(Fragments.) Frančeska Kirke. “Venēra (pēc P. P. Rubensa)”. 2016. Audekls, eļļa. 131 x 110 cm. Foto: galerija “Bastejs”

Dāmu gambīts 0

Recenzija par izstādēm – Frančeskas Kirkes „Revise“, Ivetas Laures „Intra“, Magones Boleiko “Biokonstrukcijas”

Pēteris Bankovskis
29/03/2017

Galerijā “Bastejs” līdz 18. aprīlim skatāma Frančeskas Kirkes darbu izstāde “Revise”. Galerijā “Māksla XO” līdz 4. aprīlim var apskatīt Ivetas Laures un Magones Boleiko jaunāko sniegumu.

Sākšu ar atzīšanos – nekad neesmu pat mēģinājis sākt mācīties spēlēt šahu, tas man šķitis un joprojām šķiet kaut kas pārāk sarežģīts. Jau iedomājoties vien par visiem tiem gājieniem, kas gadsimtu gaitā aprakstīti un analizēti tūkstošos grāmatu un šaha žurnālu, par visām atklātnēm, rokādēm un sazinko vēl, pārņem aukstas tirpas. Apmēram tā, kā veroties nakts zvaigžņotajās debesīs: indivīda – sīkbūtnes – dvēseli pārņem svētas šausmas iepretī ikdienas ausij nesadzirdamās debesu sfēru mūzikas neaptveramajai varenībai.

Bet, ja palasām izteikumus par literatūru, mākslu, teātri u. tjpr. jebkura līmeņa publikācijās, nereti nākas atdurties pret “kvantiem”, “telplaika” izliekumu, “entropiju” un citiem teorētiskās fizikas, astrofizikas, matemātikas vai citu zinātņu vai to palīgdisciplīnu terminiem. Tādi jau mēs, vienlaikus bagātie un nabagie, esam – nevaram samierināties ar to, ka viss ir specializēts, domāts šauram “speciālistu” lokam (darbībai un ambīciju apmierināšanai). Atkal un atkal mums gribas būt “renesanses cilvēkiem”, gribas dzīvot pasaulē, kur viss pieder visiem, un visiem viss ir vienādi saprotams un nesaprotams. 

Tāpēc, tieši tāpēc šo nelielo rakstiņu nosaucu “Dāmu gambīts”. Neko nejēgdams no šaha, tikai intuitīvi nojauzdams, ka tā būs labi. Un tūdaļ pat paskatījos, kas tas “dāmu gambīts” vispār ir. Vikipēdijā, uz kuru atsaukties jau nu ir vissliktākais tonis, lasu: “Dāmas gambīta pamatideja ir cīņa par centru. Baltie cenšas nomainīt spēcīgo melno centra bandinieku d un iegūt bandinieku pārsvaru centrā, melnie organizēt pretspēli pret d4.” Labi, ielikšu domuzīmi starp “melnie” un “organizēt” un paņemšu vēl vienu izteikumu: “Lielu popularitāti dāmas gambīts ieguva 19. gs. beigās, kad praksē sāka nostiprināties pozicionālās spēles galvenie principi. Dziļa dāmas gambīta teorijas pētniecība veicināja tā sadalīšanos atsevišķās „pilnasinīgās“ sistēmās, kas ieguva savus patstāvīgus nosaukumus. Mūsdienās dāmas gambīta sistēmas kļuvušas par ļoti bieži lietotām atklātnēm.”


