Ivara Drulles izstāde "Manai dzimtenei". Foto: Vents Āboltiņš

Nolemtības romantizācija 0

Recenzija par Ivara Drulles izstādi "Manai dzimtenei"

Tomass Pārups
09/12/2016

  Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Ironiska attieksme pret sabiedrības norisēm un vēsturiskiem atgadījumiem, kā arī sociālkritiskas asprātības, tiešas un viegli nolasāmas vai iepītas viņa tēlniecības formās, ir raksturīgas Ivara Drulles darbiem. Atmiņās visizteiktāk iespiedušies veidoli, kādus ieņem viņa atsauces uz kontroversiāliem vēstures fragmentiem. Miniatūras figūras viņa darbos atveidoja vēsturiskus personāžus, piemēram, Herbertu Cukuru un Magdu Gēbelsu (Based on True Stories galerijā „Alma” 2011.). Un notikumi, ar kuriem viņi saistīti, tika ievietoti bezmaz vai mitoloģizētā maketa vidē.

Šobrīd galerijā „Alma” skatāmajā Drulles personālizstādē „Manai dzimtenei” atblāzmas no agrākiem darbiem parādās uzstādījumā, kurā atveidota skolnieku grupa autobusa pieturā no rīta. No akrila sveķiem veidotās miniatūrās skulptūras ir izkrāsotas košās krāsās. Telpā tās izskatās īpaši mazas, jo, atrodoties milzīgu dzelzs atgriezumu ieskāvumā, pat skatītājs, visticamāk, varētu sajusties iebiedēts.


Ivara Drulles izstāde „Manai dzimtenei”. Foto: Ivars Drulle

Galerijas „Alma” vadītājā Astrīda Riņķe izstādes atklāšanā norādīja, ka dzelzs blāķi, kurus mākslinieks izstādījis galerijas baltajā zālē, izskatās pēc kapakmeņiem. Novērojums ir trāpīgs tāpēc, ka uz tiem ieskicēti blāvi pamestu māju silueti. Lai gan tas varētu būt pārspīlēti teikts, gribētos tos uzskatīt par tādām kā ‘epitāfijām’ – atsaucēm uz māju kādreizējo stāvokli, pirms tās pametuši iedzīvotāji un tās lēnām, nespējot pretoties laikam un apkārtējiem apstākļiem, apaugušas ar sūnām vai sabrukušas.


Foto: Vents Āboltiņš

Diezgan pašsaprotami, ka galerijas zilajā zālē Drulle izvēlas mazāka formāta risinājumus saviem darbiem. Taču šķiet svarīgi to uzsvērt, jo lielākoties šos darbus tikai daļēji iespējams apskatīt bez fotoaparāta objektīva, kurš, palielinot sīkās fotogrāfijas, piestiprināts pie gaismas kastes un kustināms pa dzelzs sliedi. Izgaismoti fotogrāfiju diapozitīvi ir novietoti līdzās cits citam, nelielajos kadrējumos redzamas pamestas lauku mājas, tostarp arī tās, kuras attēlotas baltajā zālē izstādītajos darbos. Katram diapozitīvam klāt pierakstīts mājas nosaukums. Tos lasot, pārņem viegls aizkustinājums, jo it kā mēmie fotouzņēmumi izsaka visai spēcīgu kritisku komentāru par sava veida kultūras mantojumu, kas novērojams ikdienā, taču allaž paliek nepamanīts un atstāts novārtā. Varbūt tieši darba piņķerīgā forma uzsver šo garāmgājējiem raksturīgo nevērību un piespiež izstādes apmeklētāju pietuvoties darbu saturam caur palielināmo stiklu. 


Ivara Drulles izstāde „Manai dzimtenei”. Foto: Vents Āboltiņš

Toties nav grūti ievērot attālināšanos no naratīva, kādu varētu sagaidīt no Ivara Drulles. Ēkas pašas par sevi ir stāstošas, bez jebkāda verbāla paskaidrojuma. Darbi nav veidoti kā naratīva sastāvdaļas, bet uzsvars šajā izstādē likts uz vidi, kuru cilvēki ir pametuši, un tās vēsture nojaušama vien no paša mākslinieka veiktajām piezīmēm, kuras darbojas kā izstādes orientieris. 


Ivars Drulle. Video “Saullēkti”. Fragments

Izstāde ir atšķirīga no mākslinieka iepriekšējiem veikumiem arī ar to, ka te parādās ne vien ironisks komentārs, bet arī līdzjūtības pilns un pat sentimentāls vērojums. Drulle, pamestās ēkas dokumentējot, ir uzsvēris to, ka viņa darbos tās tiks iemūžinātas neatkarīgi no tā, kas notiks ar to fizisko veidolu. Mākslas kritiķe Santa Mičule pavadošajā tekstā raksta, ka izstādes ironija nojaušama tās nosaukumā un daļēji slēpjas arī vides romantizējumā. Taču skatoties, šķiet, ka šī romantizācija ir ironijas nepiesārņota un autentiska. Iedomājos, ka ironija varētu slēpties, piemēram, pie sienas piekārtajā kartē, kurā mākslinieks ar sarkanām uzlīmēm ir atzīmējis visas pamestās mājas piecpadsmit kilometru rādiusā ap paša dzīvesvietu, šādi norādot uz nolemtības mērogu, kāds novērojums Latvijas laukos. Un viņš skatītājam nevis uzspiež savus novērojumus, necenšoties hipertrofēt vai estetizēt dokumentēto vidi, bet gan pats distancējās no tās, vēršot skatītāju uzmanību uz, piemēram, sociālekonomiskajiem apstākļiem, kuri diktē šīs vides izskatu un stāvokli. 


Foto: Vents Āboltiņš

Kopumā izstāde raksturojama kā sociālkritisks vērojums, kurā, varbūt gan neviļus, tiek romantizēta Latvijas lauku vispārēji drūmā deformācija.

Šo, teiksim, nolemtības romantizāciju vispoētiskāk ataino zilās zāles centrā novietotais kinētiskais objekts „Latvija”, kurā riteņbraucējs, iespējams, pats mākslinieks, rāmi pārvietojas cauri garām slīdošajai Latvijas lauku ainavai. Pavīd koki, krūmi, pussabrukušas būdiņas, un tā tas visu laiku turpinās. Līdzīgi poētiska noskaņa piemīt arī darbam „30 saullēkti”, kurā filmēta pamesta ēka bez jumta. Video katras četrdesmit sekundes aptver trīs stundas astronomiskā laika.

Abi darbi kopumā parāda, ka ikdienu var dokumentēt nebeidzami, vienlaikus saglabājot intrigu par tās norisēm, kas dabā tikpat labi varētu neizcelties. Darbs „30 saullēkti” joprojām ir procesā, un tas vien ir apliecinājums tam, ka šī tēma ir teju vai neizsmeļama.

galerija-alma.lv