Starptautiskās mākslas biennāles “Eiropas jaunrade” publicitātes attēls

Laužot stereotipu robežas 0

Starptautiskās mākslas biennāles “Eiropas jaunrade” ceļojošā izstāde Bored of Borders Cēsīs

Laura Prikule
12/09/2016

Vasarās Rīgā nav pārāk daudz cilvēku. Kur īsti paliek rīdzinieki? Šīs vasaras atbilde bija – kultūras jomā viss notiek Cēsīs, pilnīgi pretēji tām puspamestajām noskaņām, kas te valdīja vēl pirms gadiem sešiem, kad šeit ar draugiem un kolēģiem veidojām darbus izstādei “Izmēģinājumu stacija Laimdota”. Dažādu notikumu epicentrs jūnijā–augustā 2016, nepārprotami, bija tieši šī Vidzemes pilsēta, un arī es ļāvos plūsmai, kas ik pa brīdim, atvedot mani uz šejieni, ļāva vērot lietas gandrīz vai caur vietējā iedzīvotāja prizmu. (Par to īpašs paldies jāpasaka tieši Ruckas mākslinieku rezidencei.) Tādēļ kādu sestdienu augustā, kas Cēsīs bija mazāk lietaina kā citas, nebija pārāk daudz jautājumu par to, kurā virzienā vajag doties, atstājot rezidences ārpuslaika mutuli, proti – “Brūzī” atklāja Starptautiskās mākslas biennāles “Eiropas jaunrade” ceļojošo izstādi ar nosaukumu Bored of Borders. Pa taku caur Ruckas muižas ēnaino parku, pāri dzelzceļa sliedēm, cauri centra infrastruktūrai, gar Vienības laukumā novietoto Biennāles lauvu / izstādes afišu pils virzienā, un tur jau tā bija – viena no lielākajām un pašlaik arī daudzsološākajām Latvijas izstāžu vietām, kas jau gadus desmit ir zināma kā Cēsu Mākslas festivāla mājvieta, bet šobrīd ir transformācijas procesā, lai pārtaptu Zinātnes un mākslas centrā.


Publicitātes attēls

Mūsu valstī patiešām nav pārāk daudz lielu un pamatīgu telpu, kuras tik ilgstoši būtu iesildījuši laikmetīgās mākslas pasākumi. Dažas senās un oficiālās struktūras, tādas kā LNMM izstāžu zāle „Arsenāls“, Rīgas pašvaldības rīcībā esošā Mākslas telpa, Dzelzceļa muzejs ar savu pietiekami specifisko raksturu. Un tas arī viss no “lielajiem izmēriem”, pārējās iespējas ir mūždien mainīgas (R.I.P. VEF, Andrejsala u.c. jau ģentrificētās fabrikas un angāri!). Tādēļ nebrīnos, ka apjomīgā biennāle (56 mākslinieki no 7 Eiropas valstīm) ieguva mājvietu tieši te, pat, ja sākotnējā doma, kā atklāšanā izteicās viens no ekspozīcijas kuratoriem Dāvis Kaņepe, bija par galvaspilsētu. To gan nācās atmest tipisko un pat paredzamo birokrātisko šķēršļu dēļ, savukārt Cēsīs bija iespēja izdarīt to, kas Rīgā bija teju nereāli.

Brūzim ģeogrāfiskā lokācija Cēsīs gan palīdz, gan arī traucē. Latvijas robežās 81 kilometrs no Rīgas ir pietiekami netālu vienreizējam apmeklējumam vasaras gaitā, bet drusku atstatus regulārai rīdzinieku publikas klātbūtnei, kas pagaidām (un laika gaitā tas, cerams, mainīsies) ir laikmetīgās mākslas notikumu pamatauditorija. Tomēr Rīgas centrā šāda izmēra industriālās telpas diez vai varētu tā vienkārši veltīt kultūras un zinātnes funkcijai kāda rentablāka biznesa vietā, bet Cēsīs tieši tas ir iespējams un notiek. Līdz ar to viss šeit atkarīgs no notikumu magnētisma. Ja īstenosies Vides risinājumu institūta sadarbībā ar arhitektu Austri Mailīti, iztēlotā vīzija par šīs vietas (brūža) nākotni, kas bija aplūkojama/dzirdama biennāles atklāšanas prezentācijā un to pavadošajos pavisam konkrētajos modulāro sistēmu maketos, tad arī tālāk te vajadzētu būt kā minimums interesanti.


