Izstāde “Mītu koordinātes”. Ekspozīcijas skats. Foto: Didzis Grodzs

Ķepurojoties Eiropas koordinātēs 0

Izstāde “Mītu koordinātes” Mūkusalas mākslas salonā

Pēteris Bankovskis
24/10/2016

Profesores Janīnas Kursītes monogrāfijā “Mītiskais folklorā, literatūrā, mākslā” lasu: “Mīlestība un nāve – divas pavadones, kas seko mums dienām un naktīm, savu dziļāko piepildījumu un jēgu iegūst saskarē ar mītisko.”[1] Bet kurš gan var sniegt galīgu vai pat jelkādā ziņā jēdzīgu atbildi uz jautājumu, kas ir mīlestība un nāve? Cilvēks, kura esībā notiek mīlestība vai nāve, neatbild uz jautājumiem, bet piedzīvo, izdzīvo, pārdzīvo šo esības situāciju. Piedzīvo, izdzīvo, pārdzīvo mītiskajā laikā un telpā, kur atkal un atkal notiek Radīšana, Iniciācija, Cīņa un Nāve. Kur jēgpilni ir Vārdi ar lielo burtu, Vārdi, par kuriem ikdienas cilvēks pavīpsnā kā par romantisku pusaudžu leksikai piederīgiem. Un arī neatbild.

Mūkusalas mākslas salonā līdz pat novembra beigām apskatāma izstāde “Mītu koordinātes” (kuratore Sniedze Kāle). Pavadošajā tekstā kuratore raksta: “/../ Mīts apkārtējo pasauli dvēseliskoja jeb atdzīvināja, izdzēšot robežas starp indivīdu un ārpasauli, kā arī nodrošināja kārtību. /../ mūsdienās mīti nezaudē sižetisko aktualitāti, jo tajos iekodēti paņēmieni, kas rada ilūzijas par neatrisināmu pretrunu atrisināšanu. Cilvēkus turpina valdzināt mitoloģija, jo tie ir no paaudzes paaudzei nodoti stāsti, kas mums ļauj atgriezties laikā, kad valdīja harmonija starp dabu un cilvēku. Izstādē “Mītu koordinātes” var iepazīties ar populārākajiem mītiem Latvijas mākslinieku darbos. Tieši pateicoties mākslas, literatūras un mūzikas pieminekļiem, mēs atkal un atkal atgriežamies pie kāda stāsta, iegravējot attiecīgā sižeta vaibstus sabiedrības kultūrvēstures koordinātēs.”.


Izstāde “Mītu koordinātes”. Ekspozīcijas skats. Foto: Didzis Grodzs

Piebalsojot Vilnim Vējam, teikšu, ka “izstādes uzstāda un novāc”, labākajā gadījumā paliek biezāks vai plānāks katalogs, kas, parasti tikpat kā nelasīts, iegulst bibliotēku krātuvēs, vēl paliek kaut kādi iespaidi šur un tur medijos un ātri gaistošas atmiņas. Bet Sniedzes Kāles sarūpētā Mūkusalas mākslas salona kolekcijas izstāde, nozīmīgi papildināta ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma darbiem, ir apjomīga, laba un saistoša. Divdesmit deviņi dažādu laikmetu Latvijas mākslinieki no Artemija Gruzdiņa līdz Ievai Iltnerei, no Jaņa Rozentāla līdz Sarmītei Māliņai, no Gustava Šķiltera līdz Aigaram Bikšem. Un vēl trīs ārzemju autoru darbi. Izstādē var noskatīties Kārļa Vītola animācijas filmu “Mīnotaurs”, kas tikko kā saņēmusi Lielo Kristapu kā labākā animācijas filma (otrs Kristaps pašam Vītolam kā labākajam animācijas filmu māksliniekam). Kuratore piedāvā arī 14 minūtes garu filmiņu “Četri mākslinieki par mitoloģiju”, kā arī iespēju ikvienam ar skārienjūtīga ekrāna starpniecību palasīties par trim “mitoloģijām” – (sen)latviešu, antīko un kristīgo. Rezumējot var sacīt, ka kultūrvēstures koordinātēs patiešām izdevies iezīmēt daudzus jo daudzus svarīgus punktus. Tie liecina, ka mākslinieki Latvijā nav bijuši un joprojām nav atrauti no eiropeiskajām saknēm, ka radošos prātus “turpina valdzināt mitoloģija”.

