(Fragments.) Fransisko de Goija i Lusentess. “Tadeja Arjasa Enrikess.” Ap 1789. Audekls, eļļa. 191 x 106 cm. Prado Nacionālā muzeja kolekcija. © Madrid, Museo Nacional del Prado

Fransisko Goijas glezna “Tadeja Arjasa Enrikess” 0

Ieskats izstādē “PRADO 12 raksturi”

Arterritory.com
10/05/2017

Līdz 16. jūlijam Mākslas muzejā Rīgas Birža skatāma izstāde “PRADO 12 raksturi” – pasaules slavenu 16.–19. gadsimta mākslinieku divpadsmit meistardarbi no Spānijas lielākā muzeja PRADO kolekcijas. Ekspozīcijai atlasīti 12 sieviešu portreti vai žanra gleznas ar reliģisku un alegorisku saturu, kas demonstrē tēmas plašo traktējuma iespēju, portretējamo personu sociālo stāvokli vai parāda sievieti kā simbolu varai, elegancei, skaistumam, mātišķumam, dievbijībai vai vieglprātībai. 

Izstādē skatāmi Paolo Veronēzes, Pītera Paula Rubensa, Antonisa fan Deika, Bartolomē Estebana Muriljo, Fransisko de Goijas un citu Rietumeiropas glezniecības klasiķu darbi. Arterritory.com piedāvā tuvāk aplūkot vienu gleznu no Rīgas Biržā skatāmās ekspozīcijas – Fransisko de Goijas i Lusentesa gleznoto Tadejas Arjasas Enrikesas portretu.

Spāņu vecmeistars Fransisko Goija (Francisco José de Goya y Lucientes, 1746–1828) tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 18. – 19. gadsimta spāņu māksliniekiem, sava laikmeta atspoguļotājiem. No vienas puses viņa darbiem piemīt romantismam raksturīgais uzsvars uz subjektīvo interpretāciju, iztēli un emocijām, no otras – Goija bijis vērīgs pasaules atspoguļotājs, un viņa māksla tieši atsaucas uz to dienu juceklīgajiem notikumiem – sākot no apgaismības laika vērtībām līdz inkvizīcijas darbībai. Goijas radītie virtuozie Spānijas galma pasūtījuma portreti gleznoti atainojot bagātības un varas augstāko kvintesenci, taču tos var uzlūkot arī kā maskētu kritiku par tā laika augstāko sabiedrību.


Fransisko de Goija i Lusentess. “Tadeja Arjasa Enrikess.” Ap 1789. Audekls, eļļa. 191 x 106 cm. Prado Nacionālā muzeja kolekcija. © Madrid, Museo Nacional del Prado

Gleznā redzama dāma visā augumā, kura tērpusies tilla kleitā ar mežģīņu detaļām – atbilstoši tā laika modei. Goija lieliski panācis auduma caurspīdīguma efektu, caur kuru redzams zem tērpa uzvilkto rozā svārku mirdzums. Ap vidukli dāma aplikusi melnu, platu tilla jostu, kas arī ir daļēji caurspīdīga, un pie jostas rotājas skaista kamejas piespraude. Frizūra, kuras bagātīgi tumšās cirtas krīt pār pleciem, raksturo tā laika franču modi, tērps ir papildināts ar sudraba rotājumiem izgreznotām smailpurnu kurpēm un jērādas cimdiem, kuru smalko tekstūru ir meistarīgi notvēris Goija. Mākslinieks ataino savu modeli tā, it kā skatītājs būtu to pārsteidzis brīdī, kad viņa uzvelk labās rokas cimdu; šī detaļa rada mierīgu un nepiespiestu gaisotni un it kā ļauj mums ielūkoties portretējamās sievietes pasaulē. Tieši pateicoties šādiem paņēmieniem, Goija tika augstu vērtēts. Tos viņš bija apguvis no saviem laikabiedriem – angļu māksliniekiem, kuru daiļradi iepazinis ar drukātās grafikas darbu starpniecību. Ir vēl viens anglisks akcents – iecere rādīt dāmu dārzā, kas atsedzas gleznas fonā. Aiz sievietes stāva mēs redzam lielu marmora urnu ar ģerboni, un, ieskatoties dziļāk, varam ielūkoties vēsā lapotnē, kuru koki un augi ir iekrāsojuši pelēcīgi zaļā tonī. Dabiskā vide, kurā gleznots modelis, sejas izteiksme, poza vedina mūs uzlūkot dāmas skaistumu kā svaigu un nesamākslotu, lai gan, ir skaidrs, ka viņas tērps, sevis pasniegšanas maniere ir vispārpieņemto sociālo normu noteikta. Gleznas kreisajā apakšējā stūrī redzamais filigrāni attēlotais ģerbonis palīdzējis noteikt, kas ir portretā redzamā sieviete. Viņas vārds ir Tadeja Arjasa, un viņa dzimusi 1770. gadā Kastromočo, Palensijā, precējusies ar atvaļinātu amerikāņu pulka kapteini Tomasu de Leonu. Kļuvusi par atraitni, 1793. gadā viņa apprecējās otrreiz ar Pedro Antonio Enrikesu i Bravo, kājnieku pulka kapteini un padomnieku Velesā-Malagā, kuru pāris izvēlējās par savu dzīvesvietu. Tadeja atkal kļuva par atraitni un izgāja pie vīra trešo reizi, šoreiz apprecoties ar Fernando Viljanuevu i Pardosu. Ģerbonis, kurā Arjasu nams ir apvienots ar Leonu namu, gandrīz noteikti liecina, ka portrets tapis Tadejas pirmās laulības laikā – varbūt lai atzīmētu šo īpašo notikumu 1789. gadā. Viņas pirmais vīrs bija saistīts ar vienu no Osunas hercoga pulkiem, un viņa brālis uzraudzīja Habalkinto hercogienes ģimenes īpašumus. Desmitais Osunas hercogs Pedro de Alkantra Telezs Žirons i Biforts Spontins (1810–1844), kurš bija ieguvis vairāk dižciltīgu titulu un rentes nekā jebkura cita tā laika persona, bija viens no svarīgākajiem Goijas klientiem, un tas varētu izskaidrot, kā veidojusies saikne starp Tadeju Arjasu, kas piederēja zemākās aristokrātijas slānim, un Goiju.*

ARHĪVS:
Fransisko Goijas „Kaprīzes”. 10 lietas, kas jāzina
Paolo Veronēze. “Zēns starp tikumību un netikumību”

*Teksts no publikācijas: Mena Marqués, M. El Greco to Goya. Masterpieces from the Prado Museum, Museo de Arte de Ponce, 2012, 128. lpp. © https://www.museodelprado.es/coleccion