tad uzreiz sāk darboties tēlu dramaturģija ar vēl citādu emocionālo temperatūru un spriedze divkāršojas. Un nebūtu vairs jāuzdod jocīgi jautājumi, kā, piemēram, kas gan tā ir par draudzības kvalitāti, kurā ir jāatsakās no mīlestības? Turklāt šāds risinājums nemaz nebūtu pretrunā ar Bizē partitūru - abu draugu attiecībās skan īsta un patiesa mīlestība. Vims Venderss paliek pie vīriešu draudzības, kas paštaisni paģēr upurēt mīlestību, lai, izejot šaubu un moku ceļu, tiktu galā ar savu egoismu. Režisors izlemj koncentrēties kopā ar šiem tēliem ne tikai uz mīlestības, bet arī uz draudzības grūto ceļu, lai cik vienkāršots uzstādījums cilvēkattiecībās no libreta arī nestrāvotu.


Les Pêcheurs de Perles. Staatsoper Unter den Linden. Foto: Donata Wenders

Kinorežisora pirmais operas uzvedums

“Pērļu zvejnieki” ir Vima Vendersa debija operā. Un starptautiskā uzmanība, kas veltīta šai pirmizrādei 24. jūnijā bija liela. Galu galu galā pie operas iestudēšanas ķēries režisors, kura darbi ir saņēmuši gan Kannu kinofestivāla Zelta palmas zaru, gan Venēcijas kinofestivāla galveno balvu – “Zelta lauvu”, gan British Academy Film Awards, gan Berlīnes starptautiskā kinofestivāla “Zelta lāci” par mūža ieguldījumu. Trīs Vima Vendersa dokumentālās filmas ir tikušas nominētas “Oskaram”. Vairākas dienas pirms pirmizrādes laikraksts “The New York Times” veltīja Vima Vendersa pirmajam operas uzvedumam milzīgu rakstu, atreferējot Berlīnes preses konferenci.

Te gan jāpiebilst, ka “Pērļu zvejnieki” nav pirmais kinorežisora mēģinājums strādāt ar sev pilnīgi jaunu mediju - operu. 2013. Gadā Venderss kopā ar ģeniālās dejas mākslinieces Pīnas Baušas ilggadīgo scenogrāfu Pēteru Pabstu attīstīja Riharda Vāgnera tetraloģijas “Nībelunga gredzena” četru operu uzveduma konceptu Baireitas festivālam, kas līdz realizācijai finansiālu un vēl citu iemeslu dēļ tā arī nenonāca.

Šoreiz, ķeroties pie operas ar mērķi – pilnīgi noteikti nonākt līdz skatītājam, Vendersam skaidrs esot bijis tikai viens – uz skatuves nebūs nekādu ne kino, ne video projekciju. Ja jau viņš ķeras klāt pie tā, ko nemāk, un tieši tāpēc viņu tas interesē, tad nekādu atstrādātu paņēmienu. Tā Vims Venderss stāstīja žurnālistiem nedēļu pirms pirmizrādes. Un vēl to, ka iestudējums būšot moderns, bet ne modīgs.

Bet kas tad šodien ir modīgi? Pirmkārt, stāstu aktualizēt - pārcelt notikumus uz mūsdienām. Un sagudrot dažnedažādas darbības, kam ar operas oriģinālu bieži vien ir mazs sakars. Vai arī, piemēram, veids kā Ņujorkas Metropolitēna operā ir uzvesti “Pērļu zvejnieki”. Šis uzvedums Penny Woolcock režijā 2015. gadā kļuva par megapilsētas lielo hītu. Un tika arī nofilmēts, ierakstu blue ray kvalitātē var iegādāties amazon.com. Vims Venderss paskatījies šo ierakstu kādas 20 minūtes, esot nolēmis, ka šis noteikti nav ceļš, pa kuru viņš ies.


Les Pêcheurs de Perles. Staatsoper Unter den Linden. Foto: Donata Wenders

Kā kalpot mūzikai?

Kāds tad ir Vendersa ceļš? Kā saka režisors pats – kalpošana mūzikai. Un viņa debijas gadījumā tas ir izteiksmes līdzekļu minimālisms. 

