Ērika Apaļā izstāde Le Cygne galerijā “Alma”. Foto: galerija “Alma”

Gulbju princeses valoda 0

Ērika Apaļā izstāde Le Cygne galerijā “Alma”

Vilnis Vējš
03/10/2016

Ēriks Apaļais ir gleznotājs, kurš savus darbus labprāt komentē, turklāt rakstiski. Izstādei Le Cygne, kas skatāma galerijā “Alma”, ir vismaz trīs rakstiski pielikumi: 19. gadsimta franču dzejnieka Stefana Malarmē dzejolis franču valodā kopā ar Agneses Gailes atdzejojumu un viņas rakstītu skaidrojumu par tā saturu un tulkošanas grūtībām, Tomasa Pārupa izstādes anotācija un paša mākslinieka pagara eseja, kurā viņš apcer ko, kā un kādēļ darījis radošajā procesā (ar tekstu var iepazīties galerijā uz vietas vai arī punctummagazine.lv). Runāšana par izstādītajām piecām gleznām un vienu video darbu neizbēgami pārvēršas par šī sacerējuma komentāriem – tādēļ jau tie publiskoti kā viens veselums. Iespējams, ka rakstītais teksts pārlieku ierobežo skatītāja fantāziju, bet nevarētu arī teikt, ka tai ir daudz kā cita, aiz kā aizķerties – gleznas ir lakoniskas, to sižeti mīklaini. Ja, nākot uz galeriju, esat noskaņojies domāt par gleznām, aši pārorientējieties uz domāšanu par tekstiem – tāds ir mākslinieka iecerētais scenārijs skatītāja uzvedībai. Tas arī papilnam īstenojas, lai gan mēs nevaram pārliecināties, vai iepriekš paredzētā veidā.


Ērika Apaļā izstāde Le Cygne galerijā “Alma”. Foto: galerija “Alma”

Ēriks Apaļais ir ķēries pie glezniecības un tekstu savienošanas, pilnīgi izpludinot robežu – teksti ir ne tikai pielikums izstādītajiem darbiem, bet arī to sastāvdaļa. Liekas, ka pieeja ir tīri konceptuāla, tomēr ne gluži hrestomātiskā veidā: par izejas punktu ņemtais teksts ir dzejolis, nevis sauklis vai instrukcija, turklāt franču valodā, tādēļ izstādes uztverē jau ir ieprogrammēta tulkojuma aptuvenības un kļūdas iespējas. Dzeju lasīt vai tulkot burtiski nav nekādas jēgas, jo tās spēks ir līdzībās, metaforās. Pārceļot tekstus vizuālās mākslas kontekstā (izstāžu zālē), to burtiskā nozīme tiek aizplīvurota vēl vairāk – var pārgleznot burtus vai pat atsevišķas frāzes, bet fokuss uz to izskatu rada jaunas nozīmes, kā paredzamas, tā pilnībā skatītāja iztēles noteiktas. Apaļais esejā pievēršas glezniecības un valodas problemātikai. Lietojot zinātnisku leksiku, viņš stāsta par centieniem runāt ar zīmju palīdzību, kamēr izstāde vairāk izgaismo valodas metaforisko slāni – plašo telpu starp autora nolūkiem un skatītāja uztveri. Patiešām, jau apgalvojot, ka gleznas uzrunā vai kaut ko izsaka, mēs lietojam metaforisku valodu – ja jūs, piemēram, tiešām ieraugāt runājošu gleznu, nekavējoties meklējiet ārsta palīdzību! 


Ērika Apaļā glezna. Izstāde Le Cygne galerijā “Alma”. Foto: galerija “Alma”

Bet par visu pēc kārtas: galerijā ienākušu skatītāju sagaida video, kurā glīta meitene zem ūdens izrunā vārdus, kas līdz mums nonāk (ieskaitot ieraksta tehnikas pastarpinājumu) nesaprotamu skaņu veidā. Līdzās vēstījuma tēmas pieteikumam, video zīmīgi piesaka zilo krāsu – jaunumu Apaļā paletē, kas ielauzies divās no nākamajā zālē redzamajām gleznām. Vienā no tām iekārtojies paliels E burts, kura novietojums labajā un apakšējā pusē līdzinās parakstam – no autora iniciāļa to atšķir vienīgi garumzīmes trūkums. Toties pie burta pamatnes sabiruši krikumi – tēls, kas ceļo no vienas Apaļā gleznas nākamajā, piešķirot tām zināmu dinamiku un ikreiz iegūstot jaunu nozīmi. Visvairāk teksta ir gleznā, kurā uz dūmakaina fona apakšmalā rakstīts Le, kam seko jau minētā krikumu/pīšļu kaudzīte. Kā uzzinām no esejas, divu burtu kombinācija ir noteiktais artikuls franču valodā un forma, kas dublē gleznas taisno stūri. Burta un tēla daudznozīmība visskaidrāk nolasāma gleznu pārī, kurā attēlots kaut kas līdzīgs spārnam – vienā gadījumā tā arī tā saucas, otrai nosaukumu veido silueta līnijā nolasāmais W burts. Abās spārnu rotā vēl nenobiruši krikumi/vizuļi – manuprāt, līdzīgi Malarmē laikabiedra Mihaila Vrubela 1900. gadā gleznotājiem Gulbju princeses rotājumiem. Savukārt visvairāk vizuālu, ne tekstuālu kairinājumu satur glezna, kurā nolasāms gulbja siluets, kam spārnus veido grāmata – tēls, kas pārceļojis no agrākiem Ērika Apaļā darbiem. Savukārt gulbja kaklu veido S burta triepiens, kurā, ja labi grib, var saskatīt arī līdzību hieroglifam, kā apgalvots esejā. Tomēr līdzību šeit saskatīs vien tas, kurš nepārzina Āzijas valodas, turpretī kāds, kas māk tās visas, paskaidros, ka tieši tāda hieroglifa nevienā nav. Lūk, arī skaista metafora valodas un glezniecības attiecībām!


Ērika Apaļā glezna. Izstāde Le Cygne galerijā “Alma”. Foto: galerija “Alma”

Kopumā izstāde izskatās kā ievads, pieteikums kādai jaunai tēmai Ērika Apaļā mākslā. Gaidām izvērsumu – ne tikai tādēļ, ka izstādes apjoms ir paskops, bet pārliecībā, ka intelektuāli lādēta glezniecība ir ļoti gaidīta latviešu mākslas vidē. 


Ērika Apaļā izstāde Le Cygne galerijā “Alma”. Foto: galerija “Alma”

Ērika Apaļā izstāde Le Cygne galerijā “Alma” skatāma līdz 14. oktobrim.

galerija-alma.lv