Dažu skaistu ziedu
Izstāde “Janis Rozentāls (1866–1916). Māksla un tehnika” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā
Pēteris Bankovskis
02/09/2016
Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu
“Daudzpusīgais, aktīvais un ražīgais Janis Rozentāls,” – tā lasām fundamentālās “Latvijas mākslas vēstures” pagaidām vienīgajā, IV sējumā.[1] Ar šiem trim ietilpīgajiem vārdiem, iespējams, pietiek, lai Rozentālam pieliktu etiķeti un noliktu viņu plauktā attiecīgā sadaļā – pie daudzpusīgajiem, aktīvajiem un ražīgajiem. Pie tiem, kuru dzīvošana un darbošanās viņiem vai viņām atvēlētajā laikā kā fiziski, tā emocionāli un garīgi ir šūpojusi, bagātinājusi, bet nereti arī ievainojusi gan viņus pašus, gan apkārt tuvāk vai tālāk esošos.
Desmit gadus pēc Rozentāla nāves Romans Suta rakstīja, ka savu personības īpašību dēļ Rozentāls izveidojies par populārāko latviešu sabiedrības mākslinieku, par tās “pirmo mīlestību”[2].
Ko lai iesāk ar pirmo mīlestību, kā lai to, nekad no atmiņas un sirds dziļumiem neizdzēšamo, samierina ar visu, kas nāk pēc tam, ar daudzkrāsaino, drazām un derīgām lietām, smagām nogulsnēm un spožiem pusdārgakmeņiem pilno plūdumu, kas ir dzīve? Varbūt ikviens mēģinājums samierināt tikai vēl vairāk saasina konfliktu starp romantismu un reālismu, liek saspraudei, kas tos abus vieno, durties dzīvajā, duālistiskajā miesā jo asāk?
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē nu jau dažas nedēļas skatāma plaša, lieliski komplektēta izstāde “Janis Rozentāls (1866–1916). Māksla un tehnika.” 2. septembrī plkst. 14 ciklā “15 minūšu stāsti par mākslas darbiem izstādē” notiks sarīkojums “Vienas gleznas stāsts: Janis Rozentāls. Kerijas Grotuses portrets”.
Janis Rozentāls. „Kerijas Grotuses portrets.“ Ap 1900. Foto: Normunds Brasliņš
Nelielajā vertikāli izstiepta formāta gleznā redzam jaunu sievieti ar augstu frizūru, ko rotā zieds, tērpušos gaišā, vasarīgā sava laikmeta modes kleitā. Sievietes zilās, dziļās acis raugās iesāņus, liekas viņa kavējas pārdomās, kurām vienlaikus vēlas un vairās ļauties. Par šo iekšējo cīņu liecina arī pēkšņais sārtums vaigos un lūpas, kas cieši aizdarītas, it kā sargājoties izlaist pasaulē kādu neapdomātu vai neapdomīgu frāzi.
Vienīgo zināmo Kerijas Grotuses portretu Rozentāls gleznojis, visticamāk, 1895. gadā. Gleznojis, izmantojot kādas no daudzajām tovasar uzņemtajām fotogrāfijām. Pētot Rozentāla fotogrāfisko mantojumu, Inta Pujāte konstatē: “Īpaši skaista ir Kerijas fon Grothusas portretu sērija, kurā skaidri jūtama gan atvērtība, ar kādu Kerija iesaistījusies fotosesijā, gan romantiskā gaisotne, kāda valdījusi mākslinieka un modeļa attiecībās.”[3]
Kerija fon Grotuse (Dorothea Louise Carolina [Cary] von Grotthuss, precējusies Printz; 1859–1940) bija baronese, Puzenieku (Pussenecken; tagadējā Ventspils novada Puzes pagastā) barona Oskara fon Grotusa (Carl Ernst Oskar Wilhelm Baron von Grotthuss; 1831–1920) meita. Kerijas tēvs bija tiem laikiem liberāls zemes īpašnieks. Liberālisms šī vārda cēlākajā, bet ne visatļautības nozīmē izpaudās tiklab viņa centienos modernizēt saimniecību, kā arī attiecībās ar latviešiem. Vēlāko laiku autori min, ka Kerija bijusi apveltīta ar neizmērojamu pacietību un cēlsirdīga[4], sirsnīga un labdabīga[5], taču 1895. gadā, kad tapa izstādē redzamais portrets, kā atceras to gadu Puzenieku dzīves nejaušs liecinieks, “vairs nebij jauna un arī nekāda skaistule”[6].
