Labirints un sejas
Izstāde “Sakrālā māksla” Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā
Pēteris Bankovskis
25/11/2016
Foto: Kristīne Madjare
Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu
Svētdiena, 27. novembris, dažiem, piemēram, vokālajai grupai „Schola Cantorum Riga” sāksies ar graduāli[1]: Universi qui te exspectant, non confundentur, Domine. V. Vias tuas, Domine, notas fac mihi: et semitas tuas edoce me.[2] Jo tā nebūs parasta, bet gan Adventa svētdiena. Un nepavisam nav svarīgi, vai šajos platuma grādos un šajā kosmiskā laika nogrieznī esam agnostiķi vai ticīgie, jo gluži objektīvi esam vidū. Starp veļu laiku (Mūžības svētdienu) un ziemas saulgriežiem (Kristus piedzimšanas svētkiem). Starp nāvi un dzimšanu, starp “memento mori” un “natus est”. Gada vistumšākajās nedēļās, ja vien nezaudējam dzīves sparu, mēģinām raudzīties “uz priekšu”.
Latvijas Nacionālais vēstures muzejs nu jau kādu laiku ir tajā gaidīšanas režīmā, ko tik labi varam aprakstīt ar Adventa simboliskajiem izteiksmes līdzekļiem. Mājvietu Rīgas pilī, lai cik varbūt nolaistu un nesataisītu, toties omulīgi pierastu, nu jau kādu laiku nācies atstāt, tagad, kā nu sanāk, jāknapinās “Saktas” mājā. Pils kastelas gals, kur iztēle jau zīmē muzeja jauno piedzimšanu, vēl tikai izpētes, izrakumu, projektu, saskaņojumu miglājā, bet dzīve “Saktā” ir kā stacijas uzgaidāmajā telpā. Tiesa gan, interesantās un dažbrīd mākslinieciski un emocionāli visai izdevušās izstādes, ko muzejs piedāvā, kādam var viest bažas, ka muzejnieki, izmantojot pieticīgos līdzekļus un ļaujoties ieaijāties tik pašsaprotamā vēlmē justies daudzmaz omulīgi, var pierast pie dzīves uzgaidāmajā telpā.
Izstāde “Sakrālā māksla” Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā
Bet nē – atliek vien uzkāpt “muzeja” ceturtajā stāvā, kur iekārtotas t. s. pastāvīgās izstādes, lai saprastu, ka tādām bažām nav pamata. Jo tur valda tāds kā skaudrs puspamestības, nesakārtotības caurvējš. It kā jau viss apskatāms, ir pavadošie teksti, ir apgaismojums, bet tomēr jūtams kādreizējās, uz citu māju aizceļojušās Vēstures un filozofijas fakultātes nobružāto gaiteņu un kambaru, ūķu un kabinetu “Pāna labirints”. Metafiziskas gaidas vai eksistenciālas šausmas. Vai abi kopā vienā nelielā istabā. Nu, kā jau Adventa, kā gaidīšanas laikā.
Eņģelis. 18. gs. 20. gadi. Pilsenes luterāņu baznīca
Tāpēc jo būtiskāk šajās dienās patiešām atlicināt laiku un ielūkoties Latvijas Nacionālā vēstures muzeja mītnes ceturtajā stāvā, kur šobrīd pagaidu mājvietu atradusi pastāvīgā izstāde “Sakrālā māksla”. Ja atceraties, laikā, kad muzejs vēl dzīvoja Rīgas pilī, vērtīgo kokskulptūru kolekciju varēja apskatīt pils Svina tornī, tā bija tāda kā atvērtā krājuma ekspozīcija vai kas tamlīdzīgs. “Saktā” no vairāk nekā 200 priekšmetu lielās kolekcijas, kas tapusi, jau sākot ar deviņpadsmito gadsimtu, bet noformējusies 20. gadsimta 30. gados līdz ar Pieminekļu valdes darbības aktivizēšanos, aplūkojama vien daļa.
Izstāde “Sakrālā māksla” Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā
Par šo kolekciju un par Latvijas teritorijā vispār saglabāto sakrālās kokgriešanas mākslas artefaktu dažādību un kopīgajām iezīmēm rakstīts samērā daudz. Nozīmīgāko apcerējumu vidū var minēt, piemēram, Rūtas Muižnieces rakstu “Latvijas PSR Vēstures muzeja seno kokskulptūru kolekcija”[3] un Elitas Grosmanes monogrāfiju par Kurzemes koktēlniecību[4]. Šajos un citos mūslaiku mākslas vēstures prasībām atbilstošos darbos skaidri iezīmējas ceļš uz akadēmiskās Latvijas mākslas vēstures attiecīgā sējuma aprisēm. Kokskulptūras ir viens no nedaudzajiem vizuālās mākslas veidiem, kas ļauj izteikt minējumus un secinājumus par Vakareiropas lielo mākslas stilu klātbūtni un pēctecību Latvijas teritorijā. LNVM kolekcijā (un pastāvīgajā izstādē) var apskatīt gotikai piederīgās, reformācijas trakumu pārdzīvojušās skulptūras no Roņu salas (savulaik tā bija “mūsu” teritorija), gotisko Triumfa krustu no Jēkaba katedrāles, var iet tālāk un mēģināt ieraudzīt smalkās pārejas no manierisma uz baroku, var pameditēt par to, kā Latgalē tautas koktēlniecības sensenās tradīcijas lokalizēja baroku un rokoko. Taču man, Adventa priekšnojautās kavējoties, gribas atšķirt nu jau daudzējādā ziņā anahronisko Borisa Vipera “Latvijas mākslu baroka laikmetā”. Un gribas pārlasīt sekojošas rindas par Piltenes baznīcu reiz rotājušajām Tikumu alegorijām: “… sieviešu tipos, platajos degunos, izbrīnā paceltajās uzacīs un īpatnējās krunkās ap lūpām, tāpat kustībās, kur apvienojas grācija ar smagumu, bet it sevišķi lielajās zemnieču rokās, izjūtama ne tik daudz mākslinieka individuālās fantazijas, cik kollektīva tautas ideāla atspulga.”[5] Un ne jau tāpēc, ka Vipers, kā to prasīja Ulmaņlaiku nostādnes, visiem spēkiem mēģināja pierādīt, ka Latvijas baroka koktēlniecības meistaru vidū noteikti bijuši latvieši, nevis tikai ceļojošie vai vietējie vācu izcelsmes amatnieki. Nē, man šis “ideāla atspulgs” šķiet būtisks tieši materiāla – koka – dēļ. Jo koks, no kura meistars izgrebj skulptūru, parasti vienmēr ir vietējais, tā ir dzīvības forma, kas “piesieta” pie zemes. Un koka gadskārtu apļos gadsimtiem cauri turpina tikšķēt konkrētās ģeogrāfiskās vietas “joslas laiks” ar visu, ko tas savā straumē nes. Ja pagali grebj Itālijā, rodas Pinokio, ja Krievijā – Buratīno.
Ja eņģeļa piemīlīgo lelles sejiņu visvienalga kādas tautas meistars darina no Kurzemes koka, tad zem naivā vaibstu krāsojuma noteikti dzīvo koka reiz piedzīvotā dzīvība, cīņas un nāves tieši Kurzemē. Ja Tikumu alegorijām (tikumu pavisam, kā raksta, ir desmit) sejas ir koncentrētas katrai sava konkrētā tikuma varonīgai pildīšanai, tad, krāsai paloboties vai apgaismojumam mainoties, liberāļiem šķiet, ka tikumība ir relatīva un nekodificējama, bet konservatīvajiem – ka tā triumfē par spīti dvēseles cīņām un “pasaules” grēcīgajam spiedienam. To visu var ieraudzīt un pārdomāt LNVM ceturtā stāva izstāžu zālītē, īpaši brīžos, kad tur nav citu apmeklētāju. Un tādi brīži tur ir gandrīz vienmēr.
Varbūt maldos, bet tieši “kollektīva” tautas ideāla mums šobrīd pietrūkst visvairāk. Un droši vien grūtības ar tādu bija arī laikā, kad rakstīja profesors Vipers. Ir tik viegli, kad rodas politiska vai kāda cita nepieciešamība, rotāties ar dekoratīviem eņģelīšiem, bet nepavisam negribas iedomāties, ka zem laikmetu krāsu uzslāņojuma eņģeļu sejas var izrādīties nedraudzīgas mums – tagadnes sīkajiem. Un ir tik ērti, sēžot pie datora, ņirgāties par tikumību vai konjunktūras vārdā ampelēties ar to, bet spītīgi izlikties neredzam alegoriskās, bet tik reālās lielās zemnieču rokas, kas mūs (es domāju – mūs visus, kas te grozāmies šaisaulē, Latvijā) ir iznesušas, izauklējušas cauri visiem gadsimtiem, cauri visām ideoloģijām un acumirkļa modes strāvām.
Skan patētiski? Jā. Bet sākas Advents, gaidīšanas laiks. Un nesakiet taču, ka gaidāt tumsu. Eņģeļu sejas tur augšā – “Saktas” mājas ceturtajā stāvā – nemaz nav tik naivas, kā pirmajā mirklī šķiet. Naktīs, kad muzejs ir ciet, eņģeļi sarunājas ar alegorijām, Vecās Derības patriarhi ar Labo Ganu, griba ar nespēku, cilvēciskais ar pārcilvēcisko. Jo viņi visi ir ir cilvēka roku grebti, loloti un glāstīti. No koka. No dzīvības.
Augustīns Potockis. Erceņģelis Miķelis. 19. gs. beigas – 20. gs. sākums. Lipšņi
[1] Graduālis liturģijā: psalma dziedājums starp Vēstules un Evaņģēlija lasījumu
[2] Neliec tos kaunā, kas cer uz Tevi, /../ Savus ceļus, Kungs, ierādi man, savas takas man iemāci (Ps 25, 3–4).
[3] Mužniece Rūta. Latvijas PSR Vēstures muzeja seno kokskulptūru kolekcija // Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei. – Rīga: Zinātne, 1986. – 1. laid. – 42.–74. lpp.
[4] Grosmane Elita. Kurzemes baroka tēlniecība. 1660–1740. – Rīga: Jumava, 2002.
[5] Vipers Boriss. Latvijas māksla baroka laikmetā. – Rīga: Valtera un Rapas akciju sabiedrības apgāds, 1937. – 215. lpp.
