Antons Zabrodins. “Ironija kā ainava. Nr. 2” 2015. Autora īpašums

Centrtiece vs Centrbēdze 0

Krievijas laikmetīgās mākslas triennāle Maskavā

Sergejs Hačaturovs 
05/04/2017

Līdz 14. maijam laikmetīgās mākslas muzejā “Garāža” atvērta Krievijas laikmetīgās mākslas triennāle. Šo forumu paredzēts organizēt reizi trijos gados ar mērķi pētīt reģionālās mākslas ainu un izrādīt tās interesantākos māksliniekus. Par šāda Maskavas foruma noklusēto piemēru izraudzīta Vitnija biennāle Ņujorkā, kas tiek organizēta kopš 1932. gada. Tā tika iecerēta tieši kā Amerikas, nevis starptautiskās mākslas skate. Tomēr raksturīgi, ka pēdējos gados Vitnija biennāle tiecas savienot amerikāņu mākslu ar Eiropas un globālo mākslu. Bet Krievijā – tieši otrādi. 

Centīšos izteikties īsi un uzreiz pāriešu pie problēmas būtības. Būtu dīvaini aprakstīt interesantus dažādu mākslinieku darbus, necenšoties saprast pašas to atlases un izstādīšanas būtību. Uzaicināti seši kuratori: Iļmira Bolotjana, Tatjana Volkova, Jekaterina Inozemceva, Snežana Kristeva, Andrejs Miziano, Saša Obuhova. Viņi apmeklēja 30 pilsētas dažādos federālajos apgabalos, ieskaitot Krimu. Izvēlējās. Saprātīgi strukturēja materiālu septiņās sadaļās ar šajā gadījumā paredzamiem nosaukumiem, tostarp – “Darbības māksla”, “Uzticība vietai”, “Autormitoloģijas”. “Lokālās mākslas vēstures” un citiem. Pretēji Jekaterinas Inozemcevas intervijā Arterritory.com formulētajai idejai par brīvību no kuratora diktāta, kontrole parādās principā katras tēmas kūrēšanu atvēlēt kādam no sešiem speciālistiem. Viņi arī aranžējuši materiālu septiņās izstādēs. Triennāles koncepcijā pat ir klātesošas dominējošās hierarhiskās figūras. Pirmā sadaļa saucas “Meistar-figūra”. Tā izkārto virkni to, kas, pēc kuratoru domām, ar savu autoritāti ietekmējuši mākslas procesus centrā un nomalē. Pāvels Aksjonovs Iževskā, Iļgizars Hasanovs Kazaņā, Pāvels Šugurovs Vladivostokā, Andrejs Monastirskis, Anatolijs Osmolovskis Maskavā, Dmitrijs Aleksandrovičs Prigovs it visur, kā bukletā-ceļvedī uzrakstījis Valentīns Djakonovs, nodrošina “ideju sasaisti un mijiedarbi”.


Foto: news.ngs.ru

Staigājot pa izstādes zālēm, grūti saprast darbu izvēles loģiku, atsevišķu sadaļu robežas un pat novērtēt izstādīto darbu kvalitāti. Laikam jau kā viengabalainākā un atbildīgākā uztverama Tatjanas Volkovas kūrētā sadaļa “Darbības māksla”. Tā veltīta aktīvismam, vardarbības problēmām, pretošanās mākslai, minoritāšu atbalstam. Paši darbi, kā Alekseja Jorša komiksi, Alises Jofes monumentālā grafika, Viktorijas Lomasko grafiskās reportāžas, kooperatīva “Švemi”, Katrīnas Ņenaševas performanču dokumentācijas, atbalsta cits citu un veido spēcīgu protesta izteikumu. Tas rosina aizdomāties par pasauli ārpus labsirdīgi patērnieciska aspekta. 

Citas sadaļas būtisko identitātes, centra un perifērijas, lokālā un globālā problēmu iezīmē gluži garāmejot. Iespējams, lai šīs problēmas kļūtu par nervu, kodolu, jāpiesaka ļoti jūtīgas, gan Maskavai, gan reģioniem nepatīkamas tēmas. Es redzu šādas: pretošanās, atsvešinātība, abpusējas pretenzijas un vilkme uz separātismu. Uzaicināt simts mākslinieku un pilnā balsī tīksmināties par viņu līdzāspastāvēšanu izstādes ietvaros nozīmē unisonā ar Kremļa politiku dizainēt patiesi problemātiskus, visiem un ikvienam sāpīgus jautājumus – atvasinātus no totālā, necilvēcīgā šīs valsts ekonomiskās, politiskās un sociālās dzīves mehānisma. 


