(Fragments.) Ģirts Muižnieks. “Saules zaķi.” 2016

Ģirta Muižnieka saules zaķi 0

Recenzija par mākslinieka izstādi galerijā “Māksla XO”

Līna Birzaka-Priekule
02/12/2016

  Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Jantra ir vizuāla struktūra, kas izskatās kā mistiska, bet sakārtota diagramma, kuru izmanto Indijas reliģijās, lai tajā iemitinātu kādu no dievībām, kurai tā veltīta. Ģirts Muižnieks savā “Šrī jantrā” (darbs “Saules zaķi. Sri Yantra”) iemitinājis vienu no savām Saules zaķu dievībām, un to līdz 20. decembrim var aplūkot viņa izstādē “Saules zaķi” galerijā “Māksla XO” Rīgā.


Ģirts Muižnieks. “Saules zaķi.” 2016

Šķiet, ka “Maigo svārstību” grupa, kurā savulaik darbojies arī Ģirts Muižnieks un kas noteikti ir viena no būtiskām 1980. gadu jaunās paaudzes mākslinieku kustībām, lēnām un neatlaidīgi (bet nu jau katram individuāli darbojoties) pārņēmusi rudeni. Jāteic gan, ka visi “Maigo svārstību” autori vienmēr bijuši aktīvi mākslas dzīves dalībnieki. Sandra Krastiņa – tikko “Arsenālā”, Ieva Iltnere – “Vīna Studijā”, Aija Zariņa – Talsu muzejā un ar nomināciju Purvīša balvai, Jānis Mitrēvics – tikko iekārtojis jaunatklāto Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un Edgars Vērpe palīdz mums visiem. Bet Ģirts Muižnieks savā jaunajā izstādē visos audeklos izlecina saules zaķus, par kuriem pats saka: „Es katru rītu dzeru kafiju tai telpā dzīvoklī, kur gleznoju, un katru rītu uz sienas, pie kuras mēdzu atsliet savas bildes, parādās divi saules zaķi.” Saules zaķa iluzorā, nepastāvīgā un gaistošā daba veido brīnišķīgu saķeri ar paša Muižnieka glezniecību, kas šajā izstādē iemiesojas viņam tik raksturīgajā it kā abstraktajā, bet tomēr noteiktu viņam raksturīgu tēlu sistēmā. 


Ģirts Muižnieks. “Saules zaķi.” 2016

Izstādi veido viena monolīta 6 gleznu siena, kamēr otra izstādes daļa veltīta krāsas nozīmei, kas tik ļoti svarīga Muižnieka glezniecībā, – “Saules zaķi. Pelēkais”, “Saules zaķi. Baltais”, “Saules zaķi. Melnais”. Ne velti Ivars Runkovskis savos “Fragmentos no Ģirta Muižnieka gleznu formu uztveres enciklopēdijas” veltījis veselu paragrāfu tieši baltā un melnā attiecībām autora glezniecībā. “Melnais un baltais Ģirta gleznās varbūt veido to pamatstruktūru, kura monolīti un savās iekšējās paralēlēs eksistē (elpo) zem visiem citu krāsu kruzuļiem un vizuļiem (..) Vairāk tās uztveru kā garīgas paralēles, kas drīzāk meklē saskares, īpašas harmonijas punktus.”[1] Ja mēs ieejam izstādē un sākam to aplūkot no labās puses, tad tieši melnais un pēc tam sekojošais baltais gleznojums atrod saskares punktu pelēkajā, kas pēc tam saplūst kopā dažādu līniju paralēlēs visos gleznojumos.


Ģirts Muižnieks. “Saules zaķi.” 2016

Ir ārkārtīgi interesanti vērot un mēģināt spriest, kādus tehniskos glezniecības paņēmienus Muižnieks izmantojis šoreiz. Šķiet, ka ar plēvēm vai lupatām ir staipīta krāsa. Darbā “Saules zaķi. Bērzs” darba fons tiešām atgādina stumbra faktūru, kurā gozējas un spēlē melnbaltos klavieru taustiņus tas pats Saules zaķis. Vietām atstāti mustura nospiedumi, kas veido leduspuķu un pūku rakstus. No apakšējiem slāņiem ik pa laikam iespīd kāda sen jau iedzīvojusies krāsas kārta. Krāsai ir ļauts pilēt, šļakstīties un notecēt biezās kārtās. It kā grafiski ieskicētas, iešvīkātas smalkākas faktūras. Tehnisko paņēmienu kopums veido visas izstādes glezniecisko pamatīgumu. Muižnieks reiz ir teicis: “Es nevaru atiet tālu no sevis, lai kā gribētu. Es varētu mēģināt kaut ko ļoti reālistisku. Bet bilde aiziet citā ceļā, es redzu, ka kāda laba vieta veidojas, bet tas galīgi nav tas, ko es gribēju. Tad bilde pati gleznojas, es faktiski atlasu, kas patīk, kas nepatīk.”[2] Tāda pilnīgi brīva ļaušanās procesam, kurā visas izstādes darbus vieno netveramā noķeršana.

Pats Saules zaķis arī ir nenotverams un iluzors, bet kopā ar viņu darbojas arī patiesībā tikpat gaistoši un nepastāvīgi izkūstoši tēli ir asaras, pūkas, mušu spārnu kustības, dūmi, sniegavīrs, pikas, zirnekļu tīkls un citi.  


Ģirts Muižnieks. “Saules zaķi.” 2016

Pats Muižnieks atzīst, ka Saules zaķa tēls pie viņa atnācis caur kāda gleznotāja vārdiem, sakot, ka “gleznošana ir kā saules zaķu ķeršana”. Neviļus pieķeru sevi pie domas, ka ļoti gribas uzzināt, kas to varētu būt teicis. Aizceļoju domās pie māksliniekiem, kuru gleznieciskais jutekliskums, man šķiet, varētu būt Muižniekam tuvs, bet tos izvēlos paturēt pie sevis, jo tie ir tikai mani minējumi un nešķiet tik svarīgi. Galvenais, ka viņa pārņemtie un no jauna atrastie tēli (darbā “Sri Yantra” augšup acis pavērsis glancēts kaķis, laikam jau īstenais zaķu mednieks, nepavisam līdzīgs Muižnieka citiem tēliem) lieliski īsteno krāsu un gaismas mijiedarbību, kas ir šāda veida ekspresīvi emocionāla žesta glezniecības pamats un galvenā vērtība.


Ģirts Muižnieks. “Saules zaķi.” 2016

[1] Runkovskis Ivars. Fragmenti no Ģirta Muižnieka gleznu formu uztveres enciklopēdijas. Melnais un baltais. // Ģirts Muižnieks. – Katalogs. – Biedrība par stipru Latviju / Kultūras projektu aģentūra Indie

[2] Muižnieks Ģirts, Vējš Vilnis. Kādam arī jāglezno // Kultūras diena. – 2012. gada 11. februāris