Vainags. Dienvidkurzeme. Vilna, brokāts, metāls, stikls, krija. Attēls no grāmatas „1896. Latviešu etnogrāfiskā izstāde“ – Rīga: Neputns, 2016

Ne ar grauju 0

Izstāde “Versija – latvieši: 1896. gada Latviešu etnogrāfiskā izstāde” Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā

Pēteris Bankovskis
18/11/2016

  Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā tā pagaidu mītnē Brīvības bulvārī 32 jau no 27. oktobra ir skatāma izstāde “Versija – latvieši: 1896. gada Latviešu etnogrāfiskā izstāde”. Kā liecina nosaukums, pasākums ir unikāls un reti sastopams – tā ir izstāde par izstādi.

“Neputna” apgādāta, iznākusi arī apjomīga grāmata.[1] Notikusi rūpīgi gatavota, bagātīgām atziņām piesātināta starptautiska zinātniska konference “Indivīds. Vēsture. Nācija. Latviešu etnogrāfiskajai izstādei – 120.” 

Iedomājoties par nozīmīgām izstādēm Rīgā 19./20. gadsimta mijā, kā pirmā prātā nāk Rīgas 700 gadu jubilejas izstāde[2], no kuras saglabājies mazs paviljons netālu no Kongresu nama, aiz Andreja Upīša statujas. Tā bija savam laikam raksturīga “tautsaimniecības sasniegumu” izstāde, kuras attāls līdzinieks līdz pat mūsdienām ir “EXPO”. Tomēr, lai gan 700. gadu jubilejas pasākumus daži no mums joprojām iedomājamies ar tādu kā nostaļģiju, diezin vai kādam būtu vēlme notikušo rekonstruēt mūsdienu muzejiskā versijā.

Citādi ir ar 1896. gada latviešu etnogrāfisko izstādi, tāpēc par Nacionālā vēstures muzeja veidoto ekspozīciju jāsaka, ka tas ir likumsakarīgs, vērtīgs un nākotnē vērsts darbs. Tuvojoties divdesmitajam gadsimtam, brāļu draudžu, brīvlaisto un par dzimtu mājas iepirkušo zemnieku, pilsētu latviešu amatu “uzņēmēju”, jaunlatviešu, liberālo cittautiešu u.c. jau pusgadsimtu soli pa solim veidotā nācija un tās pašapziņa bija nostabilizējusies, pašidentificējusies jau tiktāl, ka varam runāt par efemeru, bet nenoliedzamu latviešu valstiskumu tādā kā kultūrtelpas veidolā. Daži no šīs tapšanas aspektiem, pirmkārt jau jaunlatviešu problemātika, tāpat arī nacionālās rakstniecības, tostarp folkloristikas attīstība, literatūrā aplūkoti daudzveidīgi un plaši, veidojot nācijas kolektīvajā apziņā nozīmīgus simbolus un stereotipus. Citi aspekti aplūkoti retāk un fragmentārāk. 1896. gada izstāde ir starp pēdējiem, un tagad – 120 gadus pēc notikuma – Nacionālais vēstures muzejs šo balto plankumu ir pārliecinoši izkrāsojis.


Izstāde “Versija – latvieši: 1896. gada Latviešu etnogrāfiskā izstāde”. Ekspozīcijas skats. Publicitātes attēls

Protams, nav jau tā, ka 1896. gada izstāde būtu pilnīgi aizmirsta. Tās katalogs bibliotēkā aizvien bijis pieejams. Garāmejot to pieminējuši arī vēsturnieki, piemēram, Arveds Švābe trimdā iznākušās, grandiozās Latvijas vēstures attiecīgajam laikposmam veltītajā sējumā: “RLB sāka vākt nevien folkloras, bet arī materiālās kultūras senmantas un ar saviem eksponātiem piedalījās krievu archaiologu kongresu rīkotās izstādēs 1886., 1894. un 1896. gadā. No šiem izrakumos un ekspedīcijās vāktiem krājumiem iekārtoja Latviešu etnografisko mūzeju.”[3]