Kopš 1893. gada janvāra Puzenieku muižā par mājskolotāju strādāja vēlākais pazīstamais rakstnieks un politiķis, tobrīd vēl Tērbatas (Mētraines) Universitātes teoloģijas students Andrievs Niedra (1871–1942). Pēc daudziem gadiem viņš rakstīja: “Sievietes mīlestība nekad nav iespiedusies manas dzīves kodolā. Viņa rotaļājās ar mani kā spirgts pavasara vējš man matus purinādams, daža bijusi kā mīļš rotaļu biedrs, pēc kuras apklusušiem smiekliem sirds brītiņu klusi skumst, bet neviena nav paņēmusi daļu no manas dvēseles. /../ Bet tad 1897. gada vasarā notika brīnums. Uzgāju cilvēku, kas bija nesalīdzināmi vairāk spējīgs uzupurēties nekā es pats.”[7] 1897. gadā “uzietais” cilvēks bija Tirzas barona Ceimerna (Gustav Erich Woldemar von Ceumern) audžumeita Emīlija Kristīna Bankovska (1872–1945). Niedra un Emīlija Kristīna salaulājās Tērbatā tajā pašā 1897. gadā un kopā nodzīvoja visu mūžu.
Dzīvesbiedrei dzejnieks veltīja rindas, ko, šķiet, pazīst ikviens latvietis:
Brīnos es, kad rudens diena
Tur aiz priedēm taisās aust:
Kā pie ceļinieka krūtīm
Vari tu tik droši snaust?
Ne tu zini, kur tam sēta,
Nedz, kurp liktens viņu sauc,
Kādus priekus, kādas likstas
Dzīve viņa kausā jauc.
Mūsu kāzu drūmo dziesmu
Gārša vētrā dziedāja:
Bērzi vēsās sūnu cisas
Raibām lapām kaisīja.
Vakar tur aiz meža slēdzās
Tev uz mūžu tēva nams;
Ceļš uz manu dzimto zemi
Nenospraudīts, nezināms.
Klau! Caur kokiem rīta vēsma
Iet jau rasu birdināt.
Un tu dziļā miegā smaidi…
Žēl man – tevi modināt!
Brīnos es, kad rudens diena
Tur aiz priedēm taisās aust:
Kā pie dveša bēgļa krūtīm
Vari tu tik maigi snaust![8]
Tomēr kāpēc Niedram, kurš, kā raksta literatūrzinātniece Bruta Gudriķe, “savas noslēgtības, stūrgalvības, arī spītības dēļ stāv allaž viens, tāpat kā savos darbos, dzīvē un domās. Tā ir viņa personības pati raksturīgākā iezīme kopš jaunības gadiem”[9], paša kāzu dziesma šķita tik drūma?
1893. gadā Andrievam Niedram bija 22 gadi, Kerijai Grotusai – 34. Protams, pēc tālaika standartiem viņa patiešām “vairs nebij jauna”, bet par skaistumu domas mēdz dalīties. Skaidrs, ka nomales muižā samērā vientulīgi dzīvojošajai, sirsnīgajai jaunkundzei iznesīgais, romantiskais Tērbatas students varēja šķist interesants sarunu un pastaigu biedrs. Taču Niedra šo ieinteresētību laikam gan pārprata. Nē, nebūs pareizi teikt “pārprata”, viņš iemīlējās, un iemīlējies skatiens, kā tas bieži gadās, nespēj atšķirt patiesu otra cilvēka atsaukšanos no savu alku atbalsošanās vēlamībā. “No šīs dienas sākot, nu nabaga mājskolotājam bija viena dvēsele, kurai uzticēt savas sirds pārpilnību. /../ Cik daudz bērnišķīgu iedomu, cik daudz iedomātu ciešanu, cik daudz neizpildāmu nākotnes nodomu viņš tika stāstījis šai jaunavai, šim lielajam bērnam pēc sirds un gara! Un viņa labprāt klausījās – gan ziedu pilnā dārzā, gan uz ezera, kad viņu laiviņa kā netīšām aizmaldījās no citiem makšķerētājiem par gabalu, gan arī … ai, viņu bērnišķīgi saldais noslēpums! pie slaidās egles Zvirgzdu muižas parka galā, tālu no katras ziņkārīgas acs.”[10]
Romāns (vai stāsts) “Līduma dūmos” nāca klajā 1899. gadā un ir ne tikai Niedras, bet visas latviešu romānistikas meistardarbs, lai ko arī neteiktu literatūrvēsturnieki un kritiķi. Zināms, ka romānā tēlotās muižas un baltiešu muižniecības dzīves iespaidu liela daļa krājās un transformējās Puzeniekos. Zvirgzdu muižas baronā Vestfālā viegli sazīmēt Oskaru fon Grotusu, viņa meitā Lūcijā – Keriju Grotusi, bet mācītāja amata kandidātā Kārlī Strautmalī, kura sirds alkas tikko citējām, atpazīstam pašu rakstnieku.
Pienāca 1895. gada vasara, kas “nabaga mājskolotājam” izrādījās dramatiska. Pēc gadiem viņš sausi komentēja: “Ar gleznotāju Rozentālu es iepazinos Puzeniekos, kur viņš gleznoja vecā Grothūza un viņa kundzes ģīmetnes.”[11] Kas bija šis Rozentāls?
Janis Rozentāls. “Pašportrets.” Ap 1900. Liepājas muzeja kolekcija
Monogrāfijās, katalogu ievados, beletrizētos stāstījumos daudz un jūsmīgi aprakstītais Saldus kalējdēls savas gaitas pasaules plašumos uzsāka šādi: “Rīgā viņš pieņēma pie kāda pazīstama “gultas vietu” un gāja tad – vietas meklēt. Un meklēja ar’ tad viņš vietas… Vairāk nekā 3 mēnešus staigāja viņš pa Rīgu pilnīgā svabadībā. Ik dienas viņš gāja uz jauniem pētījumiem. Vilktin pievilka tad viņu kuģi un ostas dzīve. Tā apkārt klīstot viņš nāca satiksmē ar visādiem ielas puikām un blandoņiem un pierada pie svabadības.”[12] Tāds viņš bija pusaudža gados. Sekoja studijas Pēterburgā, pirmie darba, mākslinieka radošā darba gadi. Lasām: “Rozentāls bija cilvēks ar stingru un nelokāmu, bet piemīlīgu raksturu, personība, kā to saka vācieši “aus einem Guß”, zelta sirds dzelzs ietvarā, kas nemīl liekulību, sentimentālitāti, kaprisu gražošanos un dižošanos. Mākslinieks bija īsts darba rūķis, kas nestāvēja dīkā un katru dzīves stundu darīja pilnskanīgu. Viņš prata strādāt, savu tiesu neliegdams arī priekam. Vienmēr viņš bija labā garastāvoklī, allaž dzīvespriecīgs epikūrietis ar vīpsnājošu humoru, mūžam apgarots, trauksmains mākslas entuziasts. Ekspansīvs gara cilvēks, kas kā svece dega sevī un darbā un tāpēc arī tik ātri dzīvē sadega. /../ Gleznotājs bija nelabojams, kaislīgs pīpmanis. Darbu darīdams, viņš vilka papirosu pēc papirosa. /../ Viņš bija viens no pēdējiem, kas atstāja dzīru galdu.”[13]
Pieradis pie svabadības, zelta sirds dzelzs ietvarā, epikūrietis. Tāds latviešu lords Bairons. Viņš sevi tādu arī redzēja, piemēram, šobrīd izstādē aplūkojamajā, ap 1900. gadu tapušajā pasteļa pašportretā. Gluži dēmonisks, trauksmaini agresīvs, uzspriegotu tumsu sevī nesošs. Lasām vēl: “Visvairāk mums latviešiem trūkst sabiedriskuma, jo pulcēt ap sevi citus, darīt citiem patikšanu, lietojot savu laiku, savu laipnību, uzmanību un atjautību, to mēs neprotam. Sevišķi maz tādu laipnu sadzīves cilvēku starp māksliniekiem. Bet, ja kāds pagadās, tad tiešām arī paliek atmiņā. Man tādi labā atmiņā palikuši trīs: Rūdolfs Blaumanis, Janis Rozentāls un Emīls Dārziņš. Visi trīs viņi bija īsti jūtu cilvēki un ārkārtīgi mīlēja sadzīvi. Kur bija viņi, tur raisījās dvēseles.”[14]
Un dvēseles raisījās, meitenes, kā jau tas šādu kungu sabiedrībā parasti notiek, atplauka. Protams, raisījās arī Rozentāla dvēsele – tā, šķiet, raisījās bieži un aizrautīgi – vai tur būtu pretī nākusi kāda Saldus jaunkundze vai Pēterpils kursiste, vai, sacīsim, aktrise Ludmila Šteinheila-Kameņeva (1868–1920). Mākslinieka dvēseles atraisītībai pret pēdējo šķērslis nebija pat viņas vīrs, barons Nikolajs Šteinheils. Kāds tad brīnums, ja iebrāzies klusajā Puzenieku muižā, Rozentāls vienā mirklī iznīcināja Andrieva Niedras nepiepildāmās cerības. Jau citētajās tēlnieka Gustava Šķiltera atmiņās par 1896. gada uzturēšanos Puzeniekos dažos lakoniskos vārdos ieskicēta Kerijas drāma: “Pagājušajā vasarā viņa bija samīlējusies Rozentālā.”[15]
Janis Rozentāls. „Gleznotājs ar sievu. (Dubultportrets).“ 1905. LNMM kolekcijas. Foto: Normunds Brasliņš
Visi zina par Rozentāla pēkšņo, liktenīgo satikšanos ar somu dziedātāju Elliju Forseli, par laimīgajām laulībām, bērnu pulciņu, latviešu un somu kultūras sakariem. Bet vai, rūpīgi pārlasījuši lielisko Jaņa Rozentāla sarakstes sējumiņu, mēs mēģinām aiz vēstuļu un to melnrakstu rindiņu abstrakcijām saskatīt Kerijas Grotuses drāmu. Vēstules liecina, ka 1895. gada tikšanās viņai nebija īslaicīga samīlēšanās. Rozentālam tā bija tikai amizanta paspēlēšanās, un uzticīgo Keriju viņš, ja var ticēt vēstulēm, uzskatīja par pietiekami intelektuālu sarunu partneri, bet arī par izdevīgu mērķi, pret kuru izmēģināt savus, baltiešu muižniecībai nacionālpatriotiski naidīgos domu lidojumus, lai gan, kā atzīmē Kristiāna Ābele: “cēlsirdīgā draudzene Kerija vismazāk bija pelnījusi ofensīvas eksperimentālā mērķa lomu.”[16] Jā, viņa rakstīja Rozentālam, kurš nu atradās Ellijas paspārnē, ka jūtas iepriecināta no visas sirds. “Novēlu Jums cilvēku, kuram Jūs pilnīgi piederētu, kurš vienmēr būtu ap jums, sagādātu Jums mīļu mājvietu, atturētu Jūs no trakulībām un ieviestu mazliet vairāk kārtības Jūsu mākslinieka dzīvē” – tā viņa rakstīja. Bet gadu iepriekš viņa jau bija pateikusi (un – kas pateikts, tas pateikts): “Daudz kas manī un pie manis ir pārmainījies, tikai sirds man palikusi puslīdz tā pati, un, kas reiz tajā ir uzņemts, tam sava vietiņa sirdī arvien tiks silti saglabāta.”[17]
Un kā ar Andrievu Niedru, ar “nabaga mājskolotāju”? Niedra, tā vien liekas, ir vienīgais latviešu rakstnieks, kurš tik skrupulozi un izvērsti ir ar laika distanci komentējis un skaidrojis pats savus literāros darbus. Tomēr, kā visi, arī viņš daudz ko gan ar nodomu, gan nejauši vai atmiņas īpatnību dēļ ir sagrozījis, noklusējis vai piedomājis. Iepriekš citētajā vietā no “Nemiera ceļiem” (“Sievietes mīlestība nekad nav iespiedusies manas dzīves kodolā” utt.) Niedra, ļoti iespējams, apzināti maldina, jo Kerijas rakstītais Rozentālam: “Daudz kas manī un pie manis ir pārmainījies, tikai sirds man palikusi puslīdz tā pati” – nav apstrīdams.
Kāds mākslas vēsturnieks reiz rakstīja, ka māksla, tāpat kā atmiņa, nekad nav nemainīga, stabila, “cieta” (pat ja mākslas darbs darināts no akmens, koka vai metāla), un gandrīz vienmēr tai piemīt melanholiju raisoša nenoteiktība. Jo māksla jau iepriekšparedz tās priekšmeta izvairīšanos, ja ne pilnīgu pazušanu no mūsu redzesloka.
Vai nav skaisti pateikts? Vai, ieskatoties Kerijas portretā, ausīs ieskanas Andrieva Niedras populārais “Dažu skaistu ziedu…”? Ko vēsta zieds Kerijas matos? Kam tas domāts? Kāpēc tagad, pēc 120 gadiem, par to vispār būtu jādomā? Varbūt nevajag?
[1] Eduards Kļaviņš, Kristiāna Ābele, Silvija Grosa, Valdis Villerušs. Latvijas mākslas vēsture IV. Neoromantiskā modernisma periods, 1890–1915. / Sastādītājs Eduards Kļaviņš. – Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts; Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 2014. – 216. lpp.
[2] Ibid. – 267. lpp.
[3] Inta Pujāte. Fotogrāfija un portrets 19. gadsimtā. Grāmatā: Portrets Latvijā. 19. gadsimts. / Sastādītāji Dainis Bruģis, Inta Pujāte. – Rīga: Neputns, 2014. – 278. lpp.
[4] Kristiāna Ābele. Tautieši un novadnieki. Nacionālais jautājums un teritoriālā identitāte Latvijas mākslas dzīvē 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā // Māksla un politiskie konteksti / Sast. Daina Lāce. – Rīga: Neputns, 2006. – 40. lpp.
[5] Biruta Gudriķe. Andrievs Niedra – rakstnieks un mācītājs. – Rīga: Zinātne, 2007. – 70. lpp.
[6] V. Kučinka. Gustava Šķiltera “Atmiņas par “Rūķi””. – Karogs 1974., Nr. 11. – 146. lpp. – Cit. no grāmatas: Dzīves palete: Jaņa Rozentāla sarakste / Sast. I. Pujāte un A. Putniņa-Niedra. – Rīga: Pils, 1997. – 96. lpp.
[7] Andrieva Niedras Nemiera ceļi. Pilnīgs rakstu izdevums, autora sakārtots. I sējums. Lirika. – Rīga: Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļas izdevums, 1928. – 168., 169. lpp.
[8] Dzejolis citēts no grāmatas: Biruta Gudriķe. Andrievs Niedra – rakstnieks un mācītājs. – Rīga: Zinātne, 2007. – 45., 46. lpp.
[9] Biruta Gudriķe. Op. cit.. – 48. lpp.
[10] Andrievs Niedra. Līduma dūmos. – Rīga: Zinātne, 1992. – 103. lpp.
[11] Blaumaņa un Niedras sarakstīšanās (ciktāļ’ tā uzglabājusies). Ar A. Niedras piezīmēm. – Rīga: Valters un Rapa, 1931. – 35. lpp.
[12] Janis Rozentāls kā cilvēks un mākslenieks. // Mājas Viesis. – 1910. – Nr. 25. – 23. jūn.(8. jūl.).
[13] Arturs Bērziņš. Pazīstamas sejas I. – Rīga: Pētera Mantnieka apgāds, 1944. – 72., 73., 77. 81. lpp.
[14] Viktors Eglītis. Emīls Dārziņš manās atmiņās // Mēness meti, saules stīga. Emīls Dārziņš / Sast. Zane Gailīte. – Rīga: Pils, 2006. – 332. lpp.
[15] V. Kučinska. Op. cit.
[16] Kristiāna Ābele. Op. cit.
[17] Kerijas fon Grotusas vēstules Janim Rozentālam. Cit. pēc tulkojuma grāmatā: Dzīves palete: Jaņa Rozentāla sarakste / Sast. I. Pujāte un A. Putniņa-Niedra. – Rīga: Pils, 1997. – 292., 278. lpp.
