Starp lietām un ne-lietām
Elīze Tīkmane
17/01/2012
Lauras Ozolas izstāde “Horizonts bez mākoņiem” apskatāma Mūkusalas mākslas salonā līdz 4. februārim
Laura Ozola glezno lietas. Tās ir lietas, kuras varam atrast arī savā tuvumā. Lietas, kurām personīgu apsvērumu vadīti mēs piešķiram nozīmi. Un dažkārt šīs mazās dzīves materialitātes stāta par ne-lietām. Par to, ko tikai aptuveni var izstāstīt ar gaistošajiem vārdiem vai iegleznot mīmikā un žestos. Vai neiegleznot briļļu atspulgā.
Ekspozīcijas skats. Foto: Didzis Grodzs
Gleznotājas Lauras Ozolas darbos var atrast tās dīvainās lietas, kas mūs nereti ieskauj. Nu, piemēram, dvielis ar mikimaušiem vai smaržu flakoniņš ar uzrakstu Love, stilīgas saulesbrilles, “havaju” krekls un grāmatu plaukts ar eklektisku literatūras klāstu. Un tam pa vidu banāni, zemenes, ar lentu apvīta šampanieša pudele, zirga sedli, kleitas ar pievienoto vērtību un vīzijas par nokļūšanu Karību salās vai par peldēm starp Ņujorkas augstceltnēm.
Domājot par ikdienas dzīves dokumentēšanu, prātā nāk Andra Eglīša mazā formāta darbi, kas bija aplūkojami izstādē “Lietu kārtība” (izstāžu zālē “Arsenāls”, 2009) un kuru centrā atradās parasti ikdienas priekšmeti, kas gleznojumos pēkšņi un pārsteidzoši atklājās kā ļoti jūtīgi un stāstoši. Tādi, kas lika nojaust par cilvēkiem krietni vairāk nekā mums pašiem gribētos. Un grūti ir to izskaidrot, kāpēc vienas lietas var pastāstīt tik daudz, bet citas mukt un nemaz nedoties rokās.
Lai kā es vēlētos nodibināt attiecības ar kādu no Lauras Ozolas darbiem, man tas neizdodas. Es redzu plaknes, spēcīgas krāsas, mazliet faktūras, ko radījuši lieli otas triepieni, vietām parādās ornamentalitāte, pagaras ēnas un banāni. Iespējams, Lauras Ozolas Viņš un Viņa, par kuru attiecībām esot šie darbi, ir pārāk sarežģītas būtnes, lai tos ieliktu kādus nolasāmos simbolos. Tie ir vienlaikus gan vispārīgi, gan personalizēti – dzīvojoši uz robežas. Pietrūkst detaļu, kas pastāstītu mazliet vairāk par personību dīvainajām iezīmēm, piemēram, darbā “Tēva krekls” gribētos vēl kādu niecīgu norādi uz to, kurš gan varētu valkāt palmām, pludmalēm un sērfotājiem klāto kreklu (un kāpēc lai to darītu?), lai iegūtu kaut nelielu gandarīju par to, ka izdevies iezagties mazliet tālāk. Pietrūkst acu skatienu, kas pastāstītu, cik lepns ir “Freebird Nation” jakas nēsātājs, vai ko par debesskrāpjiem un debesīm domā peldētāja darbā “Okeāns”.
Ekspozīcijas skats. Foto: Didzis Grodzs
Uzlūkojot darbus, atskārtu, ka tajos eksistē kaut kas jau pazīstams. Tās, šķiet, ir kādas formālās pazīmes – krāsu gammas un formu attiecības, un tematiskās intereses, kas klejo no viena paaudzes mākslinieka pie otra. Darbi atrodas kaut kur pa vidu starp Andra Eglīša jūtīgumu un Andra Vītoliņa materiālismu, starp Patrīcijas Brektes dekoratīvismu un Ernesta Kļaviņa suģestiju. Interesanti, ka Kļaviņa nesenajā personālizstādē galerijā “Alma” varēja aplūkot darbus, kuros darbojas arī Lauras Ozolas izmantoti Disneja varoņi. Ja Kļaviņa darbos tiem parādās neordināras personības iezīmes, kas atraisījušas tēlus, ļaujot tiem bezbailīgi spēlēties ar citiem kultūras simboliem, tad Laura Ozola darbos “Some Hot Dog?”, “Good Things happen” un “Hello, Kitty!” tēlus ir pilnībā pārņēmusi no Disneja estētikas, ļaujot tiem izdzīvoties pašiem jau pierastajā pasaulē. Vēl kārojas piesaukt Džordžo de Kiriko darbu mistiku, kas attāli piemīt arī Ozolas gleznojumiem. Iespējams, tas ir banānu (tos var atrast vismaz sešos no izstādītajiem darbiem) un pagaro ēnu dēļ, kas šur un tur iezogas, īpaši darbā “Interjers”. Varbūt to ietekmē arī mistiskā gaidīšanas izjūta, kas nojaušama…
“Lauru lapa”. Foto: Didzis Grodzs
Iespējams, par atminējumu izstādei kalpo darbs “Lauru lapa”, kurā uz rozā plaknes savijas jau citos darbos redzētie simboli, tāds neliels ņudzeklis, kur varētu vilkt bultas, lai savienotu līdzīgos elementus, tos, piemēram, var grupēt pēc dzimtes, formas vai pēc citām pazīmēm. Tur ir sunīši (vai varbūt lapsa un vilks), gulta, un kādas būtnes silueta portrets, kolibri putniņš, ugunskurs, vēstule, arī banāns un lauru lapas, tie visi varētu būt arī uzlīmes uz dienasgrāmatas vāka, kurā pierakstītas visdziļākās pārdomas, bet intīmākās detaļas aizvietotas ar paškodētām zīmēm un simboliem (jo kurš gan vēlas, lai dienasgrāmatu izlasītu citi!?).
Ekspozīcijas skats. Foto: Didzis Grodzs
Kopumā izstāde šķiet ļoti sievišķīga, ja tā drīkst sacīt, – mazliet sapņošanas, papildus nozīmju piešķiršanas lietām un lietiņām, ikdienas omulības radīšanas un izrādīšanas. Un varbūt labi, ka tā, jo sajūtu stāstīšana caur dzīves objektiem jeb “psihodrāmu izspēle caur ikdienišķām lietām”, kā Sniedze Kāle skaisti raksturojusi, ļauj mazliet distancēties no tās emociju gūzmas, kas patiesībā varētu virpuļot sievietes galvā un sirdī. Un tad caur dažādiem simboliem to var meditatīvi pastāstīt citiem, parādot, ka visu var sakārtot. Šķiet, ka viss starp sievišķo un vīrišķo Ozolas darbos ir balansā, jo drāmas trijstūris, kurā varētu iesaistīties skatītājs, neveidojas. Bet jautājumi un atbildes paliek kaut kur starp grāmatu plauktu un tālo horizontu.
