(Fragments.) Kristaps Zariņš. Madame Legras de Saint Germain. 2017. Izstādes „Un atkal „ziedošu jaunavu pavēnī““ publicitātes attēls

Ieskats privātajā un tālu aiz tā 0

Kristapa Zariņa jaunāko darbu izstādes galerijā “Māksla XO” un Latvijas Nacionālajā bibliotēkā

Pēteris Bankovskis
27/04/2017

I

Līdz 3. maijam galerijā “Māksla XO” var apskatīt Mākslas akadēmijas prorektora jaunrades un administratīvajā darbā prof. Kristapa Zariņa jaunāko darbu izstādi, kam dots nosaukums “Privāti”. Abi ar dvīņubrāli Kasparu pavisam nesen (10. aprīlī) nosvinējuši 55. dzimšanas dienu, bet, kā lasām žurnāla “Rīgas Laiks”  šā gada marta numura “Sarunā ar Andrē”, protams, ja lasāmajam varam ticēt, brāļi sastopas retumis, bet nopietni nesarunājas gandrīz nekad. Tāpēc arī dabiski, ka “jubilejas” izstādes nerīko abi kopā.

Kristapa Zariņa izstādē skatītāju aptver un uzrunā sērija zaļdzeltenu gleznu ar sarkanīgiem vai kādiem citādiem akcentiem. Ir daži lielāki audekli, vesela rinda mazāku, un vidū ap stabu – mazas detaļglezniņas. Darbi darināti ar krāsu zīmuļiem uz audekla, pēc tam nolakoti. Attēloti privātmāju dārzu nostūri ar kokiem, zālīti, puķudobēm, žogu un lecekšu elementiem, kādu ēkas detaļu. Blāvi zaļganās gaismas piestrāvotajos dārzos kustībā un nosacītās darbībās apstādinātos mirkļos redzamas sievietes – visas pilnīgi kailas, dažas, sacīsim tā, ne pārāk diskrētās pozās. Taču ķermeņu “iesaldētās”, it kā vienaldzīgās pozas to bezkaisībā ne ar ko neatšķiras no citviet attēlotās, priedes stumbram pieplakušās vāveres.  Darbu kopnoskaņa ir melanholiska, kā skumīgi atkal un atkal uznākošs sapnis, kas nevis erotiski vai kā citādi uzbudina, bet neomulīgi mulsina ar  neizprotamo atkārtošanos. Teksta lapiņā, kas pavada izstādi, Kristaps Zariņš citēts sakām, skaidrojam izstādes nosaukumu: “Privāti, jo gleznoju savu iezīmēto teritoriju – iezīmētu ar domām, darbiem, ikdienu un emocijām.” Liekas, ka domas, darbi un emocijas viņam saistās nevis ar to, ko viņš hipotētiski redz pāri sētai vai gar šķūņa stūri kaimiņu dārzā, bet gan ar notiekošo uz audekla. Un kailās sievietes viņam ir tikai zīmes tajā vizuālās izteikšanās plūdumā, kas ir ikviena mākslinieka ikdiena neatkarīgi no tā, kādā stilistikā, kādos medijos, ar kādām ambīcijām un kvalitātēm tas darbojas.


Kristaps Zariņš. „Privāti VII“ 2017. Audekls, krāsu zīmuļi, akrils. 70 x 70 cm. Izstādes „Privāti“ publicitātes attēls

Pavisam dīvainā kārtā, aplūkojot Kristapa Zariņa jaunāko darbu kopumu, prāts nenesas rast šim kopumam vietu šābrīža Latvijas glezniecības “panteonā” vai viņa paša mākslinieciskajā biogrāfijā. Nezkāpēc ienāca prātā krievu fin de siècle gleznotājs Viktors Borisovs-Musatovs (1870–1905) un viņa skumjās sievietes dārzos un pie ūdeņiem. It kā nekāda sakara, bet kaut kur lasīju, un tam varu tikai piekrist, ka Musatovs prata dzīvus cilvēkus aizstāt ar simboliem. Tiesa gan, šis pāragri mirušais gleznotājs savus “simbolus” atveidoja, tērptus krinolīnos, nevis, die’s pas’, kailus. Viņš esot teicis, ka sieviete senatnīgā kleitā ar krinolīnu nav tik jutekliska un vairāk līdzinās mākoņiem un kokiem. Droši vien tā kādam, ne tikai Musatovam, varēja pamatoti šķist, jo 19. gadsimta beigas iezīmējās ar modes reformu, kas nāca roku rokā ar to, ko tagad saucam par feminismu[1], bet kas tad šķita kā baiga jutekliskuma uzbrukums līdz tam stabilajai vīriešu vērtību pasaulei. 


