(Fragments.) Raimonds Staprāns. “Šķūnis krastmalā.” 2015. Audekls, eļļa. Autora īpašums. Publicitātes foto

Klusums arēnā 0

Par Sandras Krastiņas izstādi “Civilisti” un Raimonda Staprāna izstādi “Piecas gleznas”

Pēteris Bankovskis
27/09/2016

Ko mēs cits par citu domājam? Ko saprotam? Kas vispār ir cilvēks – tik dīvains, divos atšķirīgos veidos (dzimumos) sadalīts psihofizisks radījums? Šos pavisam elementāros jautājumus parasti neuzdodam, ja vien kaut kādas apšaubāmu un no citām grupām vienmēr apšaubītu interešu grupas neaizsāk sev kaut kādā ziņā izdevīgas “diskursa” kampaņas. Vīrietis ir vīrietis, viņš dodas vai skrien, kā to dzirdējām kādā reklāmā, vienkārši “uz priekšu”, sieviete ir sieviete, viņa grib sakārtot, nodrošināt, uzraudzīt.

No 2016. gada 9. septembra līdz 6. novembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē „Arsenāls“ (Vecrīgā, Torņa ielā 1) skatāma Sandras Krastiņas personālizstāde “Civilisti”. Izstādes kuratore – Gundega Cēbere.


Sandra Krastiņa. “Vai vējš?” 1999. Audekls, eļļa. Autores īpašums. Foto: Indriķis Stūrmanis

Pirmajā zālē ir jaunie, speciāli šai izstādei tapušie darbi, otrajā – pārliecinoša retrospekcija par pēdējos apmēram divdesmit gados gleznieciski pārdomāto un padarīto. Izstādei autore devusi nosaukumu “Civilisti.”  Nezinu, kā viņai, taču man, padzirdot vārdu “civilists”, atmiņā sarosās kaut kādas neskaidras ainas no Jaroslava Hašeka “Krietnā kareivja Šveika dēkām pasaules karā” – kaut kas no leitnanta Duba leksikas (utainie civilisti, nu, tādā garā). Vārdu sakot, pasakot “civilists”, jādomā par attieksmi, par organizētas ļaužu mašinērijas regulējošo, komandējošo un visādu citādu attieksmi pret indivīdu vai pret kādu sociālu grupu.

Jaunie darbi, kuru dēļ arī dodamies uz izstādi, nosacīti iedalāmi divos ciklos – stāsts par “baltajām apkaklītēm” un stāsts par vērsi. Var pieņemt, ka Krastiņa, kā to lasām izstādes anotācijā, gleznieciski risina “indivīda un notikumu attiecības”. Māksliniece šīs attiecības risina lielos, pat milzīgos formātos, varenos gleznieciskos žestos, laukumu un ritmu dinamikā, monohromā, gandrīz melnbaltā tonalitātē.


Sandra Krastiņa. “Viens vienīgs Nr. 10” / “Viens vienīgs Nr. 15” 2016. Audekls, eļļa. Autores īpašums. Foto: Normunds Brasliņš

Vairumu skatītāju neinteresē “krāszieda”, “tumši-gaišo attiecību”, “uzliciena”, “faktūras”, pasarg’ dievs, “valēru” un tamlīdzīgas lietas, bet gan vienkāršais jautājums – kas tur ir attēlots un redzams. Attēlotas un redzamas ir apkaklītes un vēl vietumis citas pletkreklu detaļas, un vērši (buļļi).

Ar apkaklītēm nu jau gandrīz gadsimtu triviāli apzīmē dažādu šķiru darbiniekus, bet ne jau cilvēkus, t.s. darba tirgū. Ir “zilās apkaklītes” – rūpnīcu u.c. strādnieki, un “baltās” – cilvēkveidīgās funkcijas, kas pelna labi, smagu roku darbu neveic, pārsvarā sēž kantoros un gudri runā sapulcēs. Urbānā slenga vārdnīcā uzgāju skaidrojumu, ka par “baltajām apkaklītēm” mēdz dēvēt arī cietumsargu eliti – virsniekus, kuri atšķirībā no melni tērptajiem uzraugiem – ieslodzīto diendienas spīdzinātājiem un novērotājiem, strādā rafinētāk un daudzveidīgāk.

