Mihaila Ramusa gleznas fragments. Foto: Kristīne Madjare

Kas Tu esi? 0

Mihaila Ramusa izstāde peldošajā mākslas galerijā “Noass”

Līna Birzaka-Priekule
08/06/2017

Noasā šobrīd skatāmas trīs izstādes, no kurām viena, kā vēsta izstādes anotācija, turpina tradīciju katru gadu iepazīstināt skatītājus ar ekspozīcijām, kas veltītas Latvijas māksliniekiem nonkonformistiem (2015. gads bija veltīts Hardijam Lediņam, 2016. – Jurim Boiko). 2017. gadā tā ir Mihaila Ramusa izstāde. Taču šoreiz gribētos sākt no pavisam cita Eiropas reģiona.

Nesenais pastāvīgo ekspozīciju apmeklējums Tate Modern atklāja Londonas muzeju kā institūciju, kas seko līdzi mākslas vēstures aktuālajām tendencēm. Pēc jaunās Herzog & de Meuron piebūves atklāšanas, Tate Modern kārtējo reizi pārskatījis arī visas pastāvīgās ekspozīcijas. Muzejs jau no tā dibināšanas brīža 2000. gadā konstanti veido pastāvīgās ekspozīcijas, kas interpretē mākslas vēsturi nevis hronoloģiski, bet tematiskā ietvarā. Balstoties uz “Jaunās mākslas vēstures” visiekļaujošajiem principiem, arī Tate Modern piedāvā cilvēkiem jaunu veidu kā skatīties un domāt par mākslu. Tā ir iespēja ieskatīties alternatīvās vēsturēs, nevis Rietumeiropas mākslas vēstures dominējošajā viengabalainajā naratīvā, piemēram, aplūkot mākslu no Āzijas, Āfrikas, Tuvajiem Austrumiem, Austrumeiropas utt. Pārskatīta ir arī Vasīlija Kandinska kā abstrakcionisma pioniera pozīcija mākslas vēsturē, jo, iespējams, ka pirmā tomēr bijusi zviedru māksliniece Hilma af Klinta (Hilma af Klint)[1]. Tate abi divi atrodas blakus. 

Arī Latvijā Padomju ēras laikā daļa nekonvencionālas mākslas palika aiz “dzelzs priekškara”. Daudzi lieliski mākslinieki tikuši apieti dzimuma diskriminācijas, rasisma vai arī pārāk dziļi iesakņojušos tradīciju dēļ. Un līdzīgi kā Tate Modern rāda kādu iemeslu dēļ no mākslas vēstures nozudušu mākslinieku darbus, viena no iespējami daudzajām “pazudušajām” Latvijas mākslas vēstures lappusēm vēl līdz 22. jūnijam skatāma peldošās galerijas “Noass” galerijā. Mihails Ramuss (īstajā vārdā Mihails Kuļičkovs) miris 2010. gadā un uz “Noasa” klāja parādās viņa darbi jau piemiņas izstādes formātā. 


Mihaila Ramusa darbs. Foto: Juris Rozenbergs

Nedaudz par mākslinieka biogrāfiju, ko plaši aprakstījuši un izpētījuši Ramusa piemiņas izstādes veidotāji. 

Pēc dienesta Padomju armijā 1970. gadu beigās Mihails Ramuss atgriežas uz dzīvi Liepājā un iekļaujas Liepājas mākslas un kultūras dzīvē. Pēc Liepājas lietišķās skolas beigšanas, cerot uz savas mākslinieciskās darbības attīstīšanu, viņš pārceļas uz Rīgu, kur apmeklē Mākslas akadēmijas nodarbības. Iepazīšanās ar Krišnas apziņas filozofiju un praksi kļūst par ārkārtīgi svarīgu Ramusa darbu tēmu. 1985. gadā mākslinieks sarīko grupas izstādi “Indijas motīvi” Arhitektu namā. Viņš arī izdod neformālu Hare Krišna kustības žurnālu “Rasa”. Autors aizraujas un pēta dažādas reliģijas, kas rezultējas viņa pirmajā personālizstādē “Evaņģēlija stāsti” 1988. gadā galerijā “Jāņa sēta”. 1991. gadā kopā ar savu dzīvesbiedri Ainu Ramuss pirmo reizi nokļūst Indijā un apceļo svētās vietas Majapūrā un Vrindavānā. 1993. gadā mākslinieks dodas uz Zviedriju, kur kādu laiku uzturas Korsnäs gård krišnaītu templī. Tur top gleznu sērija “Dzīve Templī”. Pēc atgriešanās no Zviedrijas viņš sarīko personālizstādes galerijā “M6” un G. Šķiltera memoriālajā muzejā, kā arī piedalās daudzās grupu izstādēs. No 1996. līdz 2001. gadam Ramuss dzīvo Rietumbengālē, Indijā. Atgriezies Latvijā, Mihails Ramuss dzīvi pavada savās lauku mājās “Liepiņas” Talsu novadā, savos darbos līdz pat dzīves beigām turpinot izmantot Indijas reliģijās balstītu simboliku, kā arī rada darbu sēriju, kas veltīta Kurzemes ainavai un arhitektūrai.[2]


Mihaila Ramusa darbs. Foto: Juris Rozenbergs

Ramusa piemiņas izstādi “Noass” telpās pavada gan izsmeļošs viņa darbības apraksts pa periodiem, gan arī viņa autobiogrāfija, kurā iekļauti atmiņu stāsti par īpašiem viņa dzīves notikumiem. Viens no smagākajiem, taču varbūt arī ļoti izskaidrojošs, ir stāsts par to, kā čekisti aizveda visas viņa gleznas un zīmējumus. “Pilnu autobusu piekrāva – es toreiz gleznoju uz kartona plāksnēm, par audeklu neiedrošinājos par sapņot. Un manas gleznas jau tik un tā nekur neizstādīja. Pat neievēroja...”[3] Krievs un vēl dziļi pārliecināts Krišnas apziņas sludinātājs – iespējams, tādēļ viņa vārds pēc 1990. gada plašākai publikai ir jaunums. 