Agrīnos pusaudža gados es biju aizrāvies ar filumēniju – sērkociņu kastīšu etiķešu kolekcionēšanu. Kad radās iespēja, drebošu sirdi gāju uz Vaļņu ielas veikaliņu “Filatēlija”, raugot, vai nebūs jauns pievedums – Krievijas sērkociņu fabriku produkcijas etiķešu kārtējo izlaidumu paciņas. Pārnācis mājās, nepacietīgi vēru paciņas vaļā, cerot, ka klajā nākusi kāda jauna etiķešu sērija par tēmām, kas šķita sevišķi interesantas – piemēram, dzīvnieki, augi, arhitektūra. Man bija vairāki biezi albumi, kuros katrai etiķetei tika ierādīta vieta paša ieviestā sistemātikā. Ar laiku kolekcionēšanas degsme kaut kā noplaka, albumus, šķiet, pārņēma jaunākais brālis. Bet sajūta par kolekciju, sajūta par to, ka tēmas izvērsumam aizvien kaut kā pietrūkst, bet šis “kaut kas”, tepat gaisā lidinoties, mūždien paliek nenotverams un neiegūstams, – tā palika un nekur nav zudusi vēl šobaltdien.


Izstāde “Mītu koordinātes”. Ekspozīcijas skats. Foto: Didzis Grodzs

“Kolekcionāra sajūta” piezagās, kad apskatīju izstādi “Mītu koordinātes”. Tomēr neuzdevu sev jautājumu, kādu mākslinieku vārdi un darbi izstādē nav atrodami, jo zināms taču, ka neviena kolekcija nekad nav pilnīga. Sajūta bija nedaudz cita – kolekcionēt taču var arī mēģinājumus par kaut ko padomāt un parunāt. Kas tad galu galā ir mīts, kā šis jēdziens jāsaprot un kā – jāizdzīvo? Vai manī šalc Romoves birzs dižozolu lapotne, vai atbalsojas arhaiskā laikmeta grieķu dievu un titānu cīņa, vai pirmgrēka “reliktais starojums” manī rezonē ar kādas senas dienas laiku no sestās līdz devītai stundai, kad “tumsa pārklāja visu zemi, jo saule aptumšojās, un tempļa priekškars tika pārplēsts vidū pušu”?[2] Vai mākslinieki, kuri vizualizējuši to vai citu “no paaudzes paaudzei nodotu stāstu”, to darot, ir domājuši un jutuši tādās kategorijās, kādas ieskicēju iepriekšējā teikumā, vai varbūt, dažādi motivēti, tikai ilustrējuši “tēmu”? Rupjāk sakot, nodarbojušies ar savas nabas apceri, bet iesaiņojuši iznākumu stāstā, ko “visi zina”?

Sniedze Kāle, raksturojot mītu un mītisko, atsaucas uz franču antropolgu Klodu Levī Strosu (1908–2009).  Bet vienlīdz labi varam atcerēties nikni antiburžuāzisko Rolānu Bartu (1915–1980). “Mitoloģiju” otrajā daļā, kuras fragments savulaik tika publicēts žurnālā “Grāmata”, lasām (Normunda Pukjana tulkojumā): “Mītu mērķis ir padarīt pasauli nekustīgu, tiem obligāti jāveido iespaidīga visaptveroša pārvaldes sistēmas aina, kas iedibinātu neatgriezenisku īpašuma hierarhiju. Tādējādi mīti pavada cilvēku it visur un ik brīdi, pievēršot viņu tam nekustīgajam prototipam, kas neļauj dzīvot savu dzīvi. Mīts neļauj cilvēkam brīvi uzelpot, māc viņu kā milzīgs iekšķīgs parazīts, kas ierāda indivīda darbībai tos šauros rāmjus, kuros cilvēkam ļauj ciest, nesakustinot pasauli. Buržuāziskā neīstā daba – tas ir pilnīgs aizliegums personībai atklāt sevi izdomā un jaunradē. Mīts — tā ir nerimtīga, nenogurstoša pierunāšana, ļaunprātīga, nelokāma prasība, lai visi cilvēki atzītu buržuāzijas mūžīgo, bet jau novecojušo veidolu, kas reiz izveidots, lai kalpotu mūžīgi. Jo Daba, kurā cilvēkus iesloga ar ieganstu iemūžināt, saucas – Tradīcija. Bet, lai cik svēta šī Tradīcija arī būtu, cilvēkiem tā ir jāņem savās rokās un jāpārveido.”[3]