Kristapa Zariņa izstāde „Privāti“ galerijā „Māksla XO“. Ekspozīcijas skats. Foto: Renārs Derrings

Kristaps Zariņš iztiek bez krinolīniem, iztiek vispār bez drēbēm, un tas mākslā, protams, nav nekas neparasts. Kaila ķermeņa atveidošana glezniecībā (arī paša Zariņa līdzšinējā veikumā), tēlniecībā utt. ir kalpojusi un joprojām kalpo kā studiju, tā visādiem citādiem nolūkiem, tomēr ne pārāk bieži tam, lai līdzinātos mākoņiem un kokiem. Lai gan stāsts ir sens – atcerēsimies sengrieķu mītu par Apolonu un nimfu Dafni. Vairoties no uzmācīgā, miesaskārā Apolona, nimfa ar tēva palīdzību pārvērtās par lauru koku. Var teikt, ka Apolons simbolizē iekāri, bet Dafne – šķīstību. Mūsdienās, kad “seksuālā revolūcija” ar visām tās blaknēm ir desakralizējusi un komercializējusi ķermenisko, vienlaikus aizvien skaļāk tiek pausti viedokļi, dažbrīd pat absurdi, par cilvēka atgriešanu atpakaļ pārējā dabā. Jau visā nopietnībā dzird runājam par to, ka dzīvnieku tiesības pielīdzināmas “sakrālajām” cilvēktiesībām. Nākamais solis būs iestāšanās par augu, piemēram, lauru koka tiesībām. Bet, ņemot vērā, ka lauru koks tā pati sieviete, nu, labi, nimfa vien ir, tā būs atkal cīņa par sieviešu tiesībām. Tikai šoreiz arhaiskā, mitoloģiskā formā.


Kristaps Zariņš. „Privāti. Vāvere.“ 2016. Audekls, krāsu zīmuļi, akrils. 140 x 140 cm. Foto: Renārs Derrings

Kristapa Zariņa izstādi “Privāti” var traktēt kā erotisku, bet ne dēļ kailo sieviešu atveidiem – tie jau ir ceļā uz pārtapšanu par kokiem. Minētajā “Rīgas Laika” sarunā mākslinieks atzīst, ka “ja tu kaut ko glezno vai radi mākslu, ir nenormāls kaifs. Tas ir erotisks kaifs.” Patiesi, laikmetā, kad par valšķīgu skatienu jau var, ja ir tāda vajadzība, inkriminēt seksuālu uzmākšanos, toties promiskuitāte tiek pārdēvēta par seriālo monogāmiju, visdrošāk ir sievietes pielīdzināt kokiem un mākoņiem. Populārzinātniskos tekstos var lasīt, ka zinātniekiem ir izdevies no embrija cilmes šūnām izgatavot darbojošos (peles) spermatozoīdu. No peles līdz cilvēkam, zināms, vēl tāls ceļš ejams, bet skaidrs, ka erotika, kas citkārt staroja ne tikai no vecmeistaru un turpmāko paaudžu mākslinieku audekliem, mūsdienās aizvien biežāk vienkārši izčākst un pārvēršas ne jau par lauru koku, bet par garlaicīgu vienaldzību, kur vairs nav svarīgi kas tu esi: vīrietis, sieviete, puķudobe vai vāvere.

II

Kamēr tapa iepriekš lasāmais teksts, Latvijas Nacionālās bibliotēkas 1. stāva izstāžu zālē tika atklāta vēl viena Kristapa Zariņa gleznu izstāde „Un atkal „ziedošu jaunavu pavēnī““. Tā būs apskatāma līdz 21. maijam.


