Foto

Hoknijs: portretu uzskaite

Kirils Kobrins
23/08/2016

Izstādē David Hockney RA: 82 Portraits and 1 Still-life varēja novērot veselu divu mākslinieču darbošanos. Es labi aplūkoju abas – viņas bija tik ļoti iegrimušas darbā, ka gandrīz neko sev apkārt nemanīja. Pirmā, melnādaina 10–12 gadus veca meitene, sēdēja klusās dabas Fruits on a Bench pakājē, to pārzīmēdama ar parastu zīmuli. Tas, ka viņa lietoja melnbalto, ir interesanti, ņemot vērā indīgās akrila krāsas, kurās attēlots banānu ķekars, divi tomāti, oranža paprika, divi citroni, apelsīns un, šķiet, mango, kas nolikti uz zila soliņa. Soliņš novietots nedaudz sāniski uz tirkīzzilas (vai labāk teikt – kobaltzilas?) virsmas; zila siena stiepjas – arī ieslīpi – pa labi un lejup, ar krāsu tā tik ļoti saplūst ar soliņu, ka liekas: pēdējais ir tās turpinājums, precīzāk, izaugums. Ņemot vērā, ka soliņa kājas veido, tā sacīt, “iksiņu”, var pat iztēloties, ka tas nav soliņš, bet gan neredzēts mitoloģisks dzīvnieks, zilais zirgs no Franca Marka gleznas, kas pārtapis par savādu radījumu, kas uz savām ceļgalos pārlauztajām kājām atklibojis pie Visa Zilā Avota, pie Zilās Sienas. Zilais Radījums Zilajai Sienai atnesis savas veltes. Sanāk, ka Fruits on a Bench – tā ir visas Hoknija izstādes alegorija, jo spilgtās krāsas, kurās attēloti augļi, atkārtojas desmitos portretu, kas kopā ar šo kluso dabu veido izstādi Karaliskajā mākslas akadēmijā. Kaut kur redzama kaklasaite te tomātu, te paprikas krāsā, kaut kur krekls banānu krāsā. Kafkisko metamorfozi pārcietušais zilais zirgs kā upurējumu atnesis pašu izstādi, Hoknija mākslu – spilgtu, indīgu, akrila krāsās gleznotu, apzināti vulgāru kā grupas Pulp dziesma Acrylic Afternoons, kas acīmredzami iedvesmojusies, nē, uzbudinājusies no Hoknija krāsu paletes. “Forever in acrylic afternoons / I want to hold you tight / Whilst children play outside / and wait for their mothers to finish with lovers / (…) / On a pink quilted eiderdown, / I want to pull your knickers down. / Net curtains blow slightly in the breeze. / Lemonade light filtering thru the trees”.[1]

Te ir vēl kāda dīvaina lieta. Dažviet šo gleznu sauc daudzskaitlī, par Fruits on a Bench, bet citviet – vienskaitlī, Fruit on a Bench. OK, lai izvairītos no pārpratumiem, turpmāk to saukšu par Fruit(s) on a Bench. Var jau, protams, apsūdzēt rīkotājus, kuratoru, sabiedrisko attiecību darbiniekus un pat pašu mākslinieku nolaidībā, taču, iespējams, tas var arī izrādīties esam viltīgs Hoknija plāns. Lieta tāda, ka daudzskaitlis dod mums telpu vārda “fruits” interpretācijai – no tiešās līdz pārnestajai nozīmei. Vienskaitlis savukārt dod tiešu mājienu, ka mūsu priekšā atrodas vienkārši “auglis”, daiļrades auglis, nevis augļi. Hoknijs tik uzstājīgi izlokās no jebkuras interpretācijas, ka padara divdomīgu pašu divdomīgumu, nedodams iespēju saprast, no kurienes atsperties spriedumos par šo gleznu. Tajā pašā laikā viņam ļoti nepieciešamas interpretācijas, tā kā viņš nav ne Frensiss Bēkons, ne Lisjēns Freids, ar kuriem viņu reizumis salīdzina. Viņi – lielie modernisti – radīja mākslu, kas it kā runāja pati par sevi (lai gan, protams, tādas mākslas nemaz nav), savukārt Hokniju, kas pārstāv vēlāku paaudzi (viņš dzimis 1937. gadā), sauc par vienu no britu popārta radītājiem, pat teju vai par britu Endiju Vorholu. Popārts, kā jebkura piekonceptualizēta māksla, nepastāv pats par sevi, bez apraksta, bez plaša sociālā, kulturālā un ekonomiskā konteksta. Ja vienkārši tāpat ņemt un izstādīt spilgtās Hoknija gleznas bez paskaidrojumiem, tad diez vai kāds ietu tās aplūkot, bet tie, kas aizietu, diez vai būtu apmierināti. Šie darbi – no “parastās” un pat “modernistiskās” mākslas skatpunkta – ir viduvēji, taču tie nepārstāv arī avangardu, tā ka attiecībā pret tiem nav pieņemama terminoloģija, kas apraksta pirmās rindas vecajā mākslas kaujā par jaunu sabiedrību un jaunu cilvēku. Tur arī tā lieta, ka, būdama nekas cits kā buržuāziska, mākslas tirgos vienīgi augsti vērtēta, Hoknija un daudzu viņu kolēģu māksla it kā izkrīt starp “skaistuma” ideju, “socialitātes” ideju un “revolucionaritātes” ideju. Tas ir, Deivida Hoknija darbi ir pietiekami “skaisti” un pietiekami cool, lai tos iegādātos miljonāri tālākai izrādīšanai villās Kalifornijā, Malibu, bet ne vairāk. Tomēr šiem darbiem ir sava niša, un šī niša ir jāapraksta un jāizskaidro. Tā ka bez interpretācijas te neiztikt – un pats Hoknijs to ļoti labi saprot. Lūk, arī viņš izsprūk no interpretācijas, gan ķircinādams, taču neslēpdamies no skata. Tajā Hoknijs ir liels meistars.