Sandras Krastiņas gleznās gan darbiniekus neredzam, palikuši tikai krekli un to apkaklītes. Valkātāji ir dematerializējušies, izkūpējuši, pazuduši gleznu krēslainajā ēnu valstībā. Bet jāpatur prātā, ka šie apkaklīšu valkātāji ir bijuši vīrieši (tā parasti pieņemts, nav dzirdēts, ka par apkaklīti būtu nodēvēta kāda “biznessieviete”). Un vīrieši tātad ir pazuduši, atstājuši savas tukšās čaulas – lomu spēles atribūtus. Te varam iedomāties, ka Krastiņa, sieviete un ģimenes māte būdama, pauž banālo atziņu, ka mūsdienās vairs nav (īstu) vīriešu.


Sandra Krastiņa. “Tautsaimniecības izstāde.” Diptihs. 2016. Audekls, eļļa. Autores īpašums. Foto: Normunds Brasliņš

Bet turpat netālu ir milzu vēršu gleznojumi. Tie, zināms, cita starpā simbolizē īsti varenu, agresīvu maskulinitāti. Ne velti viens tāds, tēlnieka Arturo di Modikas bronzā liets, savulaik bez attiecīgiem saskaņojumiem un atļaujām tika novietots Ņujorkas Manhetenas finanšu “sirdī” un ir tik spēcīgs, ka stāv tur, galvu triecienam pieliecis, jau gandrīz trīsdesmit gadus. Kaut kā iegājies, ka daļa sabiedrības šo vērsi uztver kā  globālo banku un vērtspapīru mahināciju – nozīmīgas “vīriešu pasaules” sastāvdaļas – simbolu. Arī Latvijā. Gļebs Panteļejevs vienu tādu, protams, pašmāju Latvijas brūnās sugas vaislas bulli novietojis pie projektētā Jaunās Hanzas kvartāla, bet cits varens dzīvnieks (skulptūras autoru nezinu) spoži mirdz Rietumu bankas vestibilā. Sandra Krastiņa, gleznojot vēršus, gan neaicina uz valūtu spēlēm un biržas spekulācijām. Viņa, kā raksta, esot ietekmējusies no fotogrāfijas, kurā redzama lauku sieviete jāšus vērša mugurā. Protams, te paveras iespēja īsti feministiskam traktējumam – Krastiņas portretēto vēršu ausīs nodevīgi rēgojas dzeltenie numuri, tātad dzīvnieki ir pakļauti, piejaucēti, saskaitīti un klasificēti – kurš ciltsdarbam, kurš – kaušanai. Tāds, iespējams, ir sievietes skatījums uz vīrieti: vai nu izgaisti, vai dari to, kas tev darāms, un lieki nebauro.


Sandra Krastiņa. “Vienošanās.” 2015. Audekls, eļļa. Privātkolekcija. Foto: Jānis Nīgals

Taču nav tik vienkārši.

Līdz 20. novembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā 4. stāva izstāžu zālē skatāma Elitas Ansones kūrēta Raimonda Staprāna darbu izstāde “Piecas gleznas”. Staprāns neglezno stāstus par attiecībām, viņš savās tukšajās, gandrīz abstraktajās ainavās vai audeklos ar (nosacītiem) klusās vai industriālās dabas elementiem it kā paver logu uz tālumu, dzidru, brīvu gaisu, kur mājas, šķūņa, noliktavas stūris, zemes plakne, debesu dziļums, saulrieta piliens kopumā rada piesātinātas, nospriegotas vientulības gaisotni. Tā ir mākslinieka – personas – patības apzināšanās, sevis, vīrieša, sabalsošana ar sanošo, svelošo, asins plūsmā šalcošo dzīvības atskārtu. Nevis vēlme kādu pamācīt vai pārmācīt, bet būšana sevī, savā personisko notikumu, piedzīvojumu un pārdzīvojumu vētru centrālajā punktā, kur, kā visās vētras acīs, valda miers. Tāda vīrišķīga pieeja. Bet kur  paliek spēks, trauksme, darbošanās, vēlme sasniegt, uzvarēt, apsteigt, iegūt, ko “standartmodelis” ierasti grib redzēt vīrišķībā? Tas viss atstāts potenciālas iespējas ziņā, un lomu krekli un stereotipi ir attīrīti, aizmesti, anihilēti. 