Nesen skatāmajā hiperreālisma izstādē bija divi mākslinieka Vladimira Pavlova darbi, kurš savā agrīnajā periodā izmantojis fotogrāfiju līdzīgi kā Miervaldis Polis. Vladimirs Pavlovs un Mihails Ramuss kopš 1989. gada aktīvi darbojās viņu pašu radītajā un vadītajā grupā “Brīvā māksla” (Svobodnoje iskustvo). Grupas manifesta moto bija – “Demokrātija un personas brīvība ir sabiedrības pamats”. 

Katrā ziņā Mihaila Ramusa, kā arī citu krievu tautības mākslinieku Latvijā personības un iekļaušanās Latvijas mākslas vēsturē varētu vēl papētīt. Viņa māksla izteikti neiekļaujas padomju laika valdošajā sociālistiskajā reālismā, tā ir apliecinājums domas un formas brīvībai. Par to liecina arī mazs fakts, ko pagājušajā nedēļā “Čipsis un Dullais” koncertā uz “Noasa” klāja atklāja mūziķis Roberts Gobziņš – 9. klasē viņš un klasesbiedri slepeni demonstrējuši viens otram fotogrāfijas no Ramusa izstādēm.


Mihaila Ramusa izstāde peldošajā mākslas galerijā “Noass”. Foto: Juris Rozenbergs

Bet vairāk par pašiem darbiem un izstādi. Izstāde iekārtota nosacīti gan virszemē, gan arī peldošā debarkadera apakšējā stāvā. Nepamet sajūta, ka katrā no darbiem attēlota vien Mihailam Ramusam zināma pasaules kārtība, kas parādīta caur ornamentiem, mirdzoši dzidriem gleznojumiem, kas mijas ar grafiskiem zīmējumiem, vietām iešvīkājumiem. Darbos saskatāmi dažādi kristīgie simboli kopā ar hinduisma reliģijai raksturīgiem tēliem, daudz mandalu un cilvēku figūru. Vairākos darbos galvenajā lomā ir Svētā govs. Visu darbu kompozīcijas sastāv no sīkām detaļām, ko sākotnēji gribas atšķetināt, taču tas ir pilnīgi neatrisināms uzdevums. Piemēram, darbā ar nosaukumu “Diena ar Tevi” (1993) starp dažādu krāsu ģeometriskām formām iznirst cilvēku tēli, starp kuriem viens varētu būt arī pats mākslinieks, daži izlaidušies gultās kādā no Tuvo Austrumu pilsētām, pāris mazi krustiņi, ugunskrusts, spirāle, koki un dažādi lidojoši un nenosakāmi objekti. Un katrā no redzamajiem darbiem slēpjas šāda bagātīga, pat reizēm pārpilna Mihaila Ramusa pasaule, kas, ilgāku laiku klīstot pa izstādi, drīzāk asociējas ar apziņas dzīļu plūdenu pāreju no vienas gleznas citā. Izstādes pavadošajā bukletā atzīmēta Mihaila Ramusa ietekme no Modiljani, bet darbos var saskatīt arī līdzības ar Miro sirreālisma gleznām. Smalkie līniju ievilkumi rada asociācijas ar Blumbergu, taču tiekšanās pēc absolūtā ideāla ļauj ieraudzīt kaut ko no Māra Subača. 


Mihaila Ramusa darbs. Foto: Juris Rozenbergs

Mihails Ramuss bijis arī dzejnieks, un viņa autobiogrāfija ir pa pusei liriska apcere par sevi pašu un mākslinieka uzdevumiem. “Zini, Miša… Mākslinieks nav tas, kurš prot pareizi uzzīmēt degunus, cepures un uzvalkus… Un Dzejnieks – nav tas, kurš iemācījies “oriģināli”, “atšķirīgi” veidot atskaņas, komponēt vai atrast jaunus sižetus. Tādu ir ļoti daudz… Māksla – tā ir īpaša morāle, tas ir dzīvesveids…Un nekas nav tīrāks, cēlāks un skaistāks par to.”[4]

Gribētos teikt, ka mākslas vēstures kā dzīvesveida viens no cēlākajiem uzdevumiem ir atklāt un pieminēt autorus, kas ir “pazuduši tulkojumā”.


Mihaila Ramusa izstāde peldošajā mākslas galerijā “Noass”. Foto: Kristīne Madjare

[1] Laikmetīgās mākslas muzeja Moderna Zviedrijā pastāvīgajā ekspozīcijā māksliniecei Hilmai af Klintai kā pirmajai abstrakcionistei veltīta vesela istaba.

[2] Plašāka informācija par mākslinieka biogrāfiju pieejam izstādei veltītajā bukletā.

[3] Ramuss, Mihails. Atmiņu rasa. – Rīga: Autora izdevums, 2017

[4] Turpat.