Kristaps Zariņš. Madame Pierre Oger. 2017. Izstādes „Un atkal „ziedošu jaunavu pavēnī““ publicitātes attēls

Ja gadās no rīta, tā pirms deviņiem, iegriezties lielveikalā, pilsētas centrā, tad var nolūkoties, kā “ziedošas jaunavas” iepērk kafiju papīra krūzītēs, salātiņus plastmasas kārbiņās, banāniņus, jogurtiņus utt., pirms steigties uz kantoriem un nodoties koučingam, mentoringam, merčandaizingam, mārketingam, supervaizingam, advertaizingam un vēl daudzām jo daudzām nodarbēm. Tāds atgādinājums par laiku un kultūru, kurā dzīvojam. A = A, “Rose is a rose is a rose is a rose.” Taču neaizrausimies, nesāksim uzreiz neko teikt par universālijām, paklusēsim arī par Ģertrūdi Steinu.

Kristaps Zariņš bibliotēkas izstādē novietojis 12 liela izmēra gleznas, darinātas uz papīra, liekot lietā akvareli, guašu, akrilu, pārklājot paveikto ar laku. Visās gleznās, tāpat kā galerijas “Māksla XO” izstādē, ir spirgti zaļš dārzs, kurā rosās kailas sievietes. Nosauksim šīs gleznas!

Chapeau de Napoléon. Attēlots, kā viena sieviete dzīvu ierok kapā otru.

Mutabilis. Vienai sievietei rokās motorzāģis, otra jau kā kautķermenis sazīmēta sadalīšanai.

Madame Legras de St. Germain. Viena ierakta bedrē, ārā tikai galva. Divas citas sagatavojušās galvu nogriezt vai nu ar izkapti, vai ar dzīvžogu šķērēm.

René d’Anjou. Sieviete nosmacē otru ar spilvenu.

Nur Mahal. Viena otrai pārgriež rīkli ar bārdasnazi.

De Meaux. Otras nogalināšanai sieviete izmanto indi.

Madame Pierre Oger. Nogalina sekojoši: upurei rīklē ievieto piltuvi un pa to lej iekšā lielā daudzumā pienu.

Gertrude Jekyll. Nelaimīgajai (?) slepkava audzē cauri dzelkšņainas rozes.

Petite de Hollande. Sieviete tiek slīcināta apaļā “akvārijā”.

Rose du Roi à Fleurs Pourpres. Sieviete pakar otru aiz kājām un gaida, līdz tā mirs.

Hybrid Perpetual. Divas sievietes nomētā trešo ar akmeņiem.


Kristaps Zariņš. Madame Legras de Saint Germain. 2017. Izstādes „Un atkal „ziedošu jaunavu pavēnī““ publicitātes attēls

Nu ko, viss skaidrs, teiksiet. Darbu nosaukumi stāsta par tā saucamajām vecajām rozēm; katra, izņemot pēdējo, ir kāda no šķirnēm, kas auga, ziedēja un brīnišķīgi smaržoja vēl pirms 1867. gada, kad Žans Batists Andrē Gijo uzgāja, kā uzskata, pirmo tējhibrīdu un nosauca to par La France. Hybrid Perpetual, ko Kristapa Zariņa darbu sarakstā ieliku kā pēdējo. Tātad roze ir roze, ir roze. Taču darbu sižeti, ko lakoniski ieskicēju, protams, liek domāt ar universālijām, katrā ziņā, par Pjēru Abelāru. Kas tas ir, ko redzam – vai daudzinātās bailes no kastrācijas ar Vīnes meistaru un viņa kušetīti fonā? Liekas drusciņ tā par primitīvu 21. gadsimtam. Vai norāde uz to, ka Marsels Prusts, iespējams, sublimēja savu homoseksualitāti, sadomazohistiski rotaļājoties ar sieviešu tēliem? Kāda joda pēc tad vajadzīga glezniecība? Lai taču ar tamlīdzīgām blēņām ņemas liberālā “akadēmija”.

Tomēr rozes. Prusts piedzima 1871. gadā, kad veco rožu dabiskumam jau klājās pāri hibrīdi, kuru daudzums mūsdienās ir astronomisks. Un meitenes (jeunes filles en fleurs), kur ir tās? Ar papīra kafijas krūzītēm rokās viņas skrien uz birojiem. Donc si… Atliek atgriezties pagātnē un pievērsties, iespējams, vislasītākajai grāmatai 14. un 15. gadsimta Eiropā – Roman de la Rose.

[1] Skat., piemēram: Fashion and Feminism in “Fin de Siècle” Vienna / Mary L. Wagener / Woman’s Art Journal, Vol. 10, No. 2 (Autumn, 1989 – Winter, 1990), pp. 29-33.