Raimonds Staprāns. “Māja saulrietā.” 2015. Audekls, eļļa. Autora īpašums. Publicitātes foto

Vīrietis, kas Sandras Krastiņas “civilistu” sērijas gleznās ir izgaisis, aizgājis vai pieradināts, Raimonda Staprāna piecos darbos dzīvo, gandrīz nekustīgs, izslējies pretī telpas un laika neizzināmībai. Kā Huans Belmonte savā pēdējā koridā 1935. gadā un daudzajos simtos cīņu pirms tam. Kad vēršu cīņu vēsturē, iespējams, visslavenākā matador de toros mūžs 1962. gada 8. aprīlī aprāvās, amerikāņu žurnāls Time nekrologā rakstīja: “Visa viņa māksla bija mīlas sakars ar nāvi.” Torero darbība arēnā var šķist absurda: viņš, grezni tērpies, izaicina nāvīgu, par sevi daudz spēcīgāku pretinieku, dekoratīvi pārvietojas, alkst publikas līdzjūtības un aplausu un, izdarījis veiklu manevru, tos saņem. Viņam palīdz pikadori un banderiljeri, tie cenšas, dara savu, bet slavu gūst viņš, kurš, kā liekas, pēkšņi vispār neko nedara, sastingst tādā kā transā un tad veic nāvējošo dūrienu. Vīrietis uzvar zvēru (sevī), un iestājas klusums pirms pūļa ovāciju vētras. Bet šīspasaules pūlis, kā to rāda statistika, apmēram par 50 procentiem sastāv no sievietēm, kuras, protams, jūsmo un agonizē, sagaidot nāvējošo dūrienu, taču jau sekundi pēc tam vēsi kalkulē, kā šo uzvarētāju pakļaut un ielikt rāmjos.


Raimonds Staprāns. “Šķūnis ar sarkanām durvīm.” 2012. Audekls, eļļa. Autora īpašums. Publicitātes foto


Raimonds Staprāns. “Šķūnis krastmalā.” 2015. Audekls, eļļa. Autora īpašums. Publicitātes foto

Staprāna kaliforniskajās gleznās nav nekā tieša no spāņvalodīgo zemju koridas drāmas, ja neskaita svelmaino, dienvidniecisko klusumu, kam sirdī ir asiņu un nāves garša. Bet tieši tā mudina, velk, piesaista pat mūs – šolaiku eiropeisko pilsētu feminizētos nīkuļus. Varbūt mūsu patiešām nav tajos Sandras Krastiņas lomu pletkreklos. Varbūt. Bet domās mēs dzīvojam skanošā klusumā, kur nav birokrātijas, pārinterpretētu cilvēk- un dzīvnieku tiesību, kur neākstās multikulturālisti, minoritāšu “aizstāvji”, politkorektuma iebaidīti “akadēmiķi”, kur valda citi, jā, iespējams, mitoloģiski likumi. Smieklīgi? Diezin vai. 


Raimonds Staprāns. “Noliktava krastmalā.” 2012. Audekls, eļļa. Autora īpašums. Publicitātes foto

Glezniecība ir laba lieta. Kā izteicies Pjērs Driē Larošels: “Es arī gribētu būt gleznotājs, jo tā taču ir visefemerākā un nederīgākā no visām mākslām.” Diemžēl es neesmu gleznotājs. Taču cita franču rakstnieka un memuārista Anrī de Monterlāna dienasgrāmatā izlasīju šādu atziņu, kas attiecas ne tikai uz rakstniekiem: “Literatūras radītāji mīl priekšstatīt kritiķus kā tādus rakstniekiem piesūkušos parazītus. Taču paši šie radītāji, kuru sacerējumi barojas, aug un izplaukst slavas ziedos pateicoties darbiem, ko tiem velta kritiķi, kamēr pašu kritiķu sacerējumi jau drīz tiek aizmirsti, – vai gan šie radītāji arī nav parazīti, kas uzmetušies kritiķiem? Citiem vārdiem sakot, vai kritiķis, kurš nomirst, neko aiz sevis neatstājis, jo viņa substance ir transformējusies radītāju slavā, – vai viņš tiešām būtu uzskatāms par parazītu?”