Charles Castronovo (Fausts), Florian Boesch (Mefistofelis). „Fausta pazudināšana“. Foto: Matthias Baus

“Fausta pazudināšana” Berlīnē 0

Kinorežisora Terija Giljama iestudētā izrāde Berlīnes Valsts operā

Margarita Zieda
05/06/2017

Reizēm skandāli atgadās tieši tad, kad kāds tos vismazāk ir iecerējis. Vai par tiem vismazāk ir piedomājis. Kā sacīja reiz smalkā un traģiskā krievu dzejniece Anna Ahmatova: “Mums nav lemts paredzēt, kā atbalsosies mūsu vārds.”

Berlīnes Valsts operā, kur jūnijā var piedzīvot Hektora Berlioza dramatisko leģendu “Fausta pazudināšana” sera Saimona Retla muzikālajā lasījumā, pirmizrādes vakarā, kas bija maija pašās beigās valdīja pacilāts noskaņojums. Britu televīzijas leģendārās komiķu grupas Monty Python dalībnieka un ASV dzimušā kinorežisora Terija Giljama skatījums uz franču romantiķa interpretēto vācu kultūrfigūru tika gaidīts ar priecīgu interesi. Un lai gan kopš melni sirreālā humora skeču laikiem, ko pārraidīja BBC kanāls no 1969. līdz 1974. gadam, ir pagājuši vairāk nekā četrdesmit gadi un Terijs Giljams pa šo laiku ir uzņēmis divpadsmit filmas, tostarp orvelisko antiutopiju “Brazīlija” un “Doktora Parnasa iedomu pasauli”, kas Rīgā tika izrādīta izglītojošā cikla “Tas, ko tu nedrīksti nezināt” ietvaros, viņa vārds joprojām asociējas galvenokārt ar Monty Python oriģinālo joku pasauli.

Terijam Giljamam šis bija pirmais mēģinājums operrežijā. Taču režisora  kinematogrāfiskie ceļojumi laikā un iztēlē, kas aizvien lauzuši sev ceļu cauri visām iedomājamajām realitātes robežām, atverot jaunas un jaunas telpas, šķita kā radīti Hektora Berlioza modernas domāšanas brīvībā sacerētajai dramatiskajai leģendai, kas nepieturas ne pie kādiem klasiskajiem operas kanoniem. 

Komponists, izlasījis Gētes “Faustu”, bija tā pārņemts ar šo materiālu, ka sacerēja tam mūziku visur, kur vien tobrīd atradās viņš pats. Tomēr pagāja apmēram divdesmit gadi līdz apsēstība ar tēmu materializējās nobeigtā partitūrā. Datēta ar 1846. gadu, Gētes “Faustu” tā izklāsta epizodiski, ar lieliem pārrāvumiem laikā un telpā, muzikāli pavisam atšķirīgus žanriskos elementus savienojot vienā veselumā. Berliozs pats savu darbu nosauca par “operu bez skatuves un kostīmiem”, sava laika iestudēšanas praksi uzskatīdams par pilnīgi nederīgu jaunajam sacerējumam. 


Charles Castronovo
(Faust
s), Valsts operas koris, dejotājs, Florian Boesch (Mefistofelis). „Fausta pazudināšana“. Pirmizrāde 2017. gada 27. maijā. Foto: Matthias Baus

“Fausts” ir stāsts par cilvēka izziņas alkām. Un paktu ar sātanu zinātnieks slēdz, lai uzzinātu vairāk nekā ir cilvēka iespējās. Taču Fausta sastapšanās ar mīlestības fenomenu, pretēji Gētes cerībai, ka “mūžīgi sievišķais augšup mūs ceļ”, Berlioza sacerējumā Faustu nevis izglābj, bet pazudina.

Ja citiem režisoriem, iestudējot “Fausta pazudināšanu”, bieži rodas vēlme doties kopā ar zinātnieku un nelabo futūristiskās vīzijās, tad Terijs Giljams piedāvā ceļojumu laika mašīnā radikāli citā virzienā. Hektora Berlioza fragmentārajam “Fausta” izklāstam viņš bija uzradījis pa virsu pats savu stāstu un nodēvējis to par ceļojumu vācu mākslā un vēsturē no deviņpadsmitā gadsimta līdz divdesmitā gadsimta vidum – veicot loku no vācu romantisma ar gleznotāja Kaspara Dāvida Frīdriha cienīgām klinšu ainavām ar vientuļu cilvēku fonā līdz Pirmā pasaules kara brutālajām šausmām Oto Diksa vizuālajās studijās un tām sekojošo hitleriskās domāšanas uznācienu Eiropā, atbalsotu kinorežisores Lenijas Rīfenštāles cilvēka ķermeņa glorifikācijas poētiskajos attēlos. Terijs Giljams mistiskajā un iracionālajā vācu romantiķu domāšanā sakās sataustījis saknes 20. gadsimta globālajām traģēdijām un, būdams profesionāls komiksu meistars, viņš šo savu skatījumu arī diezgan lielā vienkāršībā, bet ar aizraujoša kinematogrāfista meistarību bija izrisinājis uz skatuves.