Izstāde “Mītu koordinātes”. Ekspozīcijas skats. Foto: Didzis Grodzs

Tātad ir iespējams caurlūkot izstādi, mēģinot izsvērt, kurš no māksliniekiem ir “buržuāzisks”, iegrimis mitoloģiskā tradīcijā, stingumā, kurš savukārt – kreiss, ar noslieci uz tradīcijas demolēšanu. Ja ir vēlēšanās, caur Barta “Mitoloģiju” prizmu var paskatīties uz Frančeskas Kirkes “Apbrīnu” vai  Kārļa Vītola “Svēto Juri”. Popkultūras valodas konfrontāciju ar tradicionālu ikonogrāiju vai tradicionālu tēlveidi aizvien iespējams “politizēti” interpretēt kā “kritiskā diskursa” gadījumu. Bet var arī tā nedarīt. Jau mākslas vēstures klasiķis Ervins Panofskis esejā “Albrehts Dīrers un klasiskā senatne”[4] savulaik spoži parādīja, kā, piemēram, pagāniskajā Saules mitoloģijā sakņots priekšstats varēja pārtapt par Kristus kā Taisnības Saules (Sol Iustitiae) priekšstatu, respektīvi, kā miotoloģiskās pasaules ainas elementi baroja un turpina barot kerigmātisko Labās Vēsts pasludinājumu, kas ir kristietības pamatā. Var arī sacīt – kā cilvēkstāvokļa mitoloģiskā konstante, atsaucoties laika garam un vienlaikus pati to veidojot, aizvien saglabājas kā enerģijas avots. Pat tagadnes šķietami jau līdz absurdam sekularizētajā Rietumu kultūrtelpā.

Nu kolekcijā pienākusi kārta latviešu lasītājiem pazīstamā rumāņu reliģijas pētnieka un rakstnieka Mirčas Eliades (1907–1986) atziņai. Darbā “Sakrālais un profānais” Eliade rakstīja (Leona Brieža tulkojumā): “…galīgā Dabas profanizēšanās notiek vien ļoti nelielas mūsdienu cilvēces daļas prātos, vien tajos, kas ir pilnīgi zaudējuši reliģiozo pasaules uztveri. Kristiānisms spēja ieviest dziļas, radikālas izmaiņas Kosmosa un Dzīves novērtējumos, taču tos neatmeta. Un kosmiskā dzīve visā tās pilnībā vēl ir sajūtama kā kaut kāds dievišķs šifrs. Par liecību tam var kalpot šādi vārdi, kas pieder kristiāniskajam rakstniekam Leonam Bluā: “Lai arī runa ir par cilvēku, dzīvnieku vai augu dzīvi, tā visos gadījumos ir Dzīve, un, kad pienāk brīdis, tas nenosakāmais brīdis, kurš saucas nāve, tā vienmēr ir Kristus aiziešana, visviens vai runa ir par koku vai cilvēku.””[5]

Te, iespējams, būtu vietā aizsākt sarunu par mitoloģiskā un reliģiskā cilvēka nedalāmību, par htoniskā un celestiālā nesaraujamo saikni. Bet Mūkusalas salona izstādē šādai sarunai vielas nav pārāk daudz. Varbūt Sarmīte Māliņa, mazā, lakoniskā darbā “Bailes no augstuma” atgādinot par kārdinājumu dilemmu, ar ko ik brīdi jāsastopas Dievišķajam[6], kas mājo mūsos, ir vistuvāk, varbūt viņa jau (ne tikai šajā darbā vien) runā par to.

Par to, ka Dievišķajam līdzās cilvēkā klātesošs ir arī, neteiksim uzreiz – Velnišķais, bet  – dzīvnieciskais, šaubu nav, un izstādē tam liecību netrūkst. Jēkaba Belzēna, Borisa Bērziņa, Vladimira Glušenkova radošā dziņa likusi tiem,  cita starpā, atcerēties ainiņu no deiterokanoniskajiem “Daniēla grāmatas pielikumiem”, notikumu ar Zuzannu, kas ieradās dārzā ar divām meitenēm un gribēja nomazgāties, un diviem vecajiem, kas paslēpušies viņai uzglūnēja: “Tiklīdz meitenes bija aizgājušas, vecajie, iznākuši no slēptuves, metās pie Zuzannas. Viņi teica: “Redzi, dārza vārti ir aizslēgti, un  neviens mūs neredz. Mēs degam iekārē pēc tevis, tādēļ paliec pie mums un padodies mums.”[7] Ne mūsu mākslinieki, ne klasiķi Lorenco Loto, Gvido Reni, Pīters Pauls Rūbenss, Tintoreto, Rembrants un daudzie citi šī sižeta tēlotāji nav vēlējušies pieminēt stāsta noslēgumu, kurā pēc Zuzannas izglābšanās un attaisnošanas abi vecajie tiek sodīti pēc Mozus bauslības – nogalinot.

Diemžēl nereti saskarsmē ar sevi un ar notikumiem ļaujamies zemiskām vai kādām citādām dziņām,  vai arī piedzīvojam, ka esam virspusēji vientieši, noticam baumām, ziņu virsrakstiem, pirmā pretimnācēja ieteikumiem, par mums patiesi vai šķietami varenāku sociālo struktūru spiedienam. Un visdažādākajām klišejām.


Izstāde “Mītu koordinātes”. Ekspozīcijas skats. Foto: Didzis Grodzs

Tā, piemēram, pagājušajā nedēļā Eiropas Parlamentā notika konference “Eiropas nolaupīšana: Toreiz un tagad”. No konferences nosaukuma saprotams, ka eiropiešu politiskajā domāšanā mitoloģiskā komponente nekur nav zudusi. Stāsts[8] ir par Agenora meitu Eiropu, par Zevu, kurš, Eiropu iekārojis, pārvērtās par skaistu vērsi, ļāva jaunavai uzsēsties sev mugurā un aizveda to uz Krētu. Tur no abu sakara piedzima dēli Radamants, Sarpedons  un Mīnojs. Radamants bija vieds valdnieks un pēc nāves kļuva par tiesnesi mirušo valstībā. Sarpedons, kuram izcēlās konflikts ar Mīnoju kāda homoseksuāla mīlas objekta dēļ, tika izraidīts, bet Mīnojs kļuva par pirmo Krētas ķēniņu. Tālāko gan reti kurš grib dzirdēt – Mīnoja sieva Pasifaja stājās attiecībās ar īstu vērsi, un no šī sakara piedzima Mīnotaurs. Valdnieks savam galma arhitektam Dedalam pavēlēja uzbūvēt labirintu, kur tad Mīnotaurs tika ieslodzīts. Kā redzam, tam, ka Eiropa ļāvās apmānīties, sekas bija daudzveidīgas, bet arī graujošas: mistiskajam Radamanta viedumam līdzās redzam Sarpedona pederastisko nemieru, Mīnoja sievas zoofiliju, Mīnotaura traģisko duālismu, arhitekta Dedala (viņa dēls bija Ikars – šis traģiskais simbols cilvēka pārdrošajai vēlmei aizsniegt Sauli) prasmi racionāli konstruēt labirintu, no kura nav izejas.

