Anda Lāce. Tangle. 2017. Foto: Inga Pole

Līnija ir nebeidzama. Arī dzīve 0

Recenzija par Andas Lāces personālizstādi “Līnija ir nebeidzama” Klaipēdas Kultūras komunikācijas centrā

Līna Birzaka-Priekule
09/05/2017

1959. gadā izstādē Parīzē Īvs Kleins blakus monohromajām zilajām gleznām izstādīja arī ar krāsu piesūcinātu sūkļu skulptūras. Pateicoties dabiskajam un elpojošajam materiālam, Kleinam bija iespēja iztēloties savu skatītāju, kurš uzsūcis kosmisko enerģiju no monohromajām gleznām. “Pēc ceļojuma manās zilajās gleznās skatītājs atgriežas pilnībā sevī, sasmēlies dzīvi, kosmosu un garu, gluži kā piesūcināts sūklis.”[1] Mākslai jātop bez piepūles, jūtīgi un dabīgi – tā vēsta vēl kāds viņa apgalvojums. Un tieši šāda sajūta pārņem Andas Lāces personālizstādē “Līnija ir nebeidzama” Klaipēdas Kultūras komunikācijas centrā (KKKC) – tajās pašās telpās, kur vairāk nekā pirms gada bija apskatāma Ginta Gabrāna “Mutantu selekcija”.


Anda Lāce. „Es“ 2016. Audekls, eļļa. 175 x 200 cm. Foto: Valdis Jansons

Sākotnēji izstādi gribas raksturot kā retrospektīvu, jo lielajās baltajās zālēs atrodami gan darbi no cikla “Iekšējā Es uzsprāgšana, seku savākšanas un neitralizēšanas varianti”, tostarp arī Purvīša balvai nominētā performance “Atindēšana”, gan LOVE un video performances, gan citi it kā redzēti darbi. Tomēr izstāde apliecina, ka Andas Lāces māksla ir veselums, kurā viens elements izriet no otra un ietiecas nākošajā. Tā nav savu iepriekšējo darbu atrādīšana jaunā kompozīcijā, jo – kā gan lai atrāda kaut ko nebeidzamu? Izstādes anotācijā skaidrota bezgalīgās līnijas ideja: “Kustība dzīvē, glezniecībā, instalācijā, tēlniecībā un performancē. Nebeidzama līnija un darbība visos iespējamajos virzienos. Man tāda kustība nozīmē ‘dzīvi’.” Izstādē nemaz nerodas vēlme nodalīt glezniecību no instalācijas vai performances, viss darbojas kopā. Tikpat labi grīdas un sienas var būt audekls, bet pašas performances kļūt gleznieciskas. 


Anda Lāce. „es“ 2016. Koks, eļļa. 1 x 2 cm. Foto: Valdis Jansons

Pārlasot pieejamās recenzijas, kādas rakstītas par Andu Lāci, sastopos ar tādu pašu viengabalainību viņas mākslas raksturojumā – personīgā pieredze, iekšēja enerģētika, mīksti pludināti eļļas triepieni, monohroma glezniecība, plastika un emocijas. Šoreiz gribas vēstīt par trim Andas Lāces mākslas aspektiem, par ko nācās domāt Klaipēdas izstādes sakarā. Trīsdaļīga ir arī pati izstāde. Pirmajā telpā eksponētas video performances. Tālāk seko gleznu sērija “Es, es, es”, kurā cilvēka esība izaug no gleznas, ko var noturēt starp īkšķi un rādītājpirkstu, un divdaļīgi trīsdimensionālie darbi. Trešās telpas ekspozīciju veido dažādu iepriekš redzētu objektu instalācija, bet zāles pašā galā to papildina jauna video performance. Un tas viss pilnīgā klusumā.