Charles Castronovo
(Faust
s), Magdalena Kožená (Margarita), Florian Boesch (Mefistofelis). „Fausta pazudināšana“. Pirmizrāde 2017. gada 27. maijā. Foto: Matthias Baus

Nacionālsociālisma laika Vācijā Fausts tika interpretēts kā ārietis, kā pārcilvēks. Terija Giljama versijā Fausts kļūst par nacistu. Mefistofelis viņu pavedina, liekot iemīlēties ebrejietē. Lai gan ikdienā viņa valkā vācu tautas tērpu un parūku ar ārietes baltajām bizēm, viņa tiek izspiegota, apcietināta un deportēta uz nāves nometni. Lai glābtu mīļoto, Fausts paraksta līgumu ar Mefistofeli, taču nevienu viņš, protams, neizglābj, tikai pats iegāžas tieši elles rīklē.

Terijs Giljams nav pirmais ASV kinorežisors, kurš ķēries ķidāt nacistu tēmu. Pirms viņa jau caur smiekliem uz Vācijas šausmām skatījušies gan Čārlijs Čaplins, gan emigrējušais Ernsts Lubičs. 1943. gadā uz hitlerisko Vāciju savus tēlus sūtīja animators Volts Disnejs, kur Donalds Daks nokļuva spaidu darbos ieroču fabrikā (Der Führer’s Face). Savukārt animācijas filmā “Nāves izglītība” (Education for Death) Disnejs pētīja fenomenā, kā cilvēks, jau no bērna kājas tiekot zombēts, pats no savas brīvas gribas ir gatavs kļūt par lielgabala gaļu. Nacionālsociālisma saknes vācu kultūrvēsturē centās uztaustīt arī uz ASV emigrējušais Nobela prēmijas laureāts Tomass Manns, no 1943. līdz 1947. gadam strādājot pie romāna “Doktors Fausts”.


Florian Boesch
(M
efistofelis), Charles Castronovo (Fausts), Magdalena Kožená (Margarita), Valsts operas koris, dejotājs. „Fausta pazudināšana“. Pirmizrāde 2017. gada 27. maijā. Foto: Matthias Baus

Pēckara Vācijā (Rietumvācijā gan stipri vēlu – pamatā tikai no sešdesmito gadu beigām) visa sabiedrība ir intensīvi analizējusi nacisma necilvēcisko būtību un tā uzvaras iemeslus vienkāršā cilvēka apziņā. No skolas sola vāciešiem tiek stāstīts par koncentrācijas nometnēm un rādītas tur pēc kara uzņemtie dokumentālie materiāli ar ekskavatoru šķūrētiem līķu kalniem. Vācijas jaudīgākie mākslinieki un intelektuāļi ir analizējuši nacisma fenomena cēloņus, atklājot parādību visā tās sarežģītībā. Tas ir bijis liels un nepatīkams darbs vairāk nekā septiņdesmit gadu garumā, lai sabiedrība būtu citādāka. Un pat vēl šodien neviena diena vācu televīzijā nepaiet, lai viens vai otrs kanāls nerādītu kādu dokumentālo filmu vai raidījumu par hitlerisko Vāciju.

Līdz ar to 2017. gada vasarā šādai publikai stādīt priekšā vienkāršotu komiksu daudziem šķita kā neadekvāts pliķis sejā. Berlīnes pirmizrādes beigās, uznākot uz skatuves korim nacistu tērpos, skatītāji atteicās aplaudēt, bet, uznākot režijas komandai, ieskanējās “būū” nolieguma koris, iemaisoties pa vidu vien dažiem “bravo” saucējiem. Taču šīs reakcijas bija vien subtili priekšvēstneši tam, kas nākamajās dienās izcēlās presē.


Charles Castronovo
(Faust
s), Valsts operas koris, dejotājs. „Fausta pazudināšana“. Pirmizrāde 2017. gada 27. maijā. Foto: Matthias Baus

“Neviens Berlīnes Valsts operā nevar apgalvot, ka nebūtu īsti zinājis, kas aizvadītajās nedēļās te ticis iestudēts. Neviens Berlīnes Valsts operā nevar apgalvot, ka nebūtu pamanījis to milzīgo brūno kreklu daudzumu, kas tika šūti korim, kastes ar roku apsējiem un milzīgo kāškrustu, uz kura izrādes beigās nogalina Faustu” – šādā kaismē savu recenziju sāk lielākais Berlīnes dienas laikraksts, kurš nu jau 76 gadu slieksni sasniegušajam amerikāņu režisoram viņa vienkāršotajā pieejā pārmet bezatbildību. Kamēr viens no lielākajiem un ietekmīgākajiem vācu laikrakstiem Süddeutsche Zeitung šādas izrādes parādīšanos vācu kultūrtelpā skaidri un gaiši sauc par skandālu.

Tikmēr Terijs Giljams strādā pie savas jaunās filmas un mēģinājumos Berlīnes Valsts operā, vismaz kā apgalvo vācu prese, nemaz neesot piedalījies. 


Florian Boesch
(M
efistofelis), Charles Castronovo (Fausts), Valsts operas koris, dejotājs. „Fausta pazudināšana“. Pirmizrāde 2017. gada 27. maijā. Foto: Matthias Baus

Sers Saimons Retls, būdams liels Terija Giljama filmu fans, par izrādes lielo kvalitāti uzskata kinematogrāfiskumu, turklāt tieši mēmā kino laikmeta domāšanu, kas radoši pārliecinoši realizēta visa uzveduma apjomā. Taču par izrādes pamatideju Retls apgalvo, ka viņam neesot ne jausmas, kā režisors pie tās esot nonācis. Terijs Giljams izrādes programmiņā paskaidro: “Es darbam vienmēr tuvojos ļoti naivi. Es noklausījos operas ierakstu un domāju: “Šausmas!” Mana pirmā reakcija bija: “Man nav ne jausmas, ko no tā visa izveidot!” Darba struktūra ir būvēta tā, ka brīnišķīgi numuri pastāvīgi aiztur darbību. Tad es domāju: “Kā būtu, ja tam visam pārvilktu pāri pavisam citu stāstījuma līmeni, tādu, kuru zinātu katrs un kas stāstu virzītu uz priekšu citādā veidā?” Tāda bija mana ideja. Es esmu liels vācu kultūras cienītājs, un mana iecere bija izstāstīt stāstu mākslinieciskā līmenī, to aizsākot vācu romantismā, virzoties cauri ekspresionismam un nonākot līdz fašismam. No organiskām, dabiskām un skaistām formām mēs nonākam deformētās, robainās, lauzītās, visam noslēdzoties taisnos leņķos un formās – svastikā. Tīri vizuāli tā taču ir skaista ideja.”


Florian Boesch
(M
efistofelis), dejotājs. „Fausta pazudināšana“. Pirmizrāde 2017. gada 27. maijā. Foto: Matthias Baus

Būtiski piezīmēt, ka režisors “Fausta pazudināšanu” nav veidojis speciāli Vācijai, bet  – Anglijai. 2011. gadā uzvedums tika pirmizrādīts Anglijas Nacionālajā operā Londonā, kur guva panākumus un labas kritikas atsauksmes. Uzvedums bija veidots kā sadarbības projekts ar Palermo un Ģentes/Antverpenes operām, un tikai tagad tas ir pietauvojies Fausta garīgajās mājās – Vācijā.

Vairāku valstu finansiālā kooperēšanās jaunu operuzvedumu veidošanā dod iespēju skatītājam savas zemes teātrī piedzīvot vairāk nekā to ļautu viena opernama budžeta iespējas. Bieži vien tā ir auglīga apmaiņa, jo likmes tiek liktas uz augstas klases un arī ļoti oriģināliem māksliniekiem. Taču Berlīnes satikšanās jeb, pareizāk sakot, nesatikšanās ar britu “Fausta pazudināšanu” liek domāt arī par šāda, vēl joprojām diezgan jauna, globāla operu iestudēšanas modeļa problemātiskajiem aspektiem. Par tām trauslajām, individuālajām saitēm, kas pastāv starp dzīvo mākslas darbu, tās radītāju un sabiedrību. Un kas nav iepakojamas transportēšanai kopā ar izrādes dekorācijām un pārstādāmas citās kultūrās.


Charles Castronovo
(Faust
s). „Fausta pazudināšana“. Pirmizrāde 2017. gada 27. maijā. Foto: Matthias Baus