Izstādes skats. Foto: Ansis Starks

Īsa recenzija ar meta pārdomām 4

Jana Kukaine
28/12/2011 

Normunda Brūvera izstāde “Slavenais Čilijs Vilijs Rīgā” apskatāma kim? laikmetīgās mākslas centrā līdz 29. janvārim, 2012 

Jūtos nedaudz jocīgi, rakstot par izstādi “Slavenais Čilijs Vilijs Rīgā”. Gribētos izteikties īsi – izstāde ir neinteresanta, savērptā intriga ap šo “slavenību” – neīsta, šķietamās tēmas risinājums – vizuāli garlaicīgs un emocionāli/intelektuāli nepārliecinošs. Vai tā var rakstīt? Es nezinu. Vairākas dienas par to esmu domājusi. Bet rakstīt citādāk nozīmētu ļaunprātīgi izmantot mākslas kritikas valodspēli un ieslīgt apgrūtinošos kompromisos. Galu galā – kam gan vajadzīgi garie pārspriedumi, rūpīgā analīze, Čilija Vilija dzīves gaitas šķetinājums, ja tie ved pie viena un tā paša secinājuma – nebija nemaz vērts?


Izstādes skats. Foto: Ansis Starks

Tātad šeit varētu arī beigt, lai arī tik īsa recenzija, iespējams, atstāj nedaudz mulsinošu iespaidu. Lai to kliedētu, mēģināšu paskaidrot, kāpēc izstāde man sagādājusi vilšanos.

Sāksim ar pašu galveno – mākslinieka darināto Čilija Vilija tēlu. Lai gan izstādes kuratore Ieva Kulakova izstādes katalogā viņu raksturo kā “maza auguma, ne visai izskatīgu, visnotaļ komisku vīriņu”, man šis nožēlojamais radījums likās pārspīlēts un samocīts – neproporcionāli liela galva, ko veido neprātīgs, taču viszinošs acu skatiens, uzrauts deguns un Riekstkoža cienīgs žoklis, ko noslēdz infantils augums, kas saģērbts pēc bērnu modes – ļaujot Čilijam Vilijam tecēt pa sauli basām kājām, nemaz nekautrējoties tai demonstrēt savu mazo krāniņu. Viņam ir milzīgas ambīcijas, un, kā var noprast, tāda harizma, kas pasaulei, to ieraugot, liek apbrīnā sastingt. Šķiet, tā tas bija iecerēts.  

Es gan ieraudzīju tikai tukšumu, neizdevušos joku un spēli ar klišejām, kas ir tikpat klišejiska. Kārtējā parafrāze par Velaskesa pāvesta Innocentija X portretu, ironija par vadoņa tēmu, kāds jociņš par 11. septembri... Man nešķiet, ka šajos risinājumos būtu kaut kas jauns vai kaut kas nozīmīgs. Katalogā var lasīt arī par Normunda Brūvera darbu pielīdzināšanu “nežēlības teātrim”, “absurdam” un art brut estētikai, taču manās acīm tas tiešām vairs nav būtiski – vai šos apzīmējumus lieto vai nē.


Foto: Ansis Starks

Ieva Kulakova raksta: “Slavenais Čilijs Vilijs kļūst par noteiktu 20. un 21. gadsimta mijas arhetipu iemiesotāju”. Patiešām – šādus apgalvojumus var dzirdēt diezgan bieži, ja vien mākslas darbā atrodama kāda atsauce uz mūsdienām. Skaidrs, ka neviens nav tik naivs, lai nebūtu neko dzirdējis par patērētājsabiedrību, simulakriem, pārsātinātību ar tēliem, hronisko domu un vēlmju neīstumu un citas līdzīgas mūsdienu “slimās sabiedrības” diagnozes. Ir viegli teikt, ka mākslinieks “kritizē, atsedz un atmasko” “mūsu sabiedrību seklumu, mītus un morāles pagrimumu” un tamlīdzīgi. Turklāt par Normunda Brūvera izstādi to varētu pateikt itin viegli. Tikai tam nebūs nekāda pamata, jo, ja arī darbi kaut ko atmasko, tad tikai paši sevi. Jo acīmredzot mākslas darbā ir jābūt vēl kaut kam – ne tikai ironijai, citātiem, atsaucēm, hiperbolai, stilizācijai un citiem retorikas līdzekļiem.

Šo “kaut ko” ir grūti definēt. Kāds to reiz nosaucis par “patiesumu”, un tas ir labs kritērijs, lai arī nav līdz galam skaidrs. Taču neskaidrība, neliela noklusējuma ēna un neviennozīmīgums man šķiet būtiski mākslas darba atribūti, kas liecina par mākslinieka vēstījuma dziļumu un atvērtību potenciālām interpretācijām. Iespējams, tas arī bija galvenais vilšanās cēlonis – izstādē es to neatradu.


Foto: Ansis Starks

Nelielu kompensāciju gan spēja sniegt Edmunda Frīdvalda īsie teksti, kas žanra ziņā vērtējami kā literārās anekdotes, saskatot atsauces gan uz Daniilu Harmsu, gan “Gūtenmorgenu”. Katru gleznu papildina viens šāds stāstiņš, lai arī vārds “papildina” šeit ir nevietā, drīzāk vajadzētu teikt otrādāk – izstādē ir Frīdvalda teksti ar Brūvera ilustrācijām. Tekstus var lasīt, var arī nelasīt, taču, lai arī tie man nesagādāja īpašu literāru baudījumu, taču vismaz nešķita banāli, un šajā gadījumā tas jau ir apsveicami. 

Arhīvā lasi:
08/12/2011 - Ziņas :: “Slavenais Čilijs Vilijs Rīgā”

illa k - 16.01.2012 21:41
Words Don't Come Easy To Me - 28.12.2011 14:28
Es savukārt ļoti piekrītu autorei.
Tehnika diemžēl neglābj švakas idejas.
R. R. - 28.12.2011 14:17
Un J.K. jau manliekas reti kad glezniecība imponē... vairāk literatūra. Bet varbūt maldos.
R. R. - 28.12.2011 14:14
Man gan izstāde ļoti patika. Tāds pamatīgs svaigums un vibrējoša enerģija Latvijas mākslas vidē. Paldies Ievai, ka atveda mums Normundu !!!