Prominentās konferences iecere, šķiet, tomēr nav aplūkot Eiropas nolaupīšanu visā tās dziļumā, bet gan ļaušanās klišejām un ziņu virsrakstiem. Kā bija lasāms notikuma anotācijā: “Austrumeiropu uz lielāko daļu no pagājušā gadsimta “nolaupīja” Sovjetu un komunistu režīmi, tomēr doma par brīvību bija dzīva. Tā noveda pie revolūcijām, komunisma krišanas un Eiropas atkalapvienošanās. Šobrīd pastāv reālas briesmas, ka Eiropu vēlreiz nolaupīs populisms, iredentisms[9], ksenofobijas un antirietumnieciskums.”

Ak, ja jau viss būtu tik vienkārši. Ja nelaimīgajam Mīnotauram nebūtu piedzimuši mazi, mīļi mīnotaurēni, ar kādu iepazīstamies Kārļa Vītola animācijas filmā. Ja eiropeiskā cilvēka mitoloģisko kodolu varētu sajust un analizēt parastajā Dekarta koordinātu sistēmā. Taču šķiet, ka pat sfēriskajās koordinātēs nav ierakstāmas tās strāvas un turbulences, kas dažbrīd rada paātrinājuma izsauktus reiboņus, bet citkārt – purva akača staigno nolemtību. Atgādinājums par to, ka no mīta mūs nekas nevar atbrīvot (izstāde Mūkusalas salonā ir tāds atgādinājums) lai šoreiz izskan ar vēl vienu manas kolekcijas artefaktu, atziņu ko sava monumentālā dienasgrāmatu izdevuma Strahlungen ievadā drīz pēc Otrā pasaules kara beigām pauda Ernsts Jingers (1895–1998): “Ātrumam ir kāds ierobežojums, kuru pārsniedzot, visi mierā esošie priekšmeti no savas puses kļūst draudoši un pieņem šāviņa formu. Kādā arābu pasakā teikts, ka pietiek vien pieminēt Allāhu, lai šis pieminējums kā zvaigzne pārvērstu pelnos garāmlidojošos dēmonus.”

[1] Janīna Kursīte. Mītiskais foklorā, literatūrā, mākslā. – Rīga: Zinātne, 1999. – 8. lpp.

[2] Sal. Lk 23, 44–45.

[3] http://www.satori.lv/raksts/4/Rolans_Barts/Mitologijas. Skatīts 14.10.2016. Oriģinālā: “Car la fin même des mythes, c’est d’immobiliser le monde : il faut que les mythes suggèrent et miment une économie univer-selle qui a fixé une fois pour toutes la hiérarchie des possessions. Ainsi, chaque jour et partout, l’homme est arrêté par les mythes, renvoyé par eux à ce prototype immobile qui vit à sa place, l’étouffé à la façon d’un immense parasite interne et trace à son activité les limites étroites où il lui est permis de souffrir sans bouger le monde : la pseudo-physis bourgeoise est pleinement une interdiction à l’homme de s’inventer. Les mythes ne sont rien d’autre que cette sollicitation incessante, infatigable, cette exi-gence insidieuse et inflexible, qui veut que tous les hommes se reconnaissent dans cette image éternelle et pourtant datée qu’on a construite d’eux un jour comme si ce dût être pour tous les temps. Car la Nature dans laquelle on les enferme sous prétexte de les éterniser, n’est qu’un Usage. Et c’est cet Usage, si grand soit-il, qu’il leur faut prendre en main et transformer” (Roland Barthes, Mythologies, Paris: Seuil, 1957, p 229, 230).

[4] Albrecht Dürer and Classical Antiquity. In: Erwin Panofsky. Meaning in the Visual Arts. Chicago, The University of Chicago Press, 1982, p 236–285.

[5] Mirča Eliade. Sakrālais un profānais. – Rīga: Minerva, 1996. – 136. lpp.

[6] Mt 4, 1 – 11; Lk 4, 1 – 13.

[7] Sal. Danp 15 – 20.

[8] Pseidoapolodors. Bibliotēka.III, 1.

[9] Iredentisms – (no itāļu irredento – neatgūts) politiska vai tautas kustība, kuras mērķis ir pieprasīt tiesības vai reāli atgūt kādu “zaudētu” vai “neatgūtu” teritoriju.