Foto

Es uzskrēju mākslai

Līna Birzaka-Priekule

Recenzija par Evitas Vasiļjevas, Ojāra Pētersona, Kriša Salmaņa un Jāņa Dzirnieka izstādēm kim? Laikmetīgās mākslas centrā


07/11/2016

  Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Ieejot kim? jaunā izstāžu cikla atklāšanā, uzreiz paņemu ceļvedi, jo jau no pirmā acu uzmetiena skaidrs, ka mākslinieka komentārs šīm ekspozīcijām varētu būt būtisks. Atklāšanā gan neko nesanāk apskatīt, tikai uzskriet Evitas Vasiļjevas [1] ģipsī atlietajai skulptūrai, sakaunēties, atvainoties un doties pēc iespējas ātrāk uz mājām ar skaidru domu, ka izstāde vēl skatāma līdz 27. novembrim. Paturu prātā arī Sola Levita paragrāfu par konceptuālo mākslu. „Māksliniekam, kas nodarbojas ar konceptuālo mākslu, ir svarīgi, lai viņa darbs skatītājam būtu intelektuāli interesants, un tāpēc parasti viņš centīsies to izveidot emocionāli atturīgu. Tomēr nav iemesla uzskatīt, ka konceptuālais mākslinieks mēģinātu garlaikot skatītāju. No šādas mākslas uztveršanas cilvēkus varētu atturēt tikai emocionāla grūdiena gaidas, pie kurām viņus ir pieradinājis ekspresionisms.”[2] Šoreiz kim? atver jauno izstāžu ciklu ar veselām četrām apdomājamām izstādēm. Kriša Salmaņa Skilando, kas tapis Japānā, uzturoties Kamijamo mākslinieku rezidencē, Evitas Vasiļjevas personālizstāde „Līdz pusei rozā”, Jāņa Dzirnieka „Gaidot nākamo minūti” un Ojāra Pētersona Second Hand Uzreiz top skaidrs, ka izstādes nav katrā ziņā jāsasaista vai, tieši otrādi, jāapskata nodalīti vienu no otras. Tas nešķiet svarīgi, tik vien kā pieminēt, ka trīs izstādē apskatāmie autori ir Vizuālās komunikācijas apakšnozares bijušie vai esošie studenti, un izstādes centrā atrodami viņu pasniedzēja Ojāra Pētersona darbi.


Ojāra Pētersona izstāde Second Hand. Foto: Didzis Grodzs


Ojāra Pētersona izstāde Second Hand. Foto: Didzis Grodzs

Ojāra Pētersona izstāde Second Hand eksponēta divās telpās. Pats Ojārs Pētersons komentē, ka tā ir par neko. Bet tāpēc nav uzreiz jāpieņem, ka tas arī ir nekas, jo nekas šeit drīzāk ir apzīmējums kādam artikulētam lielumam, ko ieraudzīt arī izvirzu par mērķi – atrast neesamību fiziskā veidolā, ja tas vispār ir iespējams. Pirmajā telpā atrodas zili balta keramikas vāze ar uzrakstu spāņu valodā Agua dažādos izvērsumos. Tā ir nofotografēta, atlieta silikonā, uzzīmēta uz sienām un sagriezta dažādos rakursos. Šķiet, ka pašas vāzes vai tās satura neesamību visvairāk uzsver silikona atlējums, kas novietots uz postamenta, kā arī turpat netālu uz zemes. Nosacīta tukšuma materializācija jeb „pierādījums” tam, ka reāls un klātesošs ir arī acīm neredzamais. Kā uz katru lietu paskatās. Turpretī otrajā zālē viens otram pretī novietoti divi spoguļi, no kuriem viens ir sadalīts uz pusēm vertikāli, otrs horizontāli. Šeit autors „palīdz”, ievietojot izstādes aprakstā Kloda Levī-Strosa citātu: „…viņa mērķis ir aptvert pasauli gan kā sinhronu, gan kā diahronu totalitāti, un zināšanas, ko viņš no tās iegūst, ir līdzīgas tām, ko dod istaba ar spoguļiem, kas piestiprināti pie sienām, – lai arī tie nav pilnīgi paralēli, tie tomēr atspoguļo viens otru (kā arī pa vidu esošās telpas priekšmetus).” Visādi mēģinu spoguļoties un grozīties, līdz nonāku vienā punktā, kurā vertikālā līnija pēkšņi izdzēš vienu mana ķermeņa daļu un, nedaudz pavirzoties uz otru pusi, tiek izdzēsta arī otra daļa. Turpretī horizontālā līnija nodzēš galvu un torsu un pēc tam arī kājas. Uz postamenta novietots stikla kupols, kas aptver tukšu gaisu, vai tas ir atkal noķerts nekas? Vai arī moments, kad, ejot ap postamentu, vienā brīdī pazūd skaņas instalācijas zemais un dobjais troksnis, kas raisa tik nepatīkamas tirpas ilgtermiņā, ka tiešām arī gribas atrast punktu, kurā skaņa tevi beidz mocīt. 