Vims Venderss savā uzvedumā ir izšķīries nepiesaistīties nevienam konkrētam laikam, nevienai konkrētai zemei. Tas ir tāds kā leģendas laiks un telpa, kurā atskan Žorža Bizē mūzika un tajā izstāstītais notikums. Par saviem sabiedrotajiem Vims Venderss bija izvēlējies ainavu gleznotāju Dāvidu Regēru (David Regehr) un gaismu mākslinieku Olafu Frēzi (Olaf Freese), kuri uz skatuves bija radījuši milzīgu ieslīpu jūras krastu. Bez īstām smiltīm. Bet ar gaismas radītu smilts sajūtu. Un ar eleganti ģērbtiem cilvēkiem, ļoti šodienīgiem, bet tieši tādā veidolā, kā tos radījusi kostīmu māksliniece Montserrat Casanova, nekur realitātē nesastopamiem. Savā ziņā māksliniece bija inspirējusies no paša Vima Vendersa apģērbu garderobes, kur cieņā ir platas, brīvi krītoša auduma formas.

Izrāde sākas kā filma. Ar titriem, kas klājās pāri skatuves gigantiskajai mutei, skanot diriģenta Daniela Barenboima niansētā skaistumā sadzirdamajai mūzikai, par kuru pats maestro izteicās, ka šeit nu gan ir nepieciešams ļoti uzmanīgs un rūpīgs darbs, lai kļūtu saklausāma mūzikas elegance, un lai tā nesaliptu saldumā.

Sākot skanēt mūzikai, uz caurspīdīga priekškara tika projicēti komponista vārds, operas nosaukums, diriģenta vārds, lomas un to izpildītāji. Un kas mūsdienām galēji neraksturīgi – režisora vārds šajos titros neparādījās vispār.

Pirmais izrādes attēls ir milzīga viļņojoša ūdens projekcija. Ūdens, kura dzīles glabā daudz ko. Arī šo stāstu.

Paša izvirzīto uzstādījumu - neizmantot video un kinovalodu - Vims Venderss netika turējis. Iespējams, darba gaitā saprotot, ka ar teātra izteiksmes līdzekļiem viņš, esot pilnīgi bez pieredzes, īsti neko nevar izdarīt. Viņa rokās tie neiegūst spēku.

Ņujorkas iestudējums Vendersu esot ātri sakaitinājis ar inscenējuma izvirzīšanos priekšplānā. Vims Venderss ir mēģinājis inscenēt, pakāpjoties malā. Bet tas gan opermākslā ir diezgan neiespējami, jo režisora “darīšana mazāk” nav risinājums. Jo tad kā likums bezpalīdzīgs uz skatuves paliek ar milzu jaudu apveltīts spēks – koris. Un Berlīnes Valsts operas gadījumā tie ir astoņdesmit trīs cilvēki. Un uz lielo žestu valodu jeb “plātīšanos ar rokām” tiek nolemti dziedātāji, kuri tādā veidā mēģina izteikt emocijas, dvēseles norises, attieksmi pret dzīvi, pasauli un tās izvirzītajām situācijām. 


Les Pêcheurs de Perles. Staatsoper Unter den Linden. Foto: Donata Wenders

Vims Venderss savā izrādē patiesi godprātīgi mēģina izstāstīt naivo libretu. Par diviem draugiem, kas mīlēja vienu sievieti un draudzības vārdā zvērēja no viņas atteikties. Un par mīlestību, kuru nevar noturēt, savaldīt saprātīgās norunās. Operu režisors piedāvā uzlūkot ne kā intelektuāli nospriegotu domu lauku, bet kā pēdējo mākslā palikušo lielo utopiju, tīru, galēju emociju telpu, kas aicināta attīrīt un apskaidrot cilvēku dvēseles. Un Vims Venderss savus “Pērļu zvejniekus” veido kā pasaku, kas notiek aiz trejdeviņām zemēm, aiz trejdeviņām jūrām.

Opera sākas brīdī, kad abi draugi pēc ilga laika ir satikušies atkal. Stāstā ienākot abu atmiņām, režisors lieto melnbaltas videoprojekcijas. Operas skatuve ir nedaudz lielāka nekā kinoekrāns un attēlu enerģētika pārceļ uztveri citā laika zonā.