(Fragments.) Radošā apvienība “Nadjeņka”. “Priecīgus svētkus! Visu tiesību svētkus!” Ielas instalācija 2016. gada 8. martā 


“Mēs gribējām atgādināt 8. marta svētku sākotnējo saturu. Parādīt, ka daudzām sieviešu tiesībām ir mazāk nekā 100 gadu, atgādināt, ka cīņa turpinās un joprojām pastāv neatrisināti jautājumi. Instalācija bija uzstādīta kādā no Omskas pagalmiem 2016. gada 8. martā.”

Man gadījās satikt dažus no uzaicinātajiem triennāles hedlaineriem. Vai lasīt viņu ierakstus sociālajos tīklos. Praktiski viņi visi diezgan kategoriskā formā izsaka savu nepatiku, neteiksim naidu, pret Krievijas galvaspilsētu. Uz savu vēsturisko dzimteni no tām Eiropas un Amerikas pilsētām, kurās viņi iziet praksi, stažējas, piedalās izstādēs, mākslinieki labprātāk ceļo, neiegriežoties Krievijas galvaspilsētā. Tā ir melīga, bezprincipiāla, korumpēta, liekulīga. Tur neprot draudzēties, mīlēt, būt godīgiem, atbildīgiem un atklātiem. Visi izmanto cits citu un cenšas pieskaņoties kapitālistiskās preču apmaiņas spēcīgajam aparātam, kas atsvešina visus un visu. Tāds ir galvaspilsētas un tās politikas, mediju melu, institūciju, cilvēku un projektu kritikas koptēls. Šis pretenziju un kritikas koptēls radies no konkrētiem izteikumiem, ko pauduši tie, kas tomēr piedalās triennālē un citos “reģionālajos” projektos. Kādēļ piedalās? 

Piedāvāju uzreiz atmest aizdomas par pakļaušanos konjunktūrai, bezprincipialitāti un karjerismu. Ja domātu šādi, tad tēmu varētu slēgt un laikmetīgajai mākslai piekārt lielu piekaramo atslēgu. Uzskatu, ka motivācija piedalīties ir neliekuļots mēģinājums izprast situāciju, palīdzēt atrast ceļus, kā to atrisināt, nevis dizainēt, bet atsegt problēmu. Tomēr šī problēma atkailinātā un nepiekāpīgā veidā tā arī netika noformulēta. Bet, rau kur, tā no pašas, kā teicis Boiss, sociālās plastikas iegūst savas kontūras: Centrtiece vs Centrbēdze. Kā būt ar tiem, kas Maskavu neieredz un tajā pašā laikā neizšķiras aizgriezties no tās par 180 grādiem? Kādēļ visi, kas dzīvo galvaspilsētā un nodarbojas ar mākslu, kļūst par Krievijas Federācijas nelietīgās reģionu politikas, korupcijas, viltus un laupīšanas, ko producē valsts augstākie ierēdņi, ķīlniekiem? Kādēļ kritiskas piezīmes pret Maskavu, izteiktas “sirdīs”, ir vērstas nevis pret kultūras un pārējās politikas menedžeriem, bet pret kolēģiem, kas kā reiz vēlas vienotību un draudzību? Kādēļ no šiem pārmetumiem nogurušajiem maskaviešiem atplestām rokām mesties pretī cilvēkiem no reģioniem un tīksmināties par viņu lielākoties viduvējo mākslu? Vai tā ir diplomātija? Vai liekulība? Kādēļ vispār mēs visi esam šī centra un perifērijas dalījuma ķīlnieki, kad visa saprātīgā pasaule no šāda modeļa atsakās? Lūk, jums tādas triennāles jautājumu loks, kas, manuprāt, būtu interesants... 


Kirils Garšins. No sērijas “Dekonstrukcija”. 2013

Kā šīs problēmas būtu iespējams aktualizēt šī brīža situācijā? Piemēri pastāv, konkrēti tie saistīti ar Kaseles documenta un tādiem formātiem kā “platforma”. Kādēļ pašreizējā Krievijas mākslas dzīvē dominē tendence uz separātismu un abpusēja atsvešinātība? Izpētīsim to! Un sāksim ar to, ka atsegsim mehānismu, kā reģionos noris mākslinieku daiļrades izpēte un atlase. Pieņemu, ka būtu pareizi, ja kuratori mums nestāstītu krāšņās detaļās par savu eksotisko tūrismu Krievijā, bet padalītos ar iespaidiem par contemporary art dzīves nožēlojamajiem apstākļiem tajās pilsētās, kurās nav Valsts laikmetīgās mākslas centra (VLMC) filiāļu un neviens nevarēs pirms vizītes sagatavot sarakstus ar iepriekš atlasītiem uzvārdiem. Kā vispār laikmetīgā māksla dzīvo tur, kur nav izveidoti ne izglītojošie centri, ne muzeji un līdz kuriem neaizbrauc izstādes? Maskava producē kulturālās izolācijas politiku? Lūk, tēma, ko varētu pieteikt kā research