Deivids Hoknijs. David Juda, 22nd, 23rd, 25th March 2015. Audekls, eļļa. 121,9 x 91,4 cm © David Hockney

Attiecīgi mēs varam turpināt mest savu interpretācijas tīklu pār izstādi David Hockney RA: 82 Portraits and 1 Still-life. Jo te taču interesants ir, lūk, kas. Izstādes alegorija ir vienīgais darbs, kas nosaukumā norādīts atsevišķi. Astoņdesmit divi portreti un viena klusā daba. Runa ir tieši par kluso dabu – tā it kā arī paskaidro visu pārējo – pārējos astoņdesmit divus darbus. Taču arī te, ja ielūkojas dziļāk, slēpjas viltība. Lieta tāda, ka izstādē kopā ir 82 darbi, nevis 83, kā būtu jābūt, ja pie 82 portretiem pieskaita vienu kluso dabu. Patiešām. To – es ne tikai pārskaitīju, vienkārši visi darbi izstādē ir numurēti un izkārti stingri atbilstoši numerācijai – ir tieši astoņdesmit divi. Triks slēpjas tajā, ka viena no gleznām ir dubultportrets, Augustus and Perry Barringer; tā arī sanāk, ka “portretu” ir 82, bet gleznu-portretu – 81. Un te es saredzu kādu smalku nodomu, kuru nekādi nespēju atminēt.

Mīkla ir arī tas, ka tieši šie divi darbi, Fruits(s) on a Bench un Augustus and Perry Barringer, laikā, kad apmeklēju izstādi, tika pārzīmēti. Turklāt, ja meitene kluso dabu kopēja ar parastu zīmuli, tad pie dubultportreta strādāja cita māksliniece, 25–30 gadus jauna aziātiska izskata sieviete, kura to darīja ar aipadu. Jā, jā, ar aipadu, ar aplikācijas Brushes palīdzību. Tas pat vairs nav mājiens, bet paziņojums. Lieta tāda, ka kopš 2009. gada Hoknijs uzzīmējis simtiem portretu, ainavu un kluso dabu tieši ar Brushes – rezultātus viņš izsūtīja draugiem un paziņām, bet ne tikai. Viņa I-māksla izstādīta vairākos nopietnos muzejos, izsaukdama, līdzās daudz kam citam, pārdomas par to, uz kurieni gan viss iet un kurp mūs ved tehnoloģiskais progress. Un, lūk, izstādē, kurā redzami darbi, ko Deivids Hoknijs radījis ar audekla un otas palīdzību, parādās jauna māksliniece, kas ar aipadu pārzīmē vienu no šīm gleznām – turklāt vienu no divām, kurās ietverts mājiens par kādu triku, kas slēpj patiesos mākslinieka nodomus.

Pārbaudīt, vai tā ir nejaušība vai nē, it kā nav grūti. Jāatnāk uz Karalisko mākslas akadēmiju otro vai eksperimenta pilnības labad pat trešo reizi un jāapskatās, kas notiks ap Fruits(s) on a Bench un Augustus and Perry Barringer.


Deivids Hoknijs. Rita Pynoos, 1st, 2nd March 2014. Audekls, eļļa. 121,9 x 91,4 cm © David Hockney. Foto: © Richard Schmidt

Tomēr es to nedarīju. Ne tādēļ, ka slinkums, nebūt nē. Vienkārši – ja nu Hoknija ideja ir vēl viltīgāka? Un ja nu viņš nesūta noalgotos aktierus pārzīmēt divus galvenos izstādes darbus katru dienu, bet gan seko kādam kaprīzam grafikam, kas ietver vairākus datumus, kas kaut kādā veidā saistīti ar paša Deivida Hoknija dzīvi, ar viņa mākslu, ar viņa draugiem, ar ģimeni (bet viņš bija ļoti pieķēries savai nelaiķei mātei, piemēram)? Un ja, rezultējot sarežģītas manipulācijas ar šiem datumiem, ģenerēts kāds kods, kas nosaka biežumu, ar kādu meitene un jaunā sieviete dodas pie noteiktajām gleznām. To visu atminēt:

1. nav iespējams;
2. nav gribēšanas;
3. nav vajadzīgs.