Frančeska Kirke. Willem Kalf & Andy Warhol DIALOGUE. 2016. Audekls, eļļa. 130 x 100 cm. Foto: galerija „Bastejs“

Tagad pievērsīsimies latviešu tēlotājai, piedodiet, vizuālajai mākslai. Attiecībā uz Latvijas mākslu laikam gan būs pārspīlēts, ka tā lielu popularitāti ieguva 19. gs. beigās. Vēlāk gan. Un laika posmā pēc Otrā pasaules kara (1945–1990), ko mēdz dēvēt par “padomju periodu” un visādi citādi, dāmas gambīts, proti, cīņa par centru, jau ieguva aprises. Ko atceramies pirmo, ja iedomājamies vārdu savirknējumu “Latvijas PSR Mākslinieku savienība”? Protams, Džemmu Skulmi. Gados pēc Latvijas valstiskuma atdzīvināšanas pozicionālās spēles principi ir nostiprinājušies. Atsevišķās sistēmas sāk iegūt patstāvīgus nosaukumus, piemēram, feminisms (to, savukārt, var dalīt apakšsistēmās). Bet ne tikai tas. Ja nosacītajā dāmas gambītā balto vietā liekam sievietes, bet melno – vīriešus, tad ir acīmredzams, ka baltie ne tikai cenšas, bet ir jau nomainījuši spēcīgo melno centra bandinieku. Gan mākslas studentu, gan absolventu, gan kritiķu, gan muzejnieku un galeristu vidē. Vai tas ir labi vai slikti? Kas to lai zina. Droši var apgalvot, ka, piemēram, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā aplūkojamajai Ingrīdas Pičukānes, Rasas Jansones, Ingas Melderes, Evas Vēveres un Andas Magones izstādei  “Es pieskaros sev”  melnie vēl nav atbildējuši, nav mēģinājuši organizēt pretspēli pret d4.


Frančeskas Kirkes izstāde Revise. Ekspozīcijas skats. Foto: galerija „Bastejs“

Bet runa jau ir par kaut ko mērogā šaurāku – par dāmas gambītam sekojošo gājienu. Te kā populārākie minēti trīs: slāvu aizsardzība (to šoreiz neapskatīsim), atraidītais dāmas gambīts un pieņemtais dāmas gambīts. Frančeskas Kirkes jaunākajā izstādē es saskatu, varbūt kļūdos, atraidīto gambītu. Proti, māksliniece cenšas nomainīt kaut ko, kas ir viņas glezniecības kodols, bet liktenis – mūsu visu pastāvīgais pretspēlētājs  – viņai to neļauj. Aplūkojami vairāki darbi, kas redzēti agrāk, citi ne; Frančesku Kirki bieži iedomājamies kā mākslas un popkultūras vēstures analītisku, “postmodernistisku” apcerētāju, citētāju, pārradītāju dažkārt visai asprātīgos vai ironiski interpretējamos darbos. Kādam tas var patikt, kādu tas var kaitināt, bet Kirke tā dara, un ir atpazīstama, pārliecinoši ierakstīta divdesmitā gadsimta pēdējo desmitgažu un jaunā gadsimta sākuma Latvijas glezniecības kopainā. Tiktāl viss skaidrs. Taču jaunākajā izstādē  blakus pazīstamiem darbiem redzami nokrāsoti kvadrāti, kas izskatās pēc krāsu paraugiem vai mēģinājumiem kaut ko darīt ar datorprogrammām. Vēl mulsinošāki man likās darbi no cikla Blur – Vermēra “Meitene ar pērļu auskaru” un Leonardo “Mona Liza”. Šķiet, tās bija no interneta paņemtas un ar attiecīgas programmas palīdzību “samiglotas” reprodukcijas. Nosacītajam “Vermēram” blakus vēl divi kvadrāti – krāsu paraugi. Varbūt es kaut ko nesaprotu, bet nu nekādi nav skaidrs, kāpēc kādam joprojām jārīkojas ar šiem diviem nenoliedzami izcilajiem mākslas darbiem, ko ļaužu darbīgā muļķība jau izsenis pārvērtusi par atbaidoši pārekspluatētām klišejām. Var, protams, izvirst kritiskā, postkoloniālā vai vēl kāda diskursa prātuļošanā, Frančeskas Kirkes gleznas izmantojot vien kā atspēriena dēlīti. Tomēr es gribu cerēt, ka šī izstāde ir tikai tāds darba variants, starpposms ceļā uz kaut ko svaigu un pārliecinošu.


Frančeska Kirke. “Venēra (pēc P. P. Rubensa)”. 2016. Audekls, eļļa. 131 x 110 cm. Foto: galerija “Bastejs”


Iveta Laure. „Zvaigžņu sega.“ 2016. Jaukta tehnika. 75 x 115 cm. Foto: galerija „Mākslas XO“

Tagad par pieņemto dāmas gambītu. Man šķiet, ka Iveta Laure zina, ko dara. Vismaz tā šķiet, apskatot izstādītās kolāžas, rokdarbus, metāla priekšmetus, palasot klātpielikto tekstu. “Gara dzīve ar neizbēgamo ikdienas rutīnu” – vai šajā Ivetas Laures pašvērtējuma frāzē jau nav daudz vielas pārdomām? Runa, saprotiet, ir par dzīvi, ko dzīvojamu padara gars, bet velk uz leju rutīna. Māksliniece nevairās no paradoksālām pārdomām par citētajā izteikumā ieslēpto atkārtošanās, apļa kompozīcijas, paša apļa motīvu. Rokdarbs uz izšūšanas rāmja, smags tērauda gredzens, tamborēta galdauta aplītis pie aplīša; peldošo gulbīšu kičīgais saldums, biogrāfisko ieskicējumu svešai acij nenolasāmā hermētika; nojausma, ka māksliniece te kaut ko pasaka par savu cīņu. Ienāca prātā, ka šo izstādi gribas  sarindot kaut kādā kopsakarībā ar turpat galerijā “Māksla XO” pērn skatīto Annas Heinrihsones “Mans miers ir beigts.” Kā toreiz, tā tagad uzrunā nopietna, dziļa sievietes balss bez ideoloģiska uzslāņojuma. Ja drīkstētu, es tomēr ieteiktu Ivetai Laurei bez vajadzības nelietot rakstu valodā tādus vārdus kā “kreators” un “demiurgs”. To pirmo varbūt vispār nekad.


Ivetas Laures izstāde Intra. Ekspozīcijas skats. 2017. Foto: galerija „Mākslas XO“

Magones Boleiko gleznas pamanīju, tās nevarēja nepamanīt, pirms gada izstāžu zālē “Arsenāls” izstādē “Spriedze. Jaunie Latvijas glezniecībā III”. Galerijā “Māksla XO” redzamais arī ir pamanāms jau garāmgājējam caur logu. Izstāde saucas “Biokonstrukcijas”. Lielizmēra gleznojumos attēloti alveja, zirņi, kastanis, kazene, vārpas un magones pogaļas. Uz neitrāla fona rūpīgi uzgleznoti, šie milzīgā palielinājumā skatāmie augu pasaules elementi savrupināti pašpietiekamās monādēs. Grāmatās var uziet, ka vārds “monāde” (Magone Boleiko tādu vārdu nelieto) var tikt izmantots kā sinonīms “vienatoma elementam”. Man liekas, ka gleznotājai, kuras sacerētajos, gleznas pavadošajos tekstos lasāms par Izplatījumu, komētu pārvietošanos, gravitāciju, melnajiem caurumiem, masas pāreju enerģijā, kodolreakcijām u.t.t., bet no audekliem raugās spēcīgā optikā uzlūkoti augšanas, tātad dzīvības starpposmi, monādes jēdziens nav svešs. Katrā ziņā viņas izspēlētais gambīts var tikt pieņemts – viņas gleznas “iesēžas” atmiņā un prasās pēc atbildes gājiena.


Magone Boleiko. „Sākums I“, „Sākums II“, „Sākums III“ 2017. 170 x 100 cm, 170 x 100 cm, 170 x 115 cm. Foto: galerija „Mākslas XO“


Magone Boleiko. „Pulsārs. Kastanis.“ 2017. 160 x 160 cm. Foto: galerija „Mākslas XO“