Ko lai iesāk ar māksliniekiem?
Andra Eglīša, Laimdotas Junkaras, Annas Heinrihsones un Ineses Vēriņas-Lubiņas izstādes Rīgas galerijās
Pēteris Bankovskis
19/09/2016
Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu
Ko lai ar māksliniekiem, ar viņu darbiem, kas parādās un pēc tam pazūd izstāžu zālēs un galerijās, iesāk tur nejauši ieklīdušais skatītājs, ja tas nav kolekcionārs vai kaut kāds maniakāls kultūras dzīves norišu statistiķis? Nu labi, paskatās, pagrozās, iziet ārā un aizmirst. Vai arī, ja neaizmirst, bet notikumu ņirbā turpmāk vairs nesanāk attiecīgā mākslinieka darbībai sekot, paliek pārliecībā, ka, piemēram, Eglītis ir tieši tāds gleznotājs, kādu acumirklī iegadījies redzēt.
Andris Eglītis. No cikla „Pāreja“. 2016. Audekls, eļļa. 68,5 x 57,5 cm. Publicitātes attēls
Galerijā “Daugava” Ausekļa ielā 1 nu jau kādu laiku apskatāma Andra Eglīša gleznu izstāde “Pāreja”. No abām eksponātu piekāršanai domātajām sienām uz skatītāju raugās nelielas glezniņas, kurās attēlotas pārejas: no tikko manāma vai vispār ar aci neidentificējama gaiša krāstoņa uz nedaudz “tumšāku”, intensīvāku. Iespējams, ka vienā, otrā no glezniņām pāreja aiz kaut kā nedaudz aizķeras, tas “kaut kas”, iespējams, pavīd. Bet varbūt arī nepavīd, varbūt tā ir tikai skatītāja vēlme noteikti kaut ko ieraudzīt. Pats Eglītis jau ir noformulējis vienu pieeju savas izstādes darbu aplūkošanai, turklāt šis formulējums izlasāms uz izstādes ielūguma atklātnītes. Ja kāds nav izlasījis, te būs:
pāreja no plaknes uz telpu
pāreja no priekšmetiskā uz abstrakto
pāreja no reālā uz virtuālo
pāreja no vērojuma uz vēstījumu
pāreja no materiālā uz nemateriālo
pāreja no banālā uz skaisto
pāreja no krāsotas virsmas uz pabeigtu gleznu
pāreja no mehāniska izstrādājuma uz rokas un acs jūtīgumā balstītu veidojumu
šīs pārejas nemitīgi darbojas turp un atpakaļ abos virzienos, bez apstājas un iespējas precīzi pateikt, kurā pārejas punktā mēs atrodamies
Ko te lai piebilst? Nereti mūsdienu mākslas izstādēs skatītājs mulst, jo redzētais ir galīgi nesaprotams, varbūt pat nejēdzīgs, bet nekādu skaidrojumu nav, taču ja nekas cits, tad labais tonis liek domāt, ka mākslinieks noteikti kaut ko ar “to visu” ir gribējis pateikt. Citreiz skatītājs mulst, jo kaut kādai švīkai, stiepļu mudžeklim, tukšam audeklam, ogļu čupai vai vēl sazin kam blakus novietots pamatīgs teksta blāķis, kuru rūpīgi izlasot (tas var nebūt viegli, sevišķi, ja tekstu sacerējis kāds “kritisko diskursu” un virkni teoriju pamācījies kritiķis vai kurators, ja telpā ir patumšs, ja aizmirsušās “lasāmās” brilles), var saprast, ka attiecīgajam māksliniekam jēgpilna darbošanās tomēr nav gluži sveša.
Andris Eglītis. No cikla „Pāreja“. 2016. Audekls, eļļa. 68,5 x 57,5 cm. Publicitātes attēls
Andris Eglītis ir izvēlējies vienmēr parocīgo (zelta) vidusceļu, izstādes koptēlu nemaitājot ar tekstiem, bet savu papildinājumiem, svītrojumiem un citiem attiecību modeļiem atvērto miniatūru par pārejas dažādībām novietojot katram pieejamā, tomēr neuzbāzīgā vietā – atklātnīšu kaudzītē uz palodzes: gribi, lasi, gribi, nelasi.
Man nav gadījies ar Eglīti parunāties, bet šad un tad intervijās lasītie izteikumi, kā arī līdz šim redzētie darbi mudina domāt, ka jaunākā izstāde, kas, ja to atsvešina no sarežģītākiem kontekstiem, atgādina Lietišķās mākslas vidusskolas dekoratoru nodaļas kursadarbu, viņam pašam ir gana nozīmīgs etaps radošajā svētceļojumā. Mākslinieks dzimis 1981. gadā, beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu, papildinājies ārzemēs, izstādēs piedalās kopš agras jaunības, jau 2002. gadā saņemot balvu par labāko debiju izstādē “Rudens 2002” izstāžu zālē “Arsenāls”, 2013. gadā gūstot Latvijas augstāko atzinību vizuālajā mākslā – Purvīša balvu, bet 2015. gadā kopā ar Katrīnu Neiburgu pārstāvot Latviju 56. Venēcijas biennālē. Venēcijā eksponēto, sarežģīto instalāciju “Armpit” šogad varēja pētīt Kalifornijā notiekošā mākslas un mūzikas festivāla Coachella apmeklētāji, decembrī Eglītis kopā ar Katrīnu Neiburgu piedalīsies Kochi-Muziris biennālē Indijā. Pats viņš kādā intervijā izsakās, ka Latvijā ir viegli sasniegt griestus, un tie ir ļoti zemi. Kaut kādā ziņā tas tā ir, bet arī citviet pasaulē griestu augstums ir dažāds. Var jau teikt, ka tālāk par Purvīša balvu un Venēcijas biennāli vairs nav, kur tikt (institucionālā ziņā), bet, ja mākslu uztver kā uzņēmējdarbības (peļņas gūšanas) veidu, tad Latvijā dzimušam un dzīvojošam vai pat emigrējušam māksliniekam izredžu nav nekādu. Ja Ausekļa ielā skatāmo “Pāreju” būtu izstādījis kāds Demjens Hērsts vai Džefs Kūns, katra glezniņa “aizietu” par vismaz piecciparu summu, nemaz nebēdājot, ka, izcelta no konteksta un atrauta no paša Eglīša šābrīža sajūtām un dziņām, tā būtu pilnīgi bezjēdzīga. Taču šeit, kur nav nekādu iespēju kļūt par labi pelnošu “mehānisku izstrādājumu” tiražētāju, māksliniekam vienmēr paliek būtiskākais – cerība radīt kaut patiešām “rokas un acs jūtīgumā balstītu.” Andris Eglītis ir pietiekami jauns, lai šo cerību nebūtu zaudējis.
Laimdota Junkara. „Alksnāja iela.“ 2016. Audekls, akrils. 80 x 60 cm. Publicitātes attēls
Vecrīgā, galerijas “Daugava” Alksnāja ielas izstāžu zālē vēl kādu nedēļu var apskatīt Laimdotas Junkaras gleznu izstādi “Savā nodabā”. Mākslas akadēmiju viņa absolvēja 1979. gadā, diplomdarbu vadīja Eduards Grūbe. Divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu vidū mākslinieci cienīja kā jutīgu, smalku zīmētāju; klusa poētika uzrunāja no visvienkāršāko lietu un norišu atveidiem. Gadiem ritot, tiešais dabas vērojums kļuvis sarežģītāks, dzīves un pārdzīvojumu pieredze liek uz pasauli raudzīties kā uz sadalītu, tomēr vienotu, kustīgu, mainīgu, garāmslīdošu gaismēnas, telpas, dziļuma saspēli. Brīžiem šī saspēle iegūst tādu kā regulāru šūnu struktūru, attālinās no acs tvēruma, bet tad atkal saplūst impresionistiskā krāsu un gaismas ņirbā. Izstādē pilnīgi noteikti ir pārmērīgi daudz darbu, tāpēc tā šķiet nedaudz monotona. Zināms, ka daudzreiz mākslinieki, veidojot izstādi, nezina, kad apstāties: žēl neparādīt to un vēl to, un to… Laimdotas Junkaras gadījumā, iespējams, “vaina” ir vēl cita. Māksliniece, Ernesta Brastiņa un Arvīda Brastiņa piemiņas balvas “Latviskas Latvijas labad” laureāte, ir nopietna un vērienīga novadpētniece ar visām no tā izrietošajām sekām – vērtīgs, ievērības cienīgs, saglabājams šķiet itin viss. Nereti tieši šāda attieksme ir ļāvusi kaut kādā apritē nonākt tam, ko vēlāk ar pateicību pieņemam kā laikmetu liecības.
Laimdota Junkara. „Vecais mūris.“ 2014. Audekls, akrils. 120 x 100 cm. Publicitātes attēls
Arterritory lasītāji, iespējams, nemaz nezina, ka šobrīd Rīgā skatāmo gleznu autore Laimdota Junkara pastāvīgi dzīvo Ugālē un ir apkopojusi, izveidojusi un izdevusi vairākas Kurzemes (arī visas Latvijas) kultūras un sociālajai vēsturei nozīmīgas novadpētnieciska rakstura grāmatas: “Ugāles pagasta stāsti : .. fakti .. vietvārdi .. teikas .. atmiņas .. “ – [Rīga]: Visual Studio, [2010]. – 583 lpp. un “Rāpatu grāmata : no Piltenes Ugālē” – [Rīga] : Visual studio, 2011. – 696, [1] lpp. Var jau teikt, ka reģionālā, teiksim, Ugāles kontekstā Laimdota Junkara ir sasniegusi griestus, taču, pārlūkojot viņas Kurzemē sarīkoto personālizstāžu sarakstu, pārlapojot monumentālos novadpētniecisko materiālu sējumus, jāatzīst, ka šie griesti nav zemi. Tie aizsniedz debesis, bet tās katrā vietā ir savas – kas tur slikts, ja ir vietas, kur aiz tām var karotes aizbāzt, bet citur iespējams mākoņus stumdīt. Un tad var brīdi pakavēties viņas gleznu izstādē.
Annas Heinrihsones izstāde „Mans miers ir beigts“. 2016. Foto: Renārs Derrings
Annas Heinrihsones darbu izstāde “Mans miers ir beigts” līdz 27. septembrim apskatāma galerijā “Māksla XO”. Kā jau scenogrāfe, viņa darbojas ar noslieci uz režiju, ar stāsta dramaturģisku izspēli, kā pati raksta anotācijā: “…radot dīvainas baznīcas iespaidu, kur naivais, parastais pārtop par mistisko, bet patiesības meklējumi apmaldās pārdzīvojuma avota pievilcībā.” Saknes, no jūras izskaloti mudžekļi vai mezglojumi – kam gan, staigājot pa vientuļu pludmali, acis nav skraidījušas uz visām pusēm, meklējot kādu izskalotu brīnumu. Te koka gabals kā bumerangs, te jūraszāļu apvīts, sarūsējis dzelzs gabals, te pēkšņi – vārnas skelets vai beigta zivs, ap kuru spindz iezilganas mušas. Un atrasta, protams, ne jau pludmalē, Grāmata – Muhsu Kunga Jesus Kristus Jauna Derriba, jeb, Deewa swehtee wahrdi, kas pehz ta Kunga Jesus Kristus peedsimschanas no teem swehteem preezas mahzitajeem un apustuļeem ir sarakstiti. Grāmata izdota deviņpadsmitā gadsimta beigās, Anna to šķirstījusi, pamanījusi kādu atzīmi un sākusi likt pati savas atzīmes, piezīmes, herbāriju starp zīdpapīra loksnītēm, sākusi apdzīvot Grāmatu, kā nu pratusi, kā sapratusi.
