Kristiana Brektes izstāde "Arsenāls". Ekspozīcijas skats. 2016. Foto: Modris Svilāns

Nāves sala Arsenālā 0

Kristiana Brektes personālizstāde „Arsenāls” LNMM izstāžu zālē „Arsenāls”

Līna Birzaka-Priekule
13/12/2016

  Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Šajā mierpilnajā, harmoniskajā, baltajā, priecīgajā (un vēl visi pārējie vārdi, ar ko raksturo Ziemassvētkus) laikā Kristiana Brektes personālizstāde „Arsenāls”, kas skatāma līdz nākamā gada 12. februārim izstāžu zālē „Arsenāls”, ir patiešām patīkama atslodze un kontrasts visam, kas notiek svētku pārņemtajā pilsētā. Izstādes nosaukums – Arsenāls – ir par godu vēsturiskajai ēkas funkcijai – būt par armijas noliktavu, bet ne tikai. „Nāve ir neatgriezeniska visu to norišu izbeigšanās, kas organismu uztur dzīvu. Agrāk cilvēku par mirušu atzina tad, ja viņam bija apstājusies elpošana un sirdsdarbība. Kopš kļuvis iespējams organismu pie dzīvības uzturēt ar medicīnisko aparatūru, dažkārt nāves iestāšanās brīdi ir grūti noteikt, un tagad strīda gadījumos cilvēku par mirušu atzīst tad, ja smadzenes pārstāj regulēt dzīvībai svarīgas norises, kaut arī elpošana un sirdsdarbība būtu saglabājusies.”[1] Tā par nāves bioloģisko aspektu spriež vārdnīca, un pirmajā acu uzmetienā tiešām arī šķiet, ka izstāde ir par fiziskām un garīgām „nāvītēm”[2], taču patiesībā izstādē ir ļoti daudz par dzīvo pasauli, par tiem cilvēkiem, kas kādā dzīves brīdi ir nolikti neapskaužamā situācijā, vai arī tiem, kas rūpējas par citu cilvēku nāves ātrāku pienākšanu, par cilvēkiem, kuriem nāves jēdziens nav tikai attāla un biedējoša metafora, bet arī dzīvesveids. Domājot par Brektes daiļradi, noteikti gribas teikt, ka šī izstāde ir daudzslāņaina, jo sākotnējais priekšstats par pārāk „kārtīgo” un detaļās balstīto pieeju, patiesībā izrādījās pilnīgi maldīgs. Izstāde ir kā skatuve, kurā katrs priekšmets, skaņa un tehniskais paņēmiens lietots, lai ļautu pēc iespējas reālistiskāk iedzīvoties Brektes Nāves salā.


Kristiana Brektes izstāde "Arsenāls". Ekspozīcijas skats. 2016. Foto: Modris Svilāns

Dzīve un nāve

Nāve kā dzīve ir Vargam (darbs „Vargs”. Sietspiede, 2016), ko Kristians Brekte īstenojis sietspiedes tehnikā. Vargs Vikerness (īstajā vārdā Kristians Lārsons Vikerness) ir norvēģu melnā metāla grupas Burzum dibinātājs. Kādā 1993. gada naktī Vargs līdz nāvei sadūra melnā metāla ģitāristu ar pseidonīmu Euronymous, kā arī viņš tiek uzskatīts par aizdomās turamo vairāku Norvēģijas koka baznīcu nodedzināšanā. Darbs sasaucas ar nākamo darbu „Pareģojums (1941. gada vasara)” (sietspiede, 2016), kurā attēlota Sv. Pētera baznīcas torņa degšana 1941. gada Vērmahta uzbrukuma laikā. Nāve kā dzīve ir arī visiem Kristiana Brektes kareivjiem, brāļiem, tēviem un bērniem, kuru tēli īstenoti lielformāta sietspiedēs. Piešķirot tiem vienveidīgo nāves seju, Brekte caur viena notikumu, konkrēta cilvēka neatkārtojamās un vienīgās dzīves momentu, kas fiksēts fotogrāfijā, rada vēl skaudrāku un tiešāku nenovēršamās vardarbības klātbūtni. Brekte nešķiro vēsturiskos notikumus laika nogrieznī, viņš drīzāk nojauc konkrētu laiku, padarot izstādes tēlus tikai par nāves un dzīves telpas sastāvdaļu.


