Darja un Agata Meļņikovas. Izstāde “Debesu stumbri”. 2016. Foto: Kristiāna Marija Sproģe

Estētu darbs 0

Recenzija par Darjas un Agatas Meļņikovu izstādi “Debesu stumbri”

Tomass Pārups
18/10/2016

Foto: Kristiāna Marija Sproģe

Došanās uz galeriju “427” Stabu un Avotu ielas stūrī vienmēr pieprasa zināmu saņemšanos. It kā ceļu turp sastāda vien daži kvartāli, taču allaž novēroju, ka galvā mēdz uzpeldēt izdomāti attaisnojumi, kas pasniedz iespēju izstādes apmeklējumu pārcelt uz nākamo dienu vai nedēļu.

Jāteic gan, tieši ceļš pa Stabu ielu uz stacijas pusi dažkārt uztverams par būtisku galerijas apmeklējuma sastāvdaļu, jo Rīgas centra galerijas lielākoties asociējas ar eklektiskām jūgendstila fasādēm, augstiem griestiem un visādiem citiem sīkumiem. “427” piedāvā patīkamu kontrastu – Stabu ielā paveras skati uz šarmantiem veikaliem un skatlogu izkārtnēm, kuras papildina vēl šarmantāki nosaukumi.

Ieejot galerijā “427”, mēs nenonākam ierastajā sterilajā, izolētajā telpā ar slīpēta betona vai parketa grīdu, bet gan sastopam vidi, kurā atteikšanās no Latvijā pieņemtās izstāžu telpu estētikas ir novērojama gan nobružātajās, neveikli nokrāsotajās sienās, gan bāli zaļganajā dēļu grīdā un nereti arī pašos izstāžu eksponātos. Turklāt telpas stūrī izceļas zaļi flīzēts kamīns, kuru jau iepriekš paguvis noraksturot kā tizlu Pēteris Bankovskis recenzijā par lietuviešu mākslinieku grupas izstādi Joy and Mirror. Port City. 


Darja un Agata Meļņikovas. Izstāde “Debesu stumbri”. 2016

Savā ziņā uz Kaspara Groševa galeriju dodos ar jau iepriekš gataviem priekšstatiem, bet, apmeklējot māsu Darjas un Agatas Meļņikovu kopizstādi “Debesu stumbri”, kas tika atklāta septembra beigās, notika kaut kas savāds. Tāda sajūta, ka iepriekš izkopto galerijas rokrakstu šajā gadījumā ir aizstājis rūpīgs estētu darbs, kas krasi atšķiras no līdz šim galerijā apskatāmajām izstādēm.

Darja Meļņikova ir māksliniece, kuras darbos nojaušams izteikts pedantisms un spēja atteikties no liekiem vizuāliem sārņiem. Negribētu bārstīties ar vispārinājumiem un teikt, ka šis smalkums raksturojams kā “sievišķīgs” vai “dizainīgs”. Taču šie vārdi, protams, nāk prātā, lūkojoties uz kopdarbu, kas veidots sadarbībā ar viņas māsu Agatu Meļņikovu. Uzsvars uz darbu estētisko pievilcību un, ja tā var teikt, “gaumīgumu”, ir klātesošs arī šeit.


Darja un Agata Meļņikovas. Izstāde “Debesu stumbri”. 2016

Pirmajā acu uzmetienā izstāde varētu šķist patukša. Atklāšanā telpu piepildīja biezi dūmu mākoņi, bet ikdienā kairinoši spožās dienasgaismas lampas ekspozīciju padara pilnībā caurredzamu, apgaismojot laminētas rīspapīra plāksnes, kurās ar koši zaļiem diegiem iešūti ķīniešu hieroglifi. Katrs no tiem apzīmē kādu no elementiem – koku, uguni, zemi, metālu, ūdeni. Kopā to ir pieci, un iepretim katram atrodas kāts, kas sasaucas ar tā simbolisko nozīmi. Cits citam līdzās novietotie kāti sastāv no dažādu materiālu sakausējumiem.


Darja un Agata Meļņikovas. Izstāde “Debesu stumbri”. 2016

Vadoties pēc izstādes pavadošajiem tekstiem, gan ķīniešu hieroglifi, gan kāti jeb, kā mākslinieces tos dēvē, “debesu stumbri”, kalpo kā apzīmētāji abu māsu un viņu tuvāko ģimenes locekļu personām – tie esot veidoti atbilstoši katra garumam un iezīmēti ar viņu vārdu sākumburtiem. Katram ģimenes loceklim pat veltīts īss dzejolītis.

Tādēļ ātri vien nonāku pie secinājumu, ka ekspozīcijas tukšumu aizpilda konceptuāls piesātinājums – mākslinieces ir aizrāvušās ar darbu pamatošanu caur personīgiem avotiem, pat sīkākajai izstādes sastāvdaļai piešķirot būtisku nozīmi. Bet arī tas būtu šaubīgs gala spriedums, jo vizuālais piesātinājums pavīd detaļās, kuras no attāluma nav redzamas. Pietuvojoties darbiem, esmu spiests apbrīnot amatniecisko precizitāti, ar ko tie tikuši veidoti. Katra stumbra josla ir rūpīgi apstrādāta. Vietām piestiprinātas smalkas detaļas un dekoratīvi elementi, tostarp sīki plastmasas ziedi, ērkšķi un dārgakmeņi. Citām stumbru joslām ir īpatnējs reljefs, vai tām tikuši pielāgoti materiāli no dabas, piemēram, bambuss vai akmeņi, kas ievietoti caurspīdīga stumbra čaulā.


Darja un Agata Meļņikovas. Izstāde “Debesu stumbri”. 2016

Domāju par to, vai arī izvietojumam ir kaut kāds pamatojums. Tad apskatu izdales materiālu un secinu – jā, ir gan. Šķiet, to var pateikt par visu redzamo. Negribas apbrīnot mākslinieču izdomu, nedz arī darīt pretējo – samulst un izturēties ar nesapratni pret paustajām idejām. Tās ir sirsnīgas, un mākslinieces savdabīgi ataino tādu kā savas ģimenes shematisko uzbūves modeli telpā, tomēr tajā pašā laikā tas šķiet mazrunīgs.

Ja abstrahējamies no pašas izstādes satura, ekspozīcija ir uztverama kā īpatnējs jauns solis abu mākslinieču daiļradē – arī Agatas Meļņikovas, kura līdz šim ir darbojusies kā komponiste. Izstādē ir novērojama autoru savstarpēja tuvība. Ja no malas varētu rasties iespaids, ka tā ir saruna, kurā kurš katrs skatītājs nevar iesaistīties, tad tikpat skaidrs kļūst tas, ka sarunā iesaistītie, proti, izstādes autores, viena otru saprot no pusvārda.


Darja un Agata Meļņikovas. Izstāde “Debesu stumbri”. 2016

Dažbrīd izstādes kontekstā nāk prātā asociācijas ar New Age filozofiju, tostarp arī nejauši internetā atrasto programmu New Age bullshit generator, kurā ar viena datorpeles klikšķa palīdzību automātiski tiek uzģenerētas vairākas New Age gudrību rindkopas. Tomēr darbu estētiskā pašvērtība šīs asociācijas aizēno. Skatīties ir interesanti, un vēl lielāka interese rodas aizdomājoties, ar ko rezultēsies Darjas un Agatas Meļņikovu nākamais kopdarbs.

fourtoseven.info