Minimālistiskais ekspresionisms un dziesmiņa par pilsētu

Andrejs Ļevkins
23/01/2017

Gugenheima muzejā Ņujorkā nupat noslēgusies Agneses Martinas (Agnes Martin) retrospektīva, kurā iekļauti viņas četrdesmit gadu garumā tapušie darbi. Martina bija kanādiete un amerikāniete, tomēr viņas gadījumā tā nebija Gugenheima muzeja iniciatīva. Izstāde izveidota Londonā, Teita galerijā, bet pēc tam bija paredzēta Losandželosai (County Museum of Art) un Diseldorfai (Kunstsammlung Nordrhein-Westfalen).

Agnese Martina. Untitled. 1977. Fondation Hubert Looser

Tiesa, rīkotāji uzsvēra dažus tieši Ņujorkas versijas bonusus, teikdami, ka pie viņiem “Martinas režģi un līnijas iegūst jaunu dzīvi”. Piemēram, tādēļ, ka Martina gan dzīvojusi Manhetenā, gan pati Gugenheima muzeja ēka (cilindriska, slavena – Frenka Loida Raita projektēta) labi piestāv viņas darbiem.

Pasākums izraisījis plašu rezonansi, apskati un atsauksmes atrodamas it visur, lūk, publikāciju izlase tviterī. Vai, piemēram, The New York Times. Tur izdevuma Holland Cotter štata kritiķis parunājis ar kuratorēm (Treisiju Baškofu, Tifāniju Bellu) un precizē, ka 20 Martinas darbi pievienoti tieši Ņujorkas izstādei. Precīzāk, Londonā tie bija, bet uz Diseldorfu un Losandželosu tie nebija devušies. Viens no tiem – zelta “Draudzība” no MoMA kolekcijas ir “unikāls un skaists pēc 1963. gada tapušo darbu piemērs, kad Martina sāka izmantot režģi vēl rūpīgāk pārdomātā veidā”. Lūk, arī pati “Draudzība”.

Tajā pašā laikā nekāds īpašs iemesls nav saskatāms, Martina dzimusi 1912. gadā, mirusi 2004. Tas ir, skaidrs, kaut kādi iemesli viņas pašreizējai aktualizācijai organizatoriem ir bijuši. Un, nezinot viņu motīvus, var pat izsecināt morāli: kad jaunā māksla prasa no skatītāja diezgan blīva idejiskas iedabas konteksta izpratni un nepastarpināti diez ko neprojicējas attēlos (bet tas tomēr nogurdina mākslas masu mīļotāju), tad kas kļūst redzams? Tajā pašā laikā paturot prātā, ka kuratori vēlas gan aptvert šādu mākslas mīļotāju, gan nekļūt pārāk popsīgi? Kļūst redzams, ka daudz kas no tā, kas it kā jau ir atstrādāts un palicis aiz muguras, pavisam jau nav nemaz tik nedzīvs, bet gan saglabā savu aktivitāti. Pat ne tikai muzejiski, bet arī tehnoloģiski. Bet tas tā – remarka iekavās.

Skatot darbus, redzams, ka tas ir sešdesmitajiem gadiem tradicionāls minimālisms, tomēr “often referred to as a minimalist, Martin considered herself an abstract expressionist”. Tas ir, viņa deva priekšroku pieskaitīt sevi tolaik deminējošajam abstrakcijas veidam, teju vai galvenajam tā laika trendam ASV. Tomēr acīmredzams, ka ne šī, teiksim tā, simboliskā izdevīguma dēļ. Citiem vārdiem, tehnoloģiski Martina izmantoja minimālisma gājienus – režģus, ritmiku u.tml. – tomēr uzskatīja, ka viņas darbiem ir konkrēts emocionāls saturs. Viņa, pēc viņas apgalvojumiem, gribēja parādīt universālus stāvokļus, turklāt – pozitīvus.

It kā kaut kas te neiet kopā: abstraktie ekspresionisti – tas taču it kā ir troksnis un niknums, vētra un spiediens, Polloks, de Kūnings. Tomēr, no otras puses, turpat ir arī Rotko. Turklāt, vai tad mierīgas emocijas arī nav ekspresija? Lai gan arī minimālisms vispār jau nav vēss, tā ka velti viņa atteicās. Teiksim, vai tad emocionāls nav Minimal techno Basic – Channel vai Rhytm & Sound variantā (piemēram, skaņdarbs Mango Drive)?

Tomēr te runa nav tik daudz par noteikta žanra niansēm. “Troksnis un niknums” – tās kopumā ir dažas (diezgan ekspresīvas) darbības konkrētā atsevišķā situācijā. Savukārt viņai pamatā ir tēmu virknes, ilgstoša tēmas attīstība – tostarp caur ritmu. Tomēr tajā pašā laikā ekspresivitāte ir klātesoša, vienkārši tā ir cita: tu atrodies kādā ilgā stāvoklī, tas nav slikts, un tu gribi to fiksēt un nodot tālāk (minimālisti šādus stāvokļus nefiksē, bet gan būvē). Ko nepieciešams darīt, lai to panāktu? Piemēram, var veidot virknes no objektiem, kas atkārtojas. Loģika tajā, ka stāvoklis kaut kā pāries jau ritmikā un – tiklīdz šī emocija ir darba jēga – tiks nodots tālāk skatītājam. Tiek atcelta lietas vizuālā puse, otrais un citi plāni neņirb acu priekšā, asociācijas netiek uzspiestas (ja nu vien kāds atminēsies, kā viņam skolā mācījuši glītrakstīšanu vai zīmēt apļu vai eglīšu rindas). Tīra emocijas nodošana ar ritma starpniecību – kā to teiktu K. Vaginovs (dzejas krājums “Vārdu savienošanas ar ritma starpniecību prakse”).

Vārdos tas būs apmēram šādi: lapas, kanālmala, alejā ozolzīles. Melnas kāpnes, šķūnīši iekšpagalmā, malkas pagrabi. Tumsa, mitra koka smarža; veca koka smarža kāpņutelpā. Pagalmi, smiltis, bruģis, kūdras briketes, kūdras dūmu smarža, klusums. Osta, tumšas ieskrietuves, veikali nomalēs – minimālas, sausas telpas. Tumšas kafejnīcas, kur dzer šņabi, gaišas kafejnīcas, kur dzer kafiju. Pagalmi, migla, asa vitrīnu, automašīnu lukturu gaisma; mitrums, dūmu smarža, mitrums, izkustināta gaisma, vējš, tukšums, stingri lieli kvartāli, pagalmi to sienās, smiltis; migla, klusums, kaķi, dālijas, samtenes. Brandmūri, krāsaini logi, sarkanas ķieģeļu baznīcas, bruģis; pagalmi, koka nami, dūmu, zemes un zāles smarža.

Bet, nu, morāles te nav nekādas. Ja nu vienīgi, piemērs vārdos kaut kā pats no sevis novedis pie pilsētas stāstiem. Bet patiesībā jau pilsētas – tā ir pazīstama ritmika, kas atkārtojas, parasti – pozitīva. Kaut kā šādi apziņa arī noskaņojas, mēs pilsētā taču apmēram saprotam, kas mēs te tādi (tieši mēs, kas esam te) esam. Vai, pavisam konkrēti, tas ir kā Gustavo dziesmiņa “Pluss Mīnuss”: “Stabs, stabs, stabs, stabs. Koks, koks, žogs, žogs. Māja, māja, logs, logs. Vai! Kas ar mani?”

Kā minimums – nekas briesmīgas, un pat neslikti.