Lai viss paliek tā, kā ir. Mēs savukārt aplūkosim David Hockney RA: 82 Portraits and 1 Still-life tā, it kā mēs neko (vai gandrīz neko) tādu nenojaustu. Tas ir, aplūkosim izstādi tādu, kāda tā ir. Tiesa gan, arī te rodas sarežģījumi.

Aplūkot Hoknija mākslu bez jebkāda iepakojuma, “apcirptām acīm”, kā teiktu Remizovs, nozīmē to nomiegt – nonākt pie secinājuma, ka viņš ir diezgan viduvējs mākslinieks, vienmuļš jokdaris, kurš dzīves laikā izdomājis pusduci diezgan stipri novecojušu triku. Galu galā šādam spriedumam ir parametri, tie ir gatavi ērti iekārtot Hoknija mākslas liemeni šajā zārciņā. Šie parametri ir vienkārši. Atklāts gejs. Ziedu laikus pieredzējis 1960. gados. Anglis no Jorkšīras, kurš pārcēlies uz Kaliforniju. Visvarenu galeristu un miljonāru mīlulis ar noslieci uz bohēmu. To visu izstādē var atrast vairumā no 82 portretiem.

Tomēr šāda pieeja ir garlaicīga, jo acīmredzama – un neko mums nedod; būtībā tā nesniedz jaunas zināšanas. Bet tās mums ir vajadzīgas, vai ne tā? Un ja iepriekš aprakstītais zārciņš tomēr parādījies mūsu spriedumos, tad vienīgi tādēļ, ka Hokniju nereti uzskata par “apglabātu savā laikmetā”, bet mums “laikmets” ir tikpat interesants kā “Hoknijs”. Bet “laikmets” – tas ir ne tikai periods no 1962. gada, kad Deivids ar skandālu pabeidza Londonas Royal College of Art, līdz 2016. gadam, kad Royal Academy of Arts izstādīti viņa svaigākie 82 portreti un viena klusā daba. Nē, mūs šajā gadījumā interesē ne tik daudz “vēsture”, cik “sabiedrība”, tās iekārtojums, tās apziņa, tās sastāvs – tajā veidolā, kādā tā iemūžināta Hoknija mākslā, precīzāk – tajā veidolā, kādā tā Hoknija mākslu veido. Un šeit mums atkal vajadzēs aritmētiku, kas brīžiem pāraug numeroloģijā, Vajag taču uzskaitīt šo sabiedrību.

Un tātad. 82 gleznas. 82 cilvēki un 10 zemes augļi. No 82 modeļiem – 60 vīrieši, 22 sievietes. Nevēlos nodarboties ar aizdomīgu rasu sastāva analīzi, tomēr precīzi var teikt, ka vairums attēloto ir baltie, tikai trīs melnādainie; vairāki cilvēki, spriežot pēc visa, ir latīņamerikāņu izcelsmes. Bērni – viens gabals. Pusaudži – divi. Pārējo vecums variējas. Teju neko nevar pateikt par seksuālo orientāciju, ja nu vienīgi var ņemties noskaidrot, kas gan personīgi attēlots portretos, un pēc tam rakties viņu biogrāfijās. To mēs tagad arī iesāksim – ne otro, bet pirmo. Un mūsu interese ir tīri sociālkulturāla. Nekādu tenku.


Deivids Hoknijs. John Baldessari, 13th, 16th December 2013 Audekls, eļļa. 121,9 x 91,4 cm © David Hockney Foto: © Richard Schmidt

