Foto

Vecumi

Mūkusalas Mākslas salona kolekcijas izstāde “Zelta gadi” un Ata Izanda personālizstāde “Pārejas formas”

Pēteris Bankovskis
01/06/2017

Mūkusalas Mākslas salonā līdz 22. jūnijam apskatāma interesanta izstāde ar intriģējošu nosaukumu “Zelta gadi”. Tās veidotājs (kurators) ir Valts Miķelsons.

Ievadtekstā Miķelsons raksta: “Mūža nogale ir laiks, kad mazināt tempu un baudīt dzīves garumā sastrādāto, tomēr nereti tā vairāk asociējas ar veselības un materiālā stāvokļa pasliktināšanos, kā arī privātu un profesionālu diskrimināciju. Raugoties no pozīcijas, kurā abi scenāriji vēl paša rokās, izstāde “Zelta gadi” konstruē stāstu par vecumu un turpceļu.”

Jāteic, pieteikums visai brašs un apcerams kā neizbēgami subjektīvs un visvisādām nejaušībām pakļauts. To gan var vienlīdz labi teikt par jebkuru lielāku mākslas darbu kopizstādi, ko kāds kurators – vienalga vai Venēcijā, Mūkusalā, Kualalumpurā vai kur citur – savāc no viņam/viņai pieejamā materiāla, lai paustu tādu vai citādu uzskatu, ideju vai tāpat vien prātā iešāvušos domu.


Nezināms autors. Lielās ģildes eltermaņa (1725–1780) Karla Berensa portrets. Audekls, eļļa. 50 x 40,2 cm. Foto: Mūkusalas Mākslas salons 

Izstādes sākumdaļā aplūkojama virkne dažādu autoru dažādos medijos darinātu darbu, kuros portretēts Vilhelms Purvītis. “Gluži atbilstoši – kā kungs gados,” raksta Valts Miķelsons. Taču mūsu glezniecības klasiķa Nr. 1 sakarā bija iespējams veidot pavisam citu domu ķēdīti. Purvīša vārdu zina visi, pat mūsdienās, kad neviens vairs nezina neko, jo “visu var iegūglēt”. Nereti esmu prātojis, kāpēc tā. Viņu zināja viņa dzīves laikā, un šī zināšana nekad nav apsīkusi. Vai tas hrestomātisko ainavu dēļ? Var jau būt. Bet man šķiet, ka runa nepavisam nav par glezniecību, bet par “zelta gadiem”, un nepavisam ne sākumā citētā Miķelsona uzstādījuma dēļ. Jo ikviens ar veselo saprātu apveltīts cilvēks, izkāpjot no savas personas pašpietiekamības, ātri vien atskārst, ka jaunība nav sasniegums, vecums nav nopelns, labs cilvēks nav profesija un “jaunībā revolucionārs, vecumā reakcionārs” nav diagnoze. 


Izstāde “Zelta gadi”. Ekspozīcijas skats. Foto: Renārs Derrings

Purvītis, iespējams, nebija nekāds intelektuālis, taču viņam piemita cilvēku sabiedrībā reti sastopams īpašību kopums, ko mēdz dēvēt par viedumu. Par to liecina daudzi laikabiedru vērojumi un literatūrā apcerētie fakti. Minēšu tikai dažus: vēl piecdesmit gadu slieksni nepārkāpušais Purvītis nepakļāvās divreiz jaunākā nekauņas Romana Sutas un viņa līdzskrējēju spiedienam un nosargāja Mākslas akadēmijas ideju un pašu akadēmiju. Būdams rektors, viņš nepakļāvās spiedienam un nepadzina no Akadēmijas citu nelaimīgu nekauņu – Kārli Padegu. Un trešais piemērs: 1920. gadā, kad par valsts nodevību tika apcietināts citkārtējais Pētera Stučkas boļševiku valdības Izglītības komisariāta Mākslas nodaļas vadītājs Andrejs Upīts, visnotaļ konservatīvā Purvīša liecības palīdzēja nepatīkamajam, kreisi noskaņotajam, tomēr nenoliedzami izcilajam rakstniekam paglābties no notiesāšanas.[1]


Izstāde “Zelta gadi”. Ekspozīcijas skats. Foto: Renārs Derrings

Neviens cilvēks nav pelnījis, ka par viņu vai par viņa uzskatiem, pārliecību, vecumu, traumām, fobijām vai dīvainībām ņirgājas vai tendenciozi ironizē (tas būtu jāatceras arī mūsdienu modes – politkorektuma – adeptiem, kuri mēdz aroganti vērsties pret itin visiem citādi domājošajiem), tomēr tikai retais mūža gaitā izpelnās patiesu cieņu. Un te vietā pieminēt Valta Miķelsona izstādes nosaukuma pirmo vārdu – zelta. Katrā tautā ir daži cilvēki, kuru mūža nospiedums ir kā zelta griezumā – ideālās proporcijās – veidots. Raugoties uz citu cilvēku novecošanu, piedzīvojot vai gaidot savējo, vienīgais pozitīvais ceļš ir centieni saskatīt brīžus un īsos uzzibsnījumus, kad vismaz sajūtu līmenī esam pietuvojušies šim zelta griezumam.


Māra Brašmane. Plakāts-kalendārs “PSRS Tautas māksliniece Vija Artmane”. 1987. Papīrs, ofsets. 88,8 x 58 cm. Foto: Mūkusalas Mākslas salons

Pasmaidīt par tiem, kuru jaunības vētru un dziņu laikā superzvaigzne bija Vija Artmane, ir lēti un pavirši. Salikt rindā vecu vīru portretējumus, lai tajos meklētu, pieņemsim, specifiskus, bet atšķirībās līdzīgus likteņa nospiedumus, ir zināmā mērā aizraujoši. Vilkt paralēles starp cilvēka mūža ritējumu un dabas norisēm ir hrestomātiski – lai atceramies Jāzepa Vītola kora dziesmu “Upe un cilvēka dzīve”. Piesaukt Edvardu Saīdu (1935–2003) ir apmēram tas pats, kas atsaukties uz PSKP kongresu materiāliem. Divreiz izstādot Aivara Drāznieka plakātu “No sīkuma līdz taupībai”, kuratoram nezkāpēc licies, ka taupība jāattiecina uz padomju laikiem.  Man gan  liekas, ka taupība varbūt būs vienīgais tikums, kurš, ja iesakņosies cilvēces apziņā, ļaus cilvēkam kā sugai piedzīvot nākamos gadsimtus.

Bet raibā, vietumis asprātīgā, vietumis neizpratni rosinošā izstāde “Zelta griezums” nenoliedzami ir apmeklēšanas vērta, pat tad, ja uzskatām, ka vizuālā māksla ir tikai redzes kairinātāja, kam nav nekāda sakara ar dziļāku domu.


Ata Izanda personālizstāde “Pārejas formas”. Foto: Agnija Grigule

Mūkusalas Mākslas salona otrā stāva izstāžu zālē kā pretsvars apakšstāva pārdomām par vecumu un novecošanos apskatāma jaunā gleznotāja Ata Izanda pirmā personālizstāde “Pārejas formas”. Kuratore Diāna Barčevska izstādes “reklāmas lapiņā” pat divreiz norāda, ka mākslinieks dzimis 1986. gadā. Izstāde ievelk rēgainā šķitumu un nojausmu atmosfērā, uzrunā un pārliecina ar nenoteiktību un nedrošību. Autors dalās ar savām šaubām, ar rēna mijkrēšļa tonalitāti, no kuras, iespējams, iznirs kaut kas negaidīts un spožs. Noskaņa, ko Izands panācis, vismaz šobrīd šķiet pārliecinoša, tajā ieteicams kādu brīdi padzīvot.


Ata Izanda personālizstāde “Pārejas formas”. Foto: Agnija Grigule

[1] Gerharde-Upeniece, Ginta. Māksla un Latvijas valsts: 1918.–1940. – Rīga: Neputns, 2016. – 70.–71. lpp.