Latviešu etnogrāfiskās izstādes galvenā ēka. Fotografējis Emanuels fon Eggerts. 1896. Attēls no grāmatas „1896. Latviešu etnogrāfiskā izstāde“ – Rīga: Neputns, 2016

Ilgi gaidītās akadēmiskās Latvijas mākslas vēstures pirmajā iznākušajā sējumā Kristiāna Ābele izvērstāk pakavējas pie izstādes Dailes (tēlotājmākslas) sadaļas, kam Latvijas mākslas vēsturē ir paliekoša nozīme, turpat apskatāmas arī 1896. gada ekspozīcijas fotogrāfijas.[4]


Latviešu etnogrāfiskā izstāde. Rīga. 1896. gads. Zīmējuma fotoreprodukcija. Fotografējis Matīss Pluka 1930. gadā. Attēls no grāmatas „1896. Latviešu etnogrāfiskā izstāde“ – Rīga: Neputns, 2016

Tagad nu visiem interesentiem ir dota iespēja piedzīvot mūsdienu cilvēku versiju par seno, latviešu nācijas pašapziņai ārkārtīgi nozīmīgo izstādi. Ekspozīcijas veidotāji ir snieguši ieskatu izstādes arhitektūrā, lakoniski, bet ļoti daudzveidīgi, izmantojot muzeja fondos saglabātos senās izstādes eksponātus un/vai to atdarinājumus, ieskicējuši tālaika ekspozīcijas sadaļas, skatītājam ir dota iespēja videoversijā izsekot etnogrāfisko uzvedumu rekonstrukcijām, iesaistīties interaktīvā pagātnes un tagadnes vēsturiskās domāšanas sabalsojumā. Tas viss darāms izstādē uz vietas, tāpēc nav nozīmes te sīkāk pie tā pakavēties.


Izstāde “Versija – latvieši: 1896. gada Latviešu etnogrāfiskā izstāde”. Ekspozīcijas skats. Publicitātes attēls

Bet, lai kaut vai nedaudz norādītu uz “latviskuma” sevis apliecināšanas grūtībām toreiz un tagad, vēlos atgādināt dažus kontekstuālus izpratnes un realitātes slāņus, ko itin skaidri definēja tālaika krievu zinātniskā (un ne tikai) sabiedrība. Pavisam īsi. 1896. gada Latviešu etnogrāfisko izstādi organizēja Rīgas Latviešu biedrība X Viskrievijas arheoloģiskā kongresa ietvaros. Izstādes organizācijas komitejā darbojās advokāts Frīdrihs Grosvalds, mācītājs Vilis Plute (Olavs), skolotājs un RLB muzeja pārzinis Sīmanis Novickis, rakstnieks Mikus Skruzītis, advokāts Jānis Kļaviņš, arhitekts Konstantīns Pēkšēns, redaktors Klāvs Puriņš, tirgotājs Kārlis Osis un būvuzņēmējs Kristaps Bergs – visi kārtīgi latviešu nacionālās pašapziņas pīlāri.


Izstāde “Versija – latvieši: 1896. gada Latviešu etnogrāfiskā izstāde”. Ekspozīcijas skats. Publicitātes attēls

Ielūkosimies X Viskrievijas arheoloģiskā kongresa sagatavošanas materiālos. Lasām: “Ar Kurzemes pievienošanu Krievijai tika pabeigts dižens notikums mūsu tēvzemes vēsturiskajā liktenī – citkārt izkaisīto senās Livonijas apgabalu savākšana vienkopus. Šo darbu aizsāka [Ivans] Bargais, turpināja Pēteris un pabeidza Katrīna, un to vainagoja Baltijas novada tiesu un administratīvās reformas Aleksandra III valdīšanas laikā. Pateicoties šīm reformām, Kurzeme beidzot nostājās uz vienotības ceļa ar savu dižo tēvzemi Krieviju.”[5]


Izstāde “Versija – latvieši: 1896. gada Latviešu etnogrāfiskā izstāde”. Ekspozīcijas skats. Publicitātes attēls

Un vēl tikko citētajā zinātnisko rakstu krājumā atradu šādu konstatējumu par Rīgas dzīves izkārtojumu 1710. gadā, drīz pēc tam, kad Pēteris Lielais pilsētu atņēma zviedriem un pievienoja Krievijai: “Rīgas un tās piepilsētu, kas tolaik neietilpa pilsētā, iedzīvotāji piederēja pie trim šķirām: pilsoņi, nepilsoņi un ārvalstnieki. Pilsoņi turklāt sadalījās trīs kārtās: 1) maģistrāts, pie kura piederēja pilsētas pārvalde un mācītie vīri; 2) tirgotāji vai lielās ģildes pilsoņi, kam bija ekskluzīvas tiesības tieši iepirkt preces no ārvalstniekiem un kuģiem un iepirktās preces pārdot tālāk ārvalstniekiem; amatnieki vai mazās ģildes pilsoņi, kam bija ekskluzīvas tiesības nodarboties ar savu amatu, tā ka nevienam citam nebija tiesību darboties viņu amatā. Nepilsoņi bija visi tie iedzīvotāji, kas netika uzņemti pilsoņu skaitā un darbojās kādos atļautos sīkos amatos vai roku darbos. Lai gan nepilsoņi neietilpa pilsētnieku kopienā, ko veidoja tikai trīs augstākminētās kārtas, viņiem, vienalga pie kādas nācijas vai reliģijas piederīgiem, bija atļauts iegūt īpašumā zemi un ēkas pilsētā un tās apkaimē.”[6]


Vīrieša portrets. Fotogrāfijai otrā pusē uzraksts: Kaleju saimneeks Wahres pagastā (Sarkanā muischā) Wentspilsaprinķī. Kurzemē. (Wentiņu uzwalkā) Leeldeenās 1895. g. Ventspils apriņķa Vārves pagasts. Fotografējis E. Jakobsons. 1895; Sievietes portrets. Fotogrāfijai otrā pusē uzraksts: Wentiņu meita tautas apgehrbā, Wahres pagastā. Wentspils apriņķī. Kurzemē. (Bab’ mahjās). Leeldeenās 1895. g. Ventspils apriņķa Vārves pagasts. Fotografējis E. Jakobsons. 1895. Attēli no grāmatas „1896. Latviešu etnogrāfiskā izstāde“ – izdevniecība „Neputns“

Šie divi pagarie citējumi norāda uz 1) Krievijas sensenajām, mūsuprāt, absolūti nepamatotajām pretenzijām uz Baltijas jūras piekrastes zemēm; 2) uz Krievijas sapratni par jēdzienu “tēvzeme”; 3) uz, kā izrādās, gadsimtiem jau Krieviju nomokošo kaimiņzemju “nepilsoņu problēmu”. Bet Etnogrāfiskās izstādes sarīkošanas fakts pašā tā sauktā pārkrievošanas laikmeta kulminācijas periodā norāda uz vēl kaut ko, kas daļai latviešu ir būtisks vienmēr un kas tiem liek skumīgi nopūsties: sak’, “krievu laikos” tomēr bija labāk – latviešu kultūra lielās tēvijas bargajā, bet mīlošajā pavēnī varēja pastāvēt un uzzelt, kamēr brīvības apstākļos to apdraud iespējas, kārdinājumi, plašie apvāršņi un viss cits. Viennozīmīgas atbildes uz impēriskā un lokālnacionālā nāciju pašidentificēšanās modeļa mijattiecībām nav iespējamas. Var uz brīdi turēties tādas vai citādas ideoloģijas pavēnī, bet tas neko nelīdz. Jo viena lieta ir griba, otra – priekšstati, bet trešā – pasaule. Vai atceraties Tomasa Stērnsa Eliota “Tukšos ļaudis” Kārļa Vērdiņa atdzejojumā, pašas beigas:

Starp ideju
Un īstenību
Starp žestu
Un rīcību
Krīt Ēna

Jo Tev pieder valstība

Starp ieceri
Un radīšanu
Starp jūtām
Un atbildi
Krīt Ēna

Jo Tev pieder valstība

Jo Tev pieder
Dzīve ir
Jo Tev pieder

Tā beidzas pasaule
Tā beidzas pasaule
Tā beidzas pasaule
Ne ar grauju bet smilkstiem [7]

Villaine. Liepājas apriņķa Bārtas pagasts. Attēls no grāmatas „1896. Latviešu etnogrāfiskā izstāde“ – Rīga: Neputns, 2016

Izstādes “Versija – latvieši: 1896. gada Latviešu etnogrāfiskā izstāde” Dailes sadaļā ir, manuprāt, pats lieliskākais eksponāts – 1896. gadā eksponēto gleznu videokatalogs. Jāpatur prātā, ka tā bija pirmā reize, kad latviešu mākslinieki samērā daudzveidīgi un plaši demonstrēja savu daiļradi tieši latviešu skatītājiem, tieši latviešu apdzīvotā teritorijā. Videokatalogā skatām Jaņa Rozentāla “Pēc dievkalpojuma” un “No kapsētas”, kā arī virkni citu gleznotāju nu jau par hrestomātiskiem uzskatītu darbu. Bet tad cits pēc cita skatītāju uzrunā tukšs zeltīts rāmis ar lakonisku anotāciju: darbs zudis, darba atrašanās nav zināma. Zudis, nav zināms, krīt ēna.

[1] 1896. Latviešu etnogrāfiskā izstāde = 1896. Latvian ethnographic exhibition / [sastādītāja: Sanita Stinkule ; tekstu autori: Jānis Ciglis, Toms Ķikuts, Sanita Stinkule ; redaktore Sigita Kušnere ; tulkotāja angļu valodā Terēze Svilāne ; angļu teksta redaktore Iveta Boiko ; dizains: Anta Pence ; fotogrāfi: Normunds Brasliņš ... u.c.] ; Latvijas Nacionālais Vēstures muzejs. – Rīga: Neputns, 2016. – 574 lpp.

[2] Rigaer Jubiläums-Ausstellung für Industrie und Gewerbe, 1901. Riga : Müllersche Buchdruckerei, 1901.320 S.

[3] Arveds Švābe. Latvijas vēsture 1800–1914. – Upsala: Daugava, 1958. – 507. lpp.

[4] Eduards Kļaviņš, Kristiāna Ābele, Silvija Grosa, Valdis Villerušs. Latvijas mākslas vēsture. IV. Neoromantiskā modernisma periods. 1890–1915. Sastādītājs un zinātniskais redaktors Eduards Kļaviņš. – Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts, Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 2014. – 59.–61. lpp.

[5] Курляндiя и ея прошлое. Историческая справка Конст. Ад. военскаго. 1795-1895. В: Труды Московскаго предварительнаго комитета Х археологическаго съћзда въ г. Ригћ. Выпускъ II. Под редакцией Графини Уваровой. Москва. Типографiя Э. Лисснера и Ю. Романа, Воздвиженка, Крестовоздвиж. пер., д. Лисснера. 1896., сс. 214, 215.

[6] Выборка изъ свћденiй доставленныхъ Импер. Московскому Археологическому Обществу православнымъ духовенствомъ по распоряженiю Рижскаго архiепископа Арсения. В: Труды Московскаго предварительнаго комитета Х археологическаго съћзда въ г. Ригћ. Выпускъ II. Под редакцией Графини Уваровой. Москва. Типографiя Э. Лисснера и Ю. Романа, Воздвиженка, Крестовоздвиж. пер., д. Лисснера. 1896., с. 44.

[7] http://www.satori.lv/raksts/22/Tomass_Sterns_Eliots/Tuksie_laudis. Skatīts 2016. gada 17. novembrī