Kristiana Brektes izstāde "Arsenāls". Ekspozīcijas skats. 2016. Foto: Modris Svilāns

Telpa un skaņa. Kokle

Apdullinošie skaņu trokšņi savienojumā ar aptumšotajām telpām rada draudīgu atmosfēru, kas ieguvusi tikpat lielu nozīmi izstādē, kā priekšmetiskā vide. Izstādē var runāt par trīs skaņām – katrā telpā savu. Foajē to rada milzīga melna radība, kas līdzinās piepūšamai reklāmas atrakcijai pie lielveikaliem. Otrajā zālē skan kokle, ko spēlē skeleta rociņa un kauls. Kauls it kā neritmiski pret pārējo skaņu vilni piesit ritmu, un automātiski spēlējošās rociņas skaņa ar pedāļu palīdzību tiek pārvērsta īstenās elektroniskās „nāvītes” mokās. Brekte to sauc par „Tautu dēlu dziesmu”, un šī dziesma iegūst pavisam citu nozīmi, kad uzzinu, ka kokli ir taisījis pats Brekte. Kokle un tās radītā skumjā melodija, manuprāt, ir izstādes centrs, ap kuru apaug visa pārējā ekspozīcija. Trešajā telpā skaņa nāk no nenosakāma avota, tā izplatījusies pa visu tumšo telpu, liekot sajusties kā bunkurā. No griestiem karājas melnas degvielas bākas, radot sajūtu, ka biedējošā skaņa nāk tieši no to iekšpuses. Bet tie nav pašmērķīgi skaņu efekti, skaņa iedarbīgi līdzdarbojas un pārņem izstādes telpas – gandrīz kā vēl viens taustāms objekts.


Kristiana Brektes izstāde "Arsenāls". Ekspozīcijas skats. 2016. Foto: Modris Svilāns

Scenogrāfija un tehnika

Šķiet, ka izstāde nesastāv no daudziem darbiem (kā tas skaitliski tomēr ir), bet tie izvietoti visās „Arsenāla” zālēs kā vienots veselums. Tā ir Kristiana Brektes skatuve, kurai nepieciešama telpa un kas manā stāstījumā kļūst ne tikai par Arsenālu, bet par Nāves salu, uz kuras spoguļojas kara mašinērija benzīna bāku ietvarā, iegūstot cilvēka iekšējo orgānu formas, nāves trokšņi, visredzīgi lakoti kraukļi pat visneredzamākajos un melnākajos nostūros, giljotīna ar ļoti spožu un uzasinātu nazi, no kura, tuvumā pienākot, pārņem šermuļi, skeleti un glazēti galvaskausi, altāris, tumsa un guļošs karavīrs aizdurvē, mežs, iestrādāts pulkstenis mazā tankā un nāves smakas odekolons[3], iemūrēts vīrs ar melnu kapuci. Objekti šķiet speciāli novietoti neredzamās vietās, lai ik reiz atklātos kādi jauni slēpņi.

Pārsteidz Kristiana Brektes vēlme no izstādes uz izstādi eksperimentēt ar jaunām tehnikām. Šoreiz viņš iemēģina roku sietspiedes tehnikā un keramikā, kurā radītas violetīgi glazētās miroņgalvas, nemaz nerunājot par paša izgatavoto kokli. Izstādē ir īpaši strādāts ar gaismām, kas rada kontrastainas ēnas uz sienām.


Kristiana Brektes izstāde "Arsenāls". Ekspozīcijas skats. 2016. Foto: Modris Svilāns

Bailes un nesapratne

Pirms kādiem gadiem lasītais Venta Sīļa raksts par nāves banalitātēm pēkšņi uzpeldēja prātā Kristiana Brektes izstādes kontekstā. „Nāves nolieguma īstenošanā būtisku lomu spēlē patērnieciskā kultūra, kura koncentrējas uz dzīves patīkamajiem aspektiem – baudu, prieku, apmierinājumu. Patēriņa ideoloģija paredz, ka jebkuru vajadzību, sākot ar pamatvajadzībām un beidzot ar vajadzību pēc pašrealizācijas, var apmierināt ar patērēšanas palīdzību. 2014. gadā Izraēlā un ASV veiktais patērētāju uzvedības pētījums parāda, ka tie materiālistiski orientētie indivīdi, kuri atzīst, ka bailes no nāves rada viņos trauksmi, meklēja mierinājumu iepirkšanās procesā.”[4] Iespējams par to signalizē arī manis jau pieminētais milzu piepūšamais objekts foajē, bailes no nāves ir tas, kāpēc mēs nespējam nostāties pretī tās tiešai vizualizācijai. Bet varbūt labāks risinājums ir vienkārši nosēsties blakus pašam māksliniekam (darbs „Mākslinieks”. Skelets, maska, 2016), pasmaidīt un nofotografēties ar viņu kopā. Viņa alter ego skeleta formā tur ir katru dienu.


Kristiana Brektes izstāde "Arsenāls". Ekspozīcijas skats. 2016. Foto: Modris Svilāns

[1] Ideju vārdnīca, Rīga: Zvaigzne ABC, 1999., 371.–372. lpp.

[2] Atsauce uz 1. decembra LTV1 Kultūras ziņām.

[3] Nāves smakas odekolonu var pasmaržot un iegādāties muzeja veikalā foajē. Smarža ļoti atgādina leģendāro Dzintara smaržu “Opera”.

[4] Ruvio, A., Somer, E., Rindfleisch, A., (2014) “When bad gets worse: the amplifying effect of materialism on traumatic stress and maladaptive consumption”, Journal of the Academy of Marketing Science, Volume 42. 1, pp 90–101. Sīlis, Vents. Nāves banalitāte