Lielie portreti ir naivi un maģiski – skaista sieviete baltā seju te sedzošā, te atklājošā plīvurā, divas nevainīgas pavisam jaunu zēnu - draugu sejas. Izrāde ir pilna ainavu– mēnesnīcas nakts, skrejoši mākoņi, līgani līgojoši palmu zari. Tie ir attēli pavisam no cita laika. Poētiski pasakaini kā pati Žorža Bizē mūzika. Un pavisam netipiski šodienas Vācijas operas teātru praksei. Ar šādiem attēliem darboties faktiski ir liela uzdrīkstēšanās, uz ko spējīgs laikam ir tikai vienīgi Venderss. Jo katrs zina, ka Vācijā kaut ko tādu darot, viņš tiks viennozīmīgi nolinčots kā kiča meistars. Un tiešām - nebija nevienas recenzijas lielajos Vācijas laikrakstos, kuros šāda apsūdzība izpaliktu. 

Bet Vendersam tas ir vienalga. Viņš mēģina atrast veidu, kā radīt uz skatuves mūzikai adekvātu skaistumu. Un meklē to attēlos. Savu radošo ceļu sācis kā gleznotājs, turpinājis kā kinorežisors un fotogrāfs, Venderss saka, ka par attēliem viņš zinot visu. Bet ne par operas. Un uz tiem viņš savos “Pērļu zvejniekos” meklē ceļu.

Izrādē ir daudz ūdens projekciju. Ūdens attēli ienes Vima Vendersa stāstā spēku. Tas nav tikai romantisko dienvidu nakšu atmosfēru liegi iekrāsojošais ūdens. Stāstā ienāk arī smagās, milzu iznīcības spēku nesošās ūdens masas. Un vieglās rotaļīgās ūdens dzīļu atvēršanās nirēja skatienam, kur tu nonāc pilnīgi citā pasaulē, ne tajā, ko tu zini.


Les Pêcheurs de Perles. Staatsoper Unter den Linden. Foto: Donata Wenders

Vima Vendersa izrādē ir divi brīži, kas ļauj sajust, ka šo izrādi ir veidojis tomēr liels, pasaules līmeņa mākslinieks. Lai arī opermākslā viņš atrodas vēl pašā ceļa sākumā. Un tie ir Vima Vendersa radītie attēli, kuros ir izdevies panākt kaut ko vairāk par vienkārši teātra un video satikšanos vienā telpā, kā tas ir bijis simtiem un tūkstošiem citu mūsdienās tapušu izrāžu. Fotogrāfiju šiem attēliem nav, jo to tehniski nav iespējams nofotogrāfēt. Taču šo attēlu, Daniela Barenboima, viņa orķestra Staatskapelle Berlin un izcilo dziedātāju – Olgas Peretjatko/Mariotti, Francesco Demuro un Gyula Orendt dēļ ir vērts 2018. gadā doties uz Berlīni.

Kapitulējis “lielā zvēra”, kā to apzīmē Venderss pats, operas kora priekšā, kas izrādē ir palicis bez jēgpilnas vadības, kapitulējis naivā libreta priekšā, kas Vimu Vendersu nav iedvesmojis pilnīgi ne uz vienu interesantu, šodienas cilvēku aizķerošu ideju, režisoram tomēr ir izdevies radīt ko neparastu. Lai arī uz īsu brīdi.

Tie ir Vendersa daudzslāņainie attēli. Ilgu laiku noņemoties ar 3D un ar šīs tehnoloģijas palīdzību mēģinot izlauzties citā vizuālā pieredzē kinotelpā, Vima Vendersa fantāzija un spēja tehniskiem līdzekļiem to arī realizēt operā atver tiešām kādas jaunas durvis. Ar skatuves laiku mērot tas laikam nav daudz – kādas piecas, desmit minūtes no gandrīz divu stundu garās operas.

Taču tajās Vimam Vendersam ir izdevies kaut kādā netverami nesaprotamā optiskā veidā radīt sirreāli poētiskas vīzijas, gaismai, videoprojekcijām un dziedātājiem sakausējoties nekad neredzētā vizuālā piedzīvojuma skaistumā, kurā ūdens ar milzu spēku aprij un aizskalo visu nule kā notikušo, ar dīvainu saudzību pasargājot cilvēku siltumu.

Tā ir pārsteidzoša teātra pieredze, ko piedāvā Vims Venderss, noslēdzoties otrajam un trešajam “Pērļu zvejnieku” cēlienam, ar kuru saskāries tu, cilvēks, sēdi, berzē acis un nesaproti – vai tas bija vai tas nebija vai bija tikai tavās iedomās? Un kas tas bija?