Tausas Mahačevas instalācija “Objekta ceļš”. Foto: Jana Podņebesnaja

Ja reģioni pastāv tik neharmoniski, kādēļ nav izvēlēts open call formāts? Par ko liecina tie mākslinieki, kas tikuši atlasīti? Kādu procesu pārstāv? Kādēļ vairāk nekā puse no viņiem ir nevis jauni vārdi, bet jau sen pazīstami? Vēl pat vairāk, jaunu vārdu atklāšana Krievijā nevar pretendēt uz mākslas notikuma statusu, tas ir process, nevis rezultāts. Kādēļ tas nav kļuvis par “Garāžas” ikdienas dzīves daļu jau no paša sākuma? Lūk, jautājumu tēmas. 

Vēl viena tēma, ko varētu izvirzīt šajā kontekstā: kapitālistiskā akselerācija. Ja mēs veidojam triennāli, tad kāda iemesla dēļ viss jāsagatavo steigas režīmā? Sarunāsim, ka nākamo forumu bez kāzu ģenerāļiem ar viltus zeltījumu mēs sāksim veidot jau šodien un ar to nodarbosimies trīs gadus? 

Vienīgais konceptuālajā un plastiskajā ziņā nevainojamais objekts “Garāžā” kā reiz ar triennāli nav saistīts. Tomēr metaforiskā formā visas tās traumas prezentē psihomotorikas līmenī. Tas ir Irinas Korinas objekts “Aste luncina komētu”. Milzīgā trīsstāvu konstrukcija pēc silueta atgādina raķeti, torni, totalitārisma laika augstceltni. Tāds dominējošs tēls – kāzu ģenerālis, metropole, Maskava. Taču, kad iekšā sāc rausties pa kāpnēm telpas labirintos un kabatās, tad pārliecinies, ka interesantākais kā reiz ieraugāms ar perifēro redzi un ir pilns ar tiem noslēpumiem, kas nesavienojas represīvā naratīvā. Visa konstrukcija it kā izrādās mīksta, poraina un caurumota. Noslēpumiņi gluži Luisa Kerola garā: tās ir pudelītes ar dažādām smaržām. Tās aizsargā pasauli, kas ir personīgi tava un ko nevar atsavināt par labu kultūras politikas trendiem. Šajā tornī caur caurumiņu sietu sienās ielīst gaisma. Viļņojas drapērijas, kāpnes veido asas virāžas. Visgodīgākais te, kā vienmēr Iras darbos, ir tas, ka tas viss ir feiks, apmāns, pat nejēdzība. Tomēr tā necenšas imitēt nopietnību, neslēpj savu ievainojamību un neizmanto politiskās un citas saites savā montāžā. Tas ir grandiozs izteikums par privātā prioritāti himeriskā vispārējā priekšā. Un kā labā teātrī, ir burtiski atsegts “apmāns, kas mūs ceļ”, kas ir dižens ar to, ka uzticas skatītāja kā radītāja iztēlei.


Iras Korinas objekts “Aste luncina komētu” 

Iepriecina tas, ka par triennāles pavadoņiem kļuvušas programmas, ko dažādās telpās kūrējusi Jeļena Seļina (Iļjas Dolgova izstāde galerijā XL, grupas “Zip” izstāde Maskavas laikmetīgās mākslas muzejā Jermolajeva šķērsielā)... Sava veida triennāles stratēģijas turpinājums ir Valsts laikmetīgās mākslas centra jaunais dzīves formāts. Maskavas kā bezierunu autoritātes pozīcijas ir kategoriski pārskatītas. Jaunā kuratore Aļisa Prudņikova atklājusi programmu, kas VLMC zālēs Zooloģijas ielā prezentē centra filiāļu lielos projektus. Manuprāt, vairums no tiem ierādījuši galvaspilsētai savu vietu arī iepriekšējos gados. Pirmām kārtām – par pirmo viesi kļuvusī VLMC Ņižņijnovgorodas filiāle. Šodien kuratori Aļisa Savicka un Artjoms Filatovs prezentējuši programmu “Dzīvo dzīve” – pētījumu par pilsētu ka vienotu ekosistēmu.