Foto

Zīmola pašplaģiāts

Rihards Bražinskis
29/11/2016

Brīdis, kad ielu māksla tiek izstādīta galerijā, ir līksme visiem urbāni pulsējošiem cilvēkiem, jo tie ir ierastās un nozīmīgās, ikdienas daļas – radošo pilsētvides zīmju – svētki caur cēlu, elegantu un prestižu institucionalizētu izcēlumu un, protams, žanram netipiskiem, pat kontrastējošiem atrašanās apstākļiem. Runa šajā gadījumā ir par pašmāju grafiti popzvaigznes Kiwie personālizstādi „Mimik“ Rīgas mākslas telpā. Un nevajag spriedelēt cik true vai ne-true šāds fakts ir, jo tādam publikas mīlulim kā Kiwie šāda izstāde ir tikai loģisks māksliniecisks solis. Tālāk varētu sekot arī aerosola krāsas baloniņu nomaiņa uz kādu citu tehniku, kā arī, protams, atbilstošā, psiholoģiski jūtamā pagātnes vandālismu morāla noilguma brīdī – sevis legalizācija, kā tas slavenam grafiti māksliniekam pieklājas.


Kiwie izstāde "Mimik". Foto: Kiwie


Kiwie izstāde "Mimik". Foto: Pēteris Vīksna

Izstāde „Mimik“ nav tikai plika, pašmērķīga zīmējumu atrādīšana. Protams, ir redzams tehniski atstrādātais Kiwie nenosakāmās dzīvnieku sugas tēls vairākās variācijās, taču visa ekspozīcija kopumā ir izplesta multimediālā dimensijā, iekļaujot arī ne-grafiti elementus. Turklāt Kiwie ķēmiņš piedzīvojis dažādas atjautīgas stilizācijas neierastos materiālos – kā izlietas krāsas pleķis, kā ar sērkociņiem iededzināts rotājums, kādus bieži var redzēt namu kāpņutelpās, un pat kā šokolādes “kaku” zīmējums.


Kiwie izstāde "Mimik". Foto: Pēteris Vīksna

Tas viss liek domāt par maksimāli iespējamu abstrakcijas un deformācijas pakāpi, tomēr sajūtot, ka tas ir Kiwie. Izstādes koncepts, ko pauž pats nosaukums „Mimik“ jeb „mimēze“ – atveidošana vai atdarināšana, vistiešāko izpausmi rod izstādes interaktīvajā daļa, proti – ar viedtālruņa aplikācijas palīdzību noskenējot atsevišķu darbu noteiktu, izceltu fragmentu, telefonā parādās bildes, kurās redzami komiski “fake” Kiwie artefakti jeb reāli citu personu nemākulīgu pakaļdarinājumu gadījumi.


Kiwie izstāde "Mimik". Foto: Kiwie

Atdarināšanas tendence šajā situācijā aplūkota kā vispārcilvēcīga identitātes veidošanas procesa sastāvdaļa – veidojot savu identitāti mēs katrs izmantojam svešas, ārējas ietekmes. Turklāt tas attiecināts arī uz pašu grafiti – arī Kiwie stilu ir veidojuši dažādi iespaidi. Saistībā ar to jāteic, ka iepriekš minētās formas spēles šķiet kā autora mēģinājumi iejusties pakaļdarinātāju ādā, lai izveidotu maksimāli mentāli autentiskus sevis paša plaģiātus.


Kiwie izstāde "Mimik". Foto: Kiwie

Tāda nemitīga sevis citēšana pašam Kiwie jau arī sanāk – pastāvīga tēla pasniegšana citā veidolā. Tas ir kā liels paraksts ar krāsām un mīmiku. Un viss šis vizuālais plastiskums un padevīgums, nezaudējot attīstības saikni, ir dzīvākais brendings, vizuālā komunikācija un grafiskais dizains vienkopus. Nenoliedzami – Kiwie pats sevi ir izveidojis par zīmolu. Un tur nav ko kaunēties – ja savulaik reklāmas industrija “aizņēmās” no grafiti vizuālas informācijas izvietošanu uz sabiedriskā transporta, tad grafiti mierīgi drīkst arī šo to aizlienēt no reklāmas trikiem.


Kiwie izstāde "Mimik". Foto: Kiwie

„Mimik“ nedaudz pieskaras arī korporatīvās identitātes un iepakojuma dizaina parodijai – banānu firma Chiquita ir pārveidota par Kiwita un Liepājas cukura pakas noformējumā ir iestrādāts Kiwie varonis – tas viss ir kā mājiens nacionālās identitātes virzienā.


Kiwie izstāde "Mimik". Foto: Kiwie

Un, protams, saistībā ar identitāti aktualizējas arī temats par anonīma mākslinieka personību un īsto seju. Kādam citam, daudz skandalozākam ielu māksliniekam anonimitāte ir būtiski nepieciešama drošībai. Kiwie gadījumā bezautorība ir vairāk tamdēļ, lai ļautu zīmējumam dzīvot pašam par sevi un būt tam, kas tas ir – bez autora personības uzslāņojumiem vai dinastijas pēctecības vērtīguma. Turklāt Kiwie jau krietnu laiku manāmi atgājis no klaja huligānisma Rīgas centrā. Drīzāk miermīlīgi uzzīmē pa kādam darbam nomaļās, pamestās vietās, kā arī koncentrējas uz legālām lielformāta fasādēm. 


Kiwie izstāde "Mimik". Foto: Pēteris Vīksna

Lai kā arī būtu, sajūtas no tā nemainās. Atsaucoties uz vienu no Kiwie saukļiem Graffiti is like porn – looks nasty but feels good (Grafiti ir kā pornogrāfija – izskatās pretīgi, bet patīk – red.), jāteic, ka grafiti tiešām piesaista tikpat neatvairāmi kā pornogrāfija – ar savu tiešumu, atļaušanos un brīvību. Tam arī „Mimik“ ir dzīvākais apliecinājums – sulīgs pilsētas fragments izstāžu zālē. Pietrūkst tikai kādas grafiti manieres komunikācijas – izņemot nozagto un pēc tam atdoto džemperi nav nekāda atbildes pārkāpuma. Zālē ir pateicīgi kameru melnie punkti, vajag tikai saņemt drosmi.

makslastelpa.lv