Anda Lāce. Pēc performances „Nogrieznis“

Klusums

Zināms, ka Anda Lāce savas performances veido sadarbībā ar jaunās paaudzes komponistiem Eviju Skuķi un Platonu Buravicki. Intervijā laikrakstam “Diena” Anda Lāce saka: “Skaņa var palīdzēt redzēt labāk, atver plašāk, dziļāk, bet var būt arī tieši pretēji, ka tas traucē, aizver. Tas nav tik vienkārši un viennozīmīgi, katram vizuālam attēlam nav vajadzīgs teksts.”[2] Šobrīd Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā apskatāma Romāna Sutas izstāde. Pār visu izstādes noskaņu valda Reiņa Semēvica skaņa, kuras pavadībā burvīgā animācijā pa gaisu lidinās Sutas apgleznotie trauki. Skaņa lieliski sasaucas ar pašu ekspozīciju un liek uz to paskatīties ar šodienas acīm. Tas, kas pārsteidz Andas Lāces izstādē, ir pretējais efekts – pilnīgs klusums. Performatīvos video nepavada skaņa, porcelāna figūras no cikla LOVE ir sastingušas parādības… Rodas sajūta, ka izstādē ir notverti iekapsulēti mirkļi – uzplaiksnījumi no kādiem īpašiem mākslinieces iekšējā ‘es’ pārveides brīžiem. Klusa un nospriegota ir jaunā instalācija Clue No. 2, 2017, kurā gaismas ķermeņi savienoti ar neredzamu pavedienu. Prātoju, kā šis objekts varētu izskatīties tumsā. 


Andas Lāces izstāde “Līnija ir nebeidzama”. Ekspozīcijas skats. 2017. Foto: Inga Pole

Autobiogrāfija

1968. gadā Roberts Raušenbergs radīja savu trīs paneļu darbu ar nosaukumu “Autobiogrāfija”. Pirmajā panelī bija atveidota viņa horoskopa zīme Svari un fonā – viņa skeleta rentgena uzņēmums. Otrajā panelī vārdu spirāle vēstīja par viņa dzīvē svarīgiem notikumiem, bet vidū – bilde no izbrauciena bērnībā. Trešajā panelī bija redzams pats mākslinieks uz skrituļslidām 1963. gada performancē “Pelikāns”. Autobiogrāfija ir kļuvusi par kaut ko vairāk nekā pašportrets. Mūsdienu mākslas pasaulē autobiogrāfiskums ir svarīgs izteiksmes veids, kas veido ciešu saikni starp autobiogrāfijas nesēju un saņēmēju. Tā ir vispersoniskākā pieejamā informācija par pašu autoru, tas ir nevienaldzīgs vēstījums. Atskatoties uz Andas Lāces izstādi, rodas sajūta, ka katrs darbs meklē savu individuālo identitāti kādā kopējā stāstā. Lāces māksla ir kā dialogs pašai ar sevi, un, lai gan viņa daudz ir stāstījusi par savu personisko pieredzi, tā ļaujot darbus piesaistīt autobiogrāfiskajam momentam, izstādē tas atklājas tikai kā nojausma. 


Anda Lāce. Tangle. 2017. Foto: Inga Pole

Instalācija

Izstādes pēdējā sadaļā izveidota jauna instalācija Tangle, 2017, kurā sakompilēti darbi no dažādām citām viņas veidotām instalācijām. Ne velti Tangle nozīmē jucekli. Te atrodami porcelāna cilvēki, kurus kopā savieno neredzami redzams tilts, te atrodami arī sūkļi no “Atindēšanas”, kā arī bērniņi no performances “Valdzinoši nedrošs” Dzelzceļa vēstures muzejā. Zāle ir pustumsā, kas ļoti labi kontrastē ar instalācijas balto koptoni. Uz paaugstinājumiem bariņos sastādītie tēli veido savstarpēji emocionālas attiecības, ko iespējams nojaust asociatīvā līmenī. Rodas sajūta, ka šajā darbā iekodēta visa Andas Lāces radošās darbības pamatideja – iekšējā es ‘uzspridzināšana’.

Izstādes noslēgumā darbs Clue No. 1, 2017’. Jauna video performance, kurā Anda Lāce tiešā nozīmē no sevis velk nebeidzamu līniju. Autobiogrāfisks klusums.


Anda Lāce. Tangle. 2017. Foto: Inga Pole

Andas Lāces personālizstāde “Līnija ir nebeidzama” Klaipēdas Kultūras komunikācijas centrā (KKKC) skatāma līdz 14. maijam.

[1] Banai Nuit, Yves Klein, Hatje Cantz Publishe, 2004. gads.

[2] Pieejams: https://www.diena.lv/raksts/kd/maksla/intervija-ar-makslinieci-andu-laci.-maza-viesulvetra-14150777