Annas Heinrihsones izstāde „Mans miers ir beigts“. 2016. Foto: Renārs Derrings
Uzbūvējusi altārīti, kur Grāmata centrā, svecītes priekšā. Kad piegāju, Grāmata bija atšķirta Jāņa evaņģēlija sestajā nodaļā, kur 63. pantā rakstīts: “Gars dara dzīvu, miesa nelīdz nenieka. Vārdi, ko es jums runāju, ir Gars un dzīvība. Bet ir kādi starp jums, kas netic.” Annas miers nu ir beigts. Kā lai notic Garam? Varbūt, kā bērnībā slēpjot zem smiltīm savus “sekretiņus”, savus noslēpumus, cerot, ka tajos saglabāsies tā acumirkļa jēga un nozīme, tā brīža svarīgums, kad viss ir svarīgs? Varbūt var iedvest dzīvību, jūrmalā salasītās saknes un vijumus, kas tagad kā muzejiski dārgumi gozējas spožās vitrīnās, atveidojot “augstajā mākslā”, portretējot parādiskos lielizmēra ogles zīmējumos? Varbūt, varbūt. Bet miers ir beigts. Grāmatā, citā lappusē var saburtot, ka “… Gars nolaidās pār visiem, un “ticīgie (..) bija ļoti pārsteigti, ka Svētā Gara žēlastība tika izlieta arī pār pagāniem”. Izlietu nesasmelsi.
Inese Vēriņa-Lubiņa. “Rožupītes grava.” 2016. Audekls, jaukta tehnika. 100 x 150 cm
Tajā pašā Vecrīgas Alksnāja ielā, kur “Daugavā” skatāmas Laimdotas Junkaras gleznas, atrodas arī galerija “Bastejs”. Tur līdz pat mēneša beigām iespējams palūkoties uz jaunas mākslinieces Ineses Vēriņas-Lubiņas darbiem. Dzimusi 1986. gadā, 2013. gadā ieguvusi maģistra grādu Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā (VKN), izstādēs piedalās jau gandrīz desmit gadus. Izstāde ir tumša, gandrīz melna, jauktā tehnikā gleznotie audekli brīžiem absorbē krēslainajā galerijā ieklīdušos saules starus un reto apmeklētāju skatienus, bet tad liek gan vieniem, gan otriem aizķerties aiz kāda kontrasta starp ēnainu tālāko plānu un asi fakturētiem apveidiem priekšplānā. Dažādas gradācijas pelēka vide, kurā noslēpumaini mīt melnas formas. Gleznas ir gandrīz stāstošas, gandrīz attēlojošas, taču šis “gandrīz” nepārkāpj robežu, aiz kuras sākas ierastā realitāte. Arī Inese Vēriņa-Lubiņa nav atturējusies no izstādi paskaidrojoša teksta, kurā, starp citu, uzzinām, ka mākslinieci nodarbina dabas formu pētīšana tumsā, miglainos, lietainos, zemūdens vai citādos apstākļos, kas saistās ar apgrūtinātu redzamību un būšanu nomodā. Kā tas pienākas VKN beidzējiem, viņa, protams, darbojas arī videomākslas jomā. Pietiekami interesants, nomodā esot veidots, varbūt tāpēc, kā man šķita, visai pesimistisks darbs apskatāms arī šajā izstādē. Bet telpas vidū gozējas lācis, kurš laikam gan ir nosapņots.
Inese Vēriņa-Lubiņa. „Bezmiedzība.“ 2016. Kokvilna, jaukta tehnika. 150 x 130 cm