Ojāra Pētersona izstāde Second Hand. Foto: kim?

Mani meklējumi patiesībā beidzas ar vēl vairāk jautājumiem, un tā kā arī izstādes veidotāji mani aicina ievērot „ironisku distanci”[3] attiecībā pret Ojāra Pētersona darbiem, kā arī izstādes tekstu autors Tomass Pārups intervijā radio raidījumam „Pasāža” ziņo, ka, iespējams, nekas šeit ir domāts tā, ka neko par to nevar pateikt, tad es palieku ar sajūtu, ka manī ir ienācis fiziskais nekas vai neliela ironiska sapratne par to.


Evitas Vasiļjevas izstāde „Līdz pusei rozā”. Foto: Didzis Grodzs

Daudz fiziskāk sajūtama materialitāte ir Evitas Vasiļjevas ekspozīcijā „Līdz pusei rozā”. Evita Vasiļjeva šobrīd dzīvo un strādā Amsterdamā. Izstādes pavadošajā aprakstā viņa nosauc sevi par „riktīgu melnstrādnieku”, kas ir svarīgi, domājot par Evitas Vasiļjevas darbiem. Tie rodas un top darbnīcā, viņai pašai esot pilnīgā ideju un materiālu klātesamībā. Skulptūras veidotas no ļoti dažādiem materiāliem, bet to izmantojums nešķiet nejaušs. Robustas un brutālas formas mijiedarbojas ar trauslām, gandrīz vai netveramām faktūrām. Betona kluči pret smalko un aso armatūru, bieza gumija pret gaistošu pūderi, visi ārējās pasaules elementi pret intensīvu iekšējo vēstījumu, kas līdz galam nenolasās, bet, cik noprotu no pavadošā teksta, tad tā ir apzināti gribēts. Kā vispār iespējams skatītājam vizuāli trijās dimensijās nodot abstraktu domu, kas mājo tikai mākslinieka pieredzē? 


Evitas Vasiļjevas izstāde „Līdz pusei rozā”. Foto: Didzis Grodzs


Evitas Vasiļjevas darbs izstādē „Līdz pusei rozā”. Foto: Didzis Grodzs

„Zemākajos apziņas līmeņos mākslinieks sajūt nediferencētas un neiegrožotas metodes, kas nesaskan ar racionālās tehnikas stingrajām robežām. Šeit instrumenti nav nošķirti no materiāla, uz kuru tie iedarbojas, jeb liekas, ka tie iegrimst atpakaļ savā pirmatnējā stāvoklī.”[4] Arī Evitas Vasiļjevas darbi, manuprāt, atgriežas pie primāro lietu struktūras. Viņas radītās skulptūras noteikti liek domāt par to, kas tās bija pirms noārdīšanās. Arī kompresori, kas ievietoti betona konstrukcijās un rada dīvainu rūkoņu, nevis piepilda priekšmetus ar gaisu, bet to sūknē ārā, it kā vēl vairāk tuvinoties to serdei.


Kriša Salmaņa video darbs Skilando. Foto: Didzis Grodzs

Kriša Salmaņa video darbs Skilando tiek demonstrēts kim? zālē White Box. Darbs sastāv no divām daļām: 35 min video cilpas un objekta, kas ir mākslinieka drēbju komplekts indigo krāsā un dzejolis. Video tapis mūsdienīgi baisā foreļu audzētavā nekurienē – nelielā ciematā Šikoku salā, kas ir viena no mazāk apdzīvotajām Japānas lielajām salām. Pats mākslinieks ēku salīdzina ar sagurušu milzi, kas guļ meža takas galā. Saguris un vientuļš ir arī Kriša Salmaņa filmas galvenais varonis – trīskāju briesmonis, kas konstruēts tradicionālajā japāņu bunraku leļļu teātra estētikā. Autors dokumentē briesmoņa (kaut gan patiesībā tas nepavisam neatgādina kaut ko baisu) gaitas cauri visai ēkai. Lelles estētika un pārvietošanās atgādina reiz redzētu buto izrādi, kurā uzdevums bija pēc iespējas lēnāk pāriet svinību zālei, veidojot nepārrautu kontaktu ar zemi un debesīm, bet tajā pašā laikā nemitīgi saglabājot kustību uz priekšu. Kriša Salmaņa mīlīgais briesmonis arī saglabā virzību uz priekšu, iemiesojot sevī pašu ēku, un reizē to arī atklājot skatītājam. Savā ziņā briesmonis caur esošo un fizisko norāda uz neesošo un vientulību, veidojot terapeitiski meditatīvu un ritualizētu darbību. Indigo krāsas drēbju komplekts liek domāt par mazu daļiņu no paša dokumentālista līdzpaņemtā vai tieši atstātā Japānā.


Krišs Salmanis. Skilando. Foto: Didzis Grodzs


Jāņa Dzirnieka darbi. Izstāde „Gaidot nākamo minūti’’. Foto: Didzis Grodzs

Jānis Dzirnieks ir pirmais kim? Open Call [5] konkursa uzvarētājs un viens no „3/8” mākslinieku grupas biedriem. Jāņa Dzirnieka izstāde „Gaidot nākamo minūti’’ šķiet visstāstošākā un izsekojamākā no visām četrām izstādēm, ko nosaka arī izstādes tēma – takas, to krustošanās un tajās iezīmētie enkura punkti, kas kārtojas, ietekmējoties no autora piedzīvotajiem notikumiem. Takas sietspiedēs veidotas, pamatojoties autora veidotā statistikas un vektoru programmā. Katra taka ir savā krāsā, liekot domāt par dažādu cilvēku gaitām. Viena no takām ir arī iznesta fiziski ārpus grafikas lapu plaknēm, veidojot instalāciju, kas atgādina sabiedriskā transporta pieturu, kuru piepilda drēbju pakaramie – paši cilvēki. Atsevišķi drēbju pakaramie novietoti telpā uz zemes, it kā vēl meklējot savu vietu. Izstādīts arī video, kurā fiksēta mākslinieka vienas dienas kustība cauri Berlīnei. Tam pretī novietots akmens – kā informācijas krātuve. Bet par izstādes „dzīvo” centru, šķiet, kļūst glezna, kam pāri skalojas krāsa, tiklīdz tai pretī nostājas skatītājs. Ieraugot to pirmo reizi, iedomājos par to, kā Roberts Raušenbergs izdzēsa Vilema de Kūninga zīmējumu 1953. gadā, taču šeit drīzāk runa ir nevis par kaut kā zaudēšanu/iegūšanu, bet to, ka Dzirnieks piedāvā dažādas versijas vienam un tam pašam stāstam. Pretī diezgan racionāli pārdomātam un strukturētam telpas iekārtojumam, „raudošā” glezna noteikti ir ļoti poētisks objekts.


Jāņa Dzirnieka izstāde „Gaidot nākamo minūti’’. Foto: Didzis Grodzs


Jāņa Dzirnieka izstāde „Gaidot nākamo minūti’’. Foto: Didzis Grodzs

Sols Levits vienā no paragrāfiem par konceptuālo mākslu ir rakstījis: „Īstenībā nav nozīmes, vai skatītājs, aplūkojot mākslu, saprot mākslinieka koncepciju. Ja reiz darbs ir pabeigts, tad māksliniekam vairs nav nekādas teikšanas par to, kā skatītājs uztvers darbu. Dažādi cilvēki vienu un to pašu lietu sapratīs atšķirīgi.”[6] Un tiešām šķiet, ka visi kim? jaunā izstāžu cikla mākslinieki šoreiz ir vienojušies grūti pasakāmajā, ko drosmīgi īstenojuši katrs savā izteiksmes valodā. Nevienā mirklī pat neiedomājos par kritizēšanu vai slavēšanu, jo es biju pārāk nodarbināta ar domāšanu par to, kā izteikt neizsakāmo.

[1] Lūdzu, piedod, Evita!

[2] Levits, Sols. Paragrāfi par konceptuālo mākslu. Iniciatīva kim? Laikmetīgās mākslas centrs. Rīga, 2010. ads.

[3] Tomasa Pārupa teksts kim?

[4] Smitsons, Roberts. Rakstu krājums. Izdevējs: Latvijas Mākslas akadēmija, VKN, sadarbībā ar biedrību Biennāle–2005. Rīga, 2009. gads.

[5] kim? Open Call ir konkurss, kurā tika dota iespēja vienam māksliniekam, mākslinieku kolektīvam vai kuratoram no Latvijas īstenot kādu notikumu (izstādi, performanču ciklu, publikāciju u. c.) kim? telpās.

[6] Levits, Sols. Paragrāfi par konceptuālo mākslu. Iniciatīva kim? Laikmetīgās mākslas centrs. Rīga, 2010. gads