Foto: Gatis Liepiņš


Publicitātes attēls

Cēsu Mākslas festivāls ir atstājis diezgan dziļus nospiedumus manā apziņā, lai, ieejot brūzī arī citā laikā, jau automātiski meklētu tam raksturīgās izpausmes formas vai mēģinātu salīdzināt redzamo ar iepriekšējos festivālos redzēto, tomēr jāatgādina, ka Bored of Borders ir pavisam cita formāta izstāde, kuru raksturo tādi parametri kā atklātais konkurss darbu izvēlē, daudzas dalībvalstis un dalībnieki, transportēšanai parocīgi darbu formāti, jauni mākslinieki izaugsmes sākumposmā, izteiksmes līdzekļu meklējumi un radošās virzības pluralitāte, nevis elegantas un drošas likmes uz jau labi zināmiem vārdiem kā, piemēram, šogad Cēsu festivālā.

Man vienmēr ir šķitis, ka tāda veida formātos, kādu īsteno arī šī biennāle, tās veidotājiem ir gan risks pazust izstādes daudzajās skaldnēs, gan iespēja tās savienot, prasmīgi orķestrējot un variējot visdažādākos impulsus, līdz ar to uzjaucot vēl neparastākus sajūtu kokteiļus, kā tas varētu būt iespējams pie nelielāka autoru skaita, tomēr šajos gadījumos ļoti daudz atkarīgs tieši no kuratora izjūtas.

Kā tas ir Cēsīs ? Ir iezīmēts maršruts. Izejot telpu labirintu nonākam noteiktās vietās jeb telpu kabatās. Katrā no tām ir dažu autoru darbi. Brīžiem ceļojums cauri izstādei notiek straujāk, tad atkal apstājas vai pagriežas citā virzienā. Skatoties darbus ir tādi, kas „ievelk“, un citi, kuriem vieglāk piemērot daļēji klasificējošus kritērijus, kā, piemēram, “viens no portugāļu darbiem”, “vidēja izmēra fotogrāfija”, “darbs, kuram nav nosaukuma, bet varētu būt”, “taisnstūrveida attēls” vai “darbs minimālismam tuvā estētikā”.


Klāva Lora darba “Bebru purvs”  fragments. Foto: Gatis Liepiņš

Tomēr interesantāk ir uztaustīt subjektīvo līniju šajā attēlu/objektu maršrutā, un atmiņa ir labs filtrs pavadonis. Ir darbi, kuri tajā saglabājas gandrīz neskarti, piemēram, dāņu mākslinieces Kristīnes Overvardas Hansenas pastāvīgā cikliskā kustībā esošā “Akmens mašīna” kas atgādina mītu par Sīzifu, vai biennāles Grand Prix laureāta Klāva Lora jau ikoniskais lielgabarīta panno “Bebru purvs” un tādi, kas dzēšas jau neilgi pēc pirmā apmeklējuma beigām, pat ja skatīšanās brīdī uzmanība neatslābst (dažkārt tas attiecas arī uz nosaukumiem). Ir telpas, kas darbojas kā veselums, savienojot dažādus darbus, un citas, kurās notiek drīzāk cīņa par ietekmi un dominanci, bez pozitīvas savstarpējās sinerģijas (brīži, kad prožektoru gaisma uz viena mākslas darba nozīmē neizbēgamu skatītāja ēnas klātbūtni citā, tādējādi samazinot iespējas to pa īstam uztvert).

Miloša Fliša (PL) “Kapsulu” sērijas askētiskās harizmas dēļ nonākot brūzī vēlreiz, pāris nedēļas pēc atklāšanas, ir interesanti paskatīties uz visu no jauna. Vizuālā realitāte manā ceļā caur biennāli izveido ko līdzīgu garāmslīdošai ainavai aiz auto loga – ir pieturvietas (objekti), kuras atceros lieliski – piemēram, Margrietas Dreiblates ironiskās “Berlīnes palmas”, atpazīstami tēli (Federiko Skarčilli “15 minūtes”), tādi darbi, ko zinu – esmu redzējusi atklāšanas vakara burzmā – un priecājos te sastapt atkal (Kornela Janczī lakoniski asprātīgā “Ainava”), un, protams, arī citi, kas kā kilometru stabiņi tur vienkārši ir, jo kāds tos tur ir nolicis, bet kas vairāk paredzēti kādam citam skatītājam. Dažviet gribas piestāt, citur – uzņemt ātrumu, lai nokļūtu pie jauniem, vēl satriecošākiem skatiem.


Publicitātes attēls

Nedaudz riskants apstāklis šajā izstādē, manā uztverē, ir fakts, ka vairums no eksponātiem ir objekti, t.i. tie ir priekšmeti nevis “telpiskas pieredzes”. Tos var iepakot un nosūtīt uz kādu citu vietu, atkal izpakot un eksponēt tālāk, kā to paredz izstādes ideja un uzskatāmi demonstrē iepakojumu krāvums vienā no izstādes zālēm. Kāpēc “riskants”? Jo mūsdienu mākslā ir daudz idejiski simpātisku nenotveramu parādību, pieredžu, kas saplūst ar dzīvi tik ļoti, ka tās nekādā formā vairs nevar piekārt pie sienas, un savā ziņā biennāles formāts un selektīvais mehānisms liek šo parādību vēstījuma potenciālu nedaudz apiet, fokusējoties uz redzamo vai taustāmo, nevis uz vēl grūtāk sasniedzamiem ideju vai procesu līmeņiem. Tomēr, neskatoties uz priekšroku reāli izstādāmiem objektiem jeb priekšmetiskumu (kaut biežāk tieši post 1960. gadu lietojumā) un vizuāli uztveramā dominanci pār citām maņām izstādes ietvaros, šeit ir atrodama visa amplitūda starp novatoriskiem atradumiem, kas bīda uztveres kontūrlīnijas nezināmajā, un aprobētiem izteiksmes veidiem, kas racionāli atsaucas uz šo un iepriekšējām desmitgadēm mākslas vēsturē, bet nepievieno pārāk daudz klāt jau esošajam. Tā kā konkursa noteikumi paredz, ka šī ir gados jaunu mākslinieku izstāde, tad radikāli eksperimentāla pieeja ir tas, ko sagaidīt pirmkārt (tā vajadzētu būt), taču es teiktu, ka ar to var sastapties vietām, bet ne visur. Tomēr tieši šajās noskaņās bija risināti tādi darbi kā Laura Vītoliņa “Dunkel”, Mihala Frīdriha (PL) “Krāsa no ārpasaules”, kuri ļoti uzrunāja vienā no beidzamajām telpām, noslēdzot maršrutu caur krēslaino, vietām prožektoriem izgaismoto brūzi, pat ja viens no abiem bija prasījis zināmas tehniskas pūles, bet otra formāts bija konceptuāls joks.


Publicitātes attēls

Šodienas subjektīvajā laikmetā galvenais kritērijs ekspozīcijas vērtējumā ir tas, vai izstāde ir bijusi labs ceļojums kādam tās skatītājam. Ja viņš iepriekš ir šo to jau apzināti lasījis un redzējis, tad iespēja izvēlēties labākos intelektuālos skatpunktus vai gūt emocionālu baudu brūzī aplūkojot Bored of Borders būs lielāka, nekā akli paļaujoties uz kādreiz pamatskolā gūtām atziņām par to, kas ir/nav māksla. Biennāle paver iespējas izdarīt atklājumus šajā laukā, salauzt pa kādam stereotipam, tādēļ uz to ir vērts aiziet. Vēl līdz 18. septembrim. Protams, droši var paredzēt arī to, ka daļai potenciālās/nejaušās publikas gribēsies iegrimt iepriekšparedzamās šaubās par formām, kuras kopumā pieņem “grūti izprotamā mūsdienu māksla un visas tās instalācijas”, bet mākslas procesam šī kritiskā attieksme nāk tikai par labu, un laikmetīgā māksla Latvijā turpina notikt, vēl gatavojoties dienai, kad tā pilnībā rezonēs ar savu prasīgo publiku vai izdzēsīs tās uztveres stereotipu robežas.


Publicitātes attēls


Publicitātes attēls

ARHĪVS: Jaunais mākslinieks Klāvs Loris ieguvis Grand prix balvu Parīzē

jceforum.eu