(Fragments.) Aija Zariņa. "No Lielās franču revolūcijas." Cikls ANNO DOMINI. 2017. Renārs Derrings

Meklējot līdzsvaru 0

Izstāde “No laika gala” Rīgas Mākslas telpā

Līna Birzaka-Priekule
13/02/2017

Laika jēdziena ikonogrāfiskie sākumi meklējami viduslaiku mākslas vēsturē un saistāmi ar sengrieķu dievu valdnieka Zeva tēvu Kronu. Krons simbolizēja notikumu neatgriezeniskumu. Viņš bija kosmisks princips pretēji universa mainībai, un viņu bieži portretēja brīdī, kad tas apēd savus bērnus. Franču gobelēnā “Laika alegorija” (Allegory of Time), kas atrodas Klīvlendas Mākslas muzejā un radīts 16. gadsimta sākumā, attēlots jauns vīrietis, kurš tiek interpretēts kā Laiks. Ar vienu roku viņš norāda uz laimīgo pagātni un ar otru uz rūgto nākotni.[1] 

Rīgas mākslas telpā šobrīd apskatāma izstāde “No laika gala”. Tās kurators Vilnis Vējš aicinājis četrus māksliniekus nevis norādīt uz vienu vai otru laika posmu, bet domāt par Laika robežām un tā saistību ar mākslu. Anotācijā Vilnis Vējš raksta: “Izstādē pārstāvēti mākslinieki, kam robežšķirtnes starp dažādiem laika posmiem nav nepārvarami šķēršļi. Viņi izvēlas tēmas ar lielu vispārinājuma potenciālu un iedvesmojas no iepriekšējo gadsimtu formām, reizē piedāvājot nesajaucami oriģinālus un mūsdienīgus risinājumus.” Tie ir Artūrs Virtmanis, Aija Zariņa, Ginters Krumholcs un Kaspars Teodors Brambergs – katra darbos var atrast pagājušo, kas rod saskari ar sekojošo, un starp šiem abiem stāvokļiem pieturas zīme netiek likta.


Ginters Krumholcs. „Saulriets.“ 2017. Plastilīns. 260 x 140 x 88 cm. Foto: Renārs Derrings

Marmora “Belvederas Apollons” (ap 350 pr. Kr., atrodas Pija Klementīna muzejā Vatikānā) savu šaujamo loku un bultu laika gaitā ir pazaudējis. Saglabājies tikai bultu maks pie labās kājas. Gintera Krumholca darba “Saulriets” galvenais varonis arī ir Apollona tipa vīrietis, kas pilnīgi atbilst Ernsta Gombriha “Belvederas Apallona” raksturojumam – ideāla vīrieša auguma iemiesojums.[2] Krumholca Apollonam gan loks nav pazudis, turpretī bultu somas vietā gozējas mūslaiku cilvēka viens no tehnoloģiskajiem brīnumiem – drons, kas veido sasauci ar 2011. gada rozā skulptūru “Mārtiņš” – antīkā garā atveidoto Krumholca kaimiņu Mārtiņu, kurš žāvē matus ar fēnu. Taču mūsdienu tehnoloģiju atveidojums nav vienīgā laikmetīgā zīme, tas tiešā veidā ir arī mākslas darba materiāls un kolorīts. Krumholca septiņkrāsu “Saulriets” apbrīnojami meistarīgi un plastiski veidots no plastilīna, ko pamana, tikai pieejot darbam tuvu klāt. Skulptūra ir sastingusi kustība, kurā tikko pret prožektoru izšāvusies bulta, laikam jau uz nākotni. “Saulriets” gan ievietots pašā izstādes zāles stūrī, tādēļ ieraugāms tikai pēc laika. Tas ir arī vienīgais darbs, ko nostājoties zāles galā, nevar redzēt vienotā izstādes kopainā.


Artūrs Virtmanis. FUCKING TIMES! 2017. Instalācija, pergamīns, papīrs, ogle, līmlenta, adatas, projekcija. 1000 x 350 x 200 cm. Autora foto

Turpat blakus pie staltā “Saulrieta” sabrukuši Artūra Virtmaņa veidotie The New York Times avīzes burti. Virtmanis izveidojis savu mūri, uz kura atstājis juceklīgas grafiskas piezīmes par dažādiem laikiem, ko atspoguļo viņa avīzes šķirklis. Tur var atrast biezākus un plānākus švīkājumus ar ogli un zīmuli, bezgalības simbolus, šķiet, ka augšējā labajā stūrī nosēdies lidojošais šķīvītis, bet pašiem burtiem tikko uzlijis lietus, tos sabrucinot un sasmalcinot. Instalācijas fonā ar videoprojekcijas palīdzību vienmērīgi tikšķot laiku skaita pulksteņa svārsts, liekot domāt par bezgalīgo vienu un to pašu cilvēka izjūtu – FUCKING TIMES. Virtmanis izvēlas savienot materiālus, kas paši par sevi rada kontrastu – arī tematiski. Robusta papīra burtu masa pret maziem zīmējumiem uz papīra, ogles un zīmuļa gaistošā daba pret laika zobu. Virtmanis pats to ir nosaucis par “skeptiskas ziņkārības celtu karogu, kas plivinās entropiskas laika bultas galā.” Un ja mēs pieņemam, ka entropija ir parametrs termodinamikā, kas raksturo, cik nesakārtota ir sistēma atomu, jonu vai molekulu līmenī[3], tad tāds varētu būt arī paša Virtmaņa vēstījums par laiku – “nožēlojami, brīnišķīgi, smagi, labi, šausmīgi, interesanti, brutāli, skaisti, izčakarēti, jauki, sūdīgi, forši, skumji, fantastiski, grūti laiki…”[4]