Portretos attēloti visdažādākie cilvēki, starp kuriem ne mazums acīmredzami ir pazīstami – vai kuriem jābūt pazīstamiem – Hoknija speciālistiem, vēl jo vairāk viņa pazīstamajiem un radiniekiem. Es nepiederu nevienai no šīm kategorijām, tā ka, izņemot skaļos vārdus, tādus kā slavenais amerikāņu mākslinieks Džons Baldesari un ne mazāk slavenais amerikāņu mākslas dīleris un galerists Lerijs Gagosjans, gandrīz nevienu nepazīstu. Tur ir pāris sieviešu portretu, kuru modelēm ir tāds pats uzvārds kā gleznu autoram – sanāk, ka tās ir viņa māsas. Pārējiem gan neatliekami nepieciešama gūgle – izņemot, protams, Bariju Hamfrisu, kurš izpletis kājas visās izstādes afišās: aveņkrāsas bikses, oranžas zeķes, krēmīgi sarkanīgas sporta kurpes, plata kaklasaite tādā krāsā kā paprikas gleznā Fruit(s) on a Bench (vien ar baltiem punktiņiem), balts mutautiņš rēgojas ārā no tumši zilas žaketes kabatiņas, galvā platmale, nebēdnīgs paskats kā pašam Hoknijam šī gada fotogrāfijā, Vienīgi Deivids reklāmas foto sēž studijā sakrustotām kājām, un kreisajā rokā nemainīgā cigarete. Aktieris un komiskais autors Hamfriss šajā izstādē ir vēl viens mājiens, sak, te viss ir absurds, augsti kulturāls, tajā pašā laikā nedaudz pavulgārs. Taču, kā jādomā, jautrs. Humora līmeni gan var noteikt nevis pēc reālā smieklīgā satura Barija skečos, bet pēc dažiem viņa vaļaspriekiem, piemēram, eksponātiem viņa kolekcijā. Viena no viņa literāro retumu kolekcijas pērlēm ir Oskara Vailda telefongrāmata.


Deivids Hoknijs. Barry Humphries, 26th, 27th, 28th March 2015. Audekls, eļļa. 121,9 x 91,4 cm © David Hockney Foto: © Richard Schmidt

Nemocīšu lasītāju ar sīkumainību, noskaidrodams pārējos apmēram 75 cilvēkus, kurus nepazīstu un kurus, jādomā, nepazīst arī lasītājs. Tādēļ izvēlēšos nejaušās meklēšanas metodi, tomēr organizētu kā pati izstāde David Hockney RA: 82 Portraits and 1 Still-life, stingri pēc numerācijas. Pirmā puszāle, sākums, kārtas skaitļi 1–11.
1. J-P Goncalves de Lima – Hoknija draugs un asistents. Viņš sēž, apķēris galvu rokām, it kā lielās skumjās, pat bēdās. Iespējams, atsauce uz nelaimīgo incidentu pirms trim gadiem, kad mākslinieka mājā Jorkšīrā tika atrasts mirstošais otrais mākslinieka asistents un draugs Dominiks Eliots (dīvaina kombinācija no alkohola, ekstazī, kokaīna un šķidras ķimikālijas notekcauruļu tīrīšanai; pēdējo nelaimīgais ieņēma, uz rīta pusi ienācis vannasistabā).
2. Bing McGilvray – amerikāņu mākslinieks. Šeit var noskatīties viņa interesanto vēstījumu par slaveno Timotiju Līriju.
3. Richard Sassin – amerikāņu aktieris.
4. Douglas Roberts – amerikāņu basketbolists.
5. Greg Rose – amerikāņu (Kalifornijas) mākslinieks.
6. Larry Gagosian – skat. augstāk.
7. Jonathan Mills – kurators.
8. George Snyder – rakstnieks un mākslas un mediju menedžeris. Strādā pie Hoknija.
9. Kevin Druez – nav skaidrs, kas viņš ir, taču ir viņa diezgan slavenais portrets matroža kreklā un cepurē (sveiciens Žanam Ženē!), ko Hoknijs uzgleznojis 2009. gadā.
10. Joan Agajanian Quinn – prokurora sieva, mediju producente no Kalifornijas, kolekcionāre, mecenāte.
11. Chloe McHugh – tā arī nespēju atrast, kas viņa ir. Par viņas portretu kāds recenzents raksta šādi: “Citā gleznā Hloja Makhjū slēpjas pati aiz savas sejas, necaurredzamas kā bāli dzeltena maska. Par ko viņa domā?” Patiešām, par ko? Bet lieta tāda, ka Hokniju tas pavisam neinteresē – un, godīgi sakot, tādu skatītāju kā es, arīdzan. 82 portreti nav par tā saucamo “psiholoģiju”, tie ir par sociālo. Un attiecīgi par kulturālo.

Spēli var turpināt – es piedāvāju to darīt mana teksta lasītājam. Kārtas skaitļi 41–43.
Arthur Lambert
Ian Gray
John Fitzherbert

Veiksmi meklējumos! Savukārt es numeroloģiju nobeigšu, pateikdams dažus vārdus par izstādes pēdējā portreta (Nr. 82) varoņa personību. Earl Simms – slavenību frizieris.

Tā pirmām kārtām ir Kalifornija, turklāt tajā pašā veidolā, kādā tā mums pazīstama no augstāko aprindu ziņām, tenkām un televīzijas seriāliem. Mākslinieki, bagātnieki, kolekcionāri, galeristi, bārddziņi, vēl reiz bagātnieki. Mans mīļākais portrets izstādē – Džