Laganovskis pret Likteni
Recenzija par izstādi „Six Vonagal. Arhīvs 1989–2017“ Latvijas Nacionālajā bibliotēkā
Pēteris Bankovskis
07/03/2017
Latvijas Nacionālās bibliotēkas 1. stāva tālākajā izstāžu zālē apskatāma mākslinieka Leonarda Laganovska personālizstāde „Six Vonagal. Arhīvs 1989–2017“. Tajā iekļauti darbi un darbu projekti, no kuriem divi ir tapuši 20. gs. 90. gadu sākumā, bet lielākā daļa darināti laikā no 2004. līdz 2017. gadam.
Leonarda Laganovska brīžiem omulīgi asprātīgā, brīžiem asi ironiskā, nereti sabiedriski un politiski skaudrā konceptuālā valoda skatītājiem šeit un citviet pasaulē pazīstama jau sen. Savulaik kādā nu vairs neesošās „Rīgas Galerijas“ tekstā pamanīju, ka viņš nodēvēts par “konceptuālās mākslas metru”. Metrs – tas vienmēr skan labi, it sevišķi, ja paturam prātā, ka šādi sauc arī vienu no SI sistēmas pamatmērvienībām. Un Laganovskis nenoliedzami ir sistēmisks. To redzam arī jaunākajā izstādē.
Leonarda Laganovska izstāde „Six Vonagal. Arhīvs 1989–2017“. Ekspozīcijas skats. Foto: Krists Luhaers
Izstādes nosaukums “Six Vonagal” var mulsināt tikai pirmajā brīdī. Taču, citējot Leonarda tēvu, asprātību un aforismu meistaru Jezupu Laganovski (1920–1987), – “Izspiestu zobupastu tūbiņā atpakaļ nedabūsi.” Proti, kas reiz pateikts, tas pateikts. 1984. gadā iznāca Jezupa Laganovska satīriskās īsprozas (Izteikumi. Pastāsti. Pārspriedumi – Prātulas. Padomi. Aicinājumi.) krājums “Tā runāja Iks Vonagals”[1]. Grāmatas mākslinieks bija divdesmit deviņus gadus vecais (vai jaunais) satīriķa dēls Leonards – viens no togad Rīgu satraukušās Pēterbaznīcas izstādes “Daba. Vide. Cilvēks” idejiskajiem un saturiskajiem veidotājiem. Tā saslēdzās divas mākslinieciskai jaunradei būtiskas – pašas būtiskākās – lietas: tēva tradīcijas tālāknodošana un izaicinošs novatorisms. Vonagals – Iks 1984. gadā vai Six 2017. gadā – ir tēva / dēla uzvārda lasījums no otra gala, drusciņ modificēts, taču nepārprotams.
Leonarda Laganovska izstāde „Six Vonagal. Arhīvs 1989–2017“. Ekspozīcijas skats. Foto: Krists Luhaers
Izspiestu zobupastu tūbiņā atpakaļ nedabūsi. Labāk vai sliktāk aizvadītus, piedzīvojumu, redzējumu, pieredzes pārpildītus gadus par nebijušiem nepadarīsi. Protams, laika zobs ņemas grauzt sadzeltējušās atmiņas, noloba virskārtu, maina tonalitāti. Leonards uz to norāda jau izstādes iesākumā, izliekot apskatei un kontemplācijai TV filtru, kādus vēl 20. gadsimta sešdesmitajos gados varēja iegādāties un pielipināt melnbaltā televizora ekrānam, tā radot visai nosacītu krāsainības ilūziju, nojaucot ierastās pelēcības rutīnu.
Tūlīt pēc tam apskatāma glezna “Kad lietus un pokemoni sitas sejā”. Intervijā[2] Andrejam Šavrejam Leonards stāsta, ka ķēmīgās “pokemonu” sejas viņš skatījis caur Jūrmalas vasarnīcas verandas logu, bet skatījums (redzējums) saistīts ar to, ka viņš dzīvo citkārtējā LPSR Tautas rakstnieka Arvīda Griguļa (1909–1989) dzīvoklī. Skaidrs, ka uzziņu literatūrā lasot Laganovska – tēva nepavisam ne viegli šķetināmā dzīvesstāsta sausos faktus, sastatot tos ar Griguļa piedzīvojumiem un likteni, to visu konfrontējot ar šobrīd aktīvo paaudžu pokemonisko ignoranci un melnbalto pasaulskatījumu, sanāk kaut kas gluži traģisks, kaut kas Goijas “Kaprīžu” intonācijai tuvs.
Leonarda Laganovska izstāde „Six Vonagal. Arhīvs 1989–2017“. Ekspozīcijas skats. Foto: Krists Luhaers
Traģikas, kas maskēta ar asprātībām un asociatīviem gājieniem, izstādē ir pa pilnam. Lūk, necils attēls – pasaules proletariāta vadonis V. I. Ļeņins plandošā mētelī. Bet “Vācu mētelītis” norāda uz Burda moden, uz 2017. gada ziemas/pavasara kolekciju, tātad – uz Krievijas februāra revolūcijas simtgadi, uz visu, kas sekoja pēc tam, bet varēja nesekot, ja ne no Vācijas aizplombētā vagonā uz Krieviju slepus pārvestais Vladimirs Uļjanovs. Iespējams, ka zem vācu mētelīša arī 21. gadsimts krāj potenciālu traģikai.
Bet ir arī skumjas un depresija, un nāve pašā dzīves komikas viducī. Laganovskis par to stāsta un domā ciklā Autumn in Riga – fotoaparāta bezkaislīgi fiksēto, tukšo, it kā pēdējā rīdzinieka pamesto ielu labirints aizved uz Daugavmalu, kur Zemkopības ministrijas ēka līdz ar abām tā arī neuzceltajām Republikas laukuma būvēm “strādā” kā “Maksa Lindera pašnāvību centrs”. Par slaveno mēmā kino ēras franču komiķi un viņa traģisko galu izlasīsiet paši citviet. Atcerieties vien, ka pilsēta un pasaule, jo pamestāka, jo vairāk piedāvā pavisam nelāgas iespējas. Un pa ielu režģi, kur reiz uz pilsētas 1. slimnīcu nolūkā dzemdēt Leonardu tumšā, drēgnā rudens rītā steidzās mākslinieka māmiņa, nemitīgi svilpo iekāru, nesapratnes, valodā iešifrētās nolemtības vēji, izplatot visapkārt nāves, alkatības, atsvešinātības un neķītrības smaku.
Leonarda Laganovska izstāde „Six Vonagal. Arhīvs 1989–2017“. Ekspozīcijas skats. Foto: Krists Luhaers
Nezinu, vai kādu no izstādes darbiem iespējams izcelt kā centrālo, uz visvisādām pārdomām vedina gan plašais cikls “Lietu dzimte”, kurā ar valodas līdzekļiem prātots par šobrīd modē esošo “Gender”, gan lielās lapas “Smaržas cīņā ar mūziku”. Darbi prasa ielasīšanos, pirmkārt, jau šī vārda tiešajā nozīmē, tāpēc, ja tādas nepieciešamas, neaizmirstiet mājās lasīšanai domātās brilles. Taču cikls “Zvaigznes virs un ap mums” universālās nolemtības ziņā, šķiet, izstaro uz pārējo ekspozīciju un tālu aiz tās robežām. Viss ir vienkārši – katrā lapā aplūkojamas divas zvaigžņu stāvokļa kartes. Piemēram, debesu “ainava” virs Dalasas brīdī, kad tika noslepkavots ASV prezidents Džons Kenedijs, un virs Ģertrūdes ielas 55. nama pagalma, kad tur spēlējās mazais Leonards. Liekas, kas gan var būt garlaicīgāks par zvaigžņu kartēm un precīzu koordinātu norādēm. Taču tieši bezkaislīgā “kantora” valoda, kad tajā tiek pateikts tas, par ko, liekas, itin visu jau reiz pateica Salamans Mācītājs[3], kļūst par asu, rētas atstājošu ieroci. Par ieroci, ko Leonards Laganovskis, neraugoties uz to, ka nereti var tikt uzskatīts par neemocionālu mākslinieku, aizvien nēsā līdzi, iedurtu no racionāla skatpunkta nesaskatāmā dvēselē.
Leonarda Laganovska izstāde „Six Vonagal. Arhīvs 1989–2017“. Ekspozīcijas skats. Foto: Krists Luhaers
Ja izstādi pētīsiet rūpīgi, tad noteikti pamanīsiet pirmajā brīdī mulsinošu, gandrīz uzjautrinošu sēriju “Rīgas Kausi”. Ironiski, sagraujot ierasto patosu un optiku, apsmaidīta sacensību pompozitāte: Rīgas kauss novusā, cūkās, sunīšos, Melnajā Pēterī. Bet ielūkojieties tablo, kas rāda komandu izkārtojumu Paslēpju čempionātā (Hide and Seek) Vērmanes dārzā. Tablo vēsta, ka trešajā pārī sacenšas Laganovskis vs Fate – Laganovskis pret Likteni. Tādas tās sacensības.
Leonarda Laganovska izstāde „Six Vonagal. Arhīvs 1989–2017“. Ekspozīcijas skats. Foto: Krists Luhaers
[1] Tā runāja Iks Vonagals : satīriskā un ironiskā garā / Jezups Laganovskis. – Rīga: Liesma, 1984.
[2] lsm.lv/ru/statja/kultura/hudozhnik-leonard-laganovskis Skatīts 22.02.2017.
[3] Tukšību tukšība, saka mācītājs,
tukšību tukšība – viss ir tukšība.
Kas cilvēkam tiek par viņa pūlēm,
kad tas nopūlas zem saules?
Audzes aiziet, un audzes nāk,
bet zeme mūžam stāv.
Saule uzlec, un saule riet,
steidz elsdama turp, kur tā lec.
Pūš uz dienvidiem, griežas uz ziemeļiem –
grieztin griezdamies pūš vējš.
Visas upes uz jūru plūst,
bet jūra nepielīst pilna –
turp, no kurienes upes plūst,
tur tās atkal atgriežas tecēt.
Viss ir tik grūts, ka ne izstāstīt!
Acis skatās un nerod sāta,
ausis klausās un nepiepildās.
Kas jau ir bijis, tas atkal būs,
kas jau ir noticis, tas atkal notiks –
nekā jauna nav zem saules.
Saka par kaut ko: redzi, tas ir jauns! –
Bet tas bija jau laikos, kas bija pirms mums.
Ne miņas no tiem, kas bija senāk,
bet no tiem, kas vēlāk būs,
tāpat ne miņas nepaliks
starp tiem, kas vēl pēc viņiem būs! (Māc 1, 1 – 11)