Kaspars Brambergs. No cikla „Plūsma“. 2017. Finieris, Acrystal ūdens sveķi, smiltis, pigments, akrils. 290 x184 cm.
Foto: Renārs Derrings

No Virtmaņa trakulīgās kompozīcijas izstādes scenogrāfija virza pie Kaspara Teodora Bramberga “Plūsmas” pieciem darbiem, kurus aplūkojot kā vienu veselu, rodas pamatīga, biezas faktūras, plūstoša laika līnija. Intervijā Vilnim Vējam 2015. gadā Kaspars Teodors Brambergs saka: “Izstādē galerijā “Māksla XO” es vēl biju nočakarējies ar to stāstu un izmisīgi mocījos. Man vēl bija kaut kādas sagramstītas atsauces uz ziedu formām vai kaut ko līdzīgu Miro. Tas nebija pa īstam.”[5] Taču jāatzīst, ka šajā izstādes stāstā viņa darbi iegūst ko vairāk par tehnoloģiskajiem risinājumiem, faktūras meklējumiem un citiem formāliem paņēmieniem. Viņa piecu darbu instalācija sasniedz pārlaicīgu saskaņu un pilnību. 


Aija Zariņa
Kur cilvēks? (Diogena jautājums)“ Cikls ANNO DOMINI. 2017. Audekls, eļļa. 200 x 180 cm.Foto: Renārs Derrings

Aija Zariņa izstādei radījusi sēriju ANNO DOMINI, kas pavadošajā darbu aprakstā raksturots kā darbu cikls par cilvēku civilizācijas izcelšanos. Nosaukumi ir tikpat vareni un sajaukušies tēlu mitoloģiskās sistēmās, kā pašu darbu izkārtojuma režģis. KĀ TITĀNI BŪVĒJA PASAULI, DEŅŅICA, AIR ARM KOND RUSI, KĀ DIEVS CĪNĪJĀS AR ERCEŅĢEĻIEM, NEMIRSTĪBAS ZAUDĒŠANA, ADIGEJA, NO LIELĀS FRANČU REVOLŪCIJAS, D RA KONS, KUR CILVĒKS?, PROMETEJS. Atšķetināt tēlu sistēmas un to mijiedarbību būtu ikonologa cienīgs uzdevums nākotnē, taču intervijā 2007. gadā izdotajā katalogā Aija Zariņa pati paskaidro savu plašo skatījumu: “Vai tu problēmas apskati kā sieviete vai kā mazās Latvijas gleznotājs, vai kā korumpētās valsts ierēdnis, vai kā kosmiska būtne. Plašais skatījums ir visa plašā pasaule un visi neatbildētie jautājumi kopā.”[6]

Visas desmit gleznas ir bez apakšrāmjiem, pie sienas palikuši tikai nekārtīgi audekli, kas tiešām atgādina patiesas laika piezīmes no civilizācijai izšķirīgiem krīzes posmiem. Dažas no gleznām pat šķiet kā pilnībā pabeigtas kartes, kurās izspēlētas pašas Zariņas attiecības ar konkrēto mitoloģiju. Dominē zaļo un zilo krāsu jūra, kurā ik pa laikam ieliesmo sarkans. Pārņem sajūta, ka visas gleznas atklāj vienu stāstu un ir savā starpā noslēgta kompozīcija.


Aija Zariņa
No Lielās franču revolūcijas.“ Cikls ANNO DOMINI. 2017. Audekls, eļļa. 300 x 300 cm.Foto: Renārs Derrings

Latvijas televīzijas raidījumā “Kultūras ziņas” (1. februāris, 2017 – red.) Vilnis Vējš saka: “Mēs tiešām mēģinājām domāt par laiku mazliet plašāk nekā par šīsdienas, šībrīža modeli, kurā laikmetīgās mākslas centrā visu laiku kaut kas noveco un tiek kaut kas jauns gaidīts. Mēs tomēr mēģinām paskatīties, kas ir bijis un varbūt paskatīties uz priekšu, kas varētu būt.” Ginteram Krumholcam tā ir atgriešanās pie antīkām formām tēlniecībā, bet vienlaikus arī spēlēšanās ar materiālu un sintētisku krāsu. Artūrs Virtmanis laiku pēta kā lingvistisku modeli, Kaspars Teodors Brambergs tver laiku ar spēcīgu un lineāru žestu, veidojot tēlnieciskas gleznas, bet Aija Zariņa veido subjektīvu laika telpu, kurā viņas radītie tēli spēlē pēc saviem noteikumiem.

Kamēr staigāju pa izstādi, blakus telpā savus izstādes darbus sasmalcina “Klīga”. Aprunājos ar pašu smalcinātāju, kurš aicina mani nogriezt kādu gabaliņu no darba un izglābt to no sasmalcināšanas. Neviļus sāku domāt, cik ļoti labi tas iet kopā ar Viļņa Vēja izstādes tēmu – lineāra līnija, kurā pagājušais atklājas šodienā. Aizeju prom no izstāžu zāles ar nelielu daļiņu no “Klīgas” darbiem kabatā.

 

[1] Battistini, Matilde. Symbols and Allegories in Art. – Los Angeles: Getty Publications, 2005 – p. 19

[2] Gombrihs, E. H. Mākslas vēsture. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1997 – 105. lpp.

[3] Ideju vārdnīca. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1999 – 143. lpp.

[4] Atsauce uz Artūra Virtmaņa izstādes pavadošu tekstu

[5] Vējš, Vilnis. Kaspars Teodors Brambergs: Es nemāku sadalīties // Intervija portālā Arterritory.com – 2015 

[6] Zieda, Margarita. Saruna ar Aiju Zariņu // Aija. [Katalogs.] – Rīga, 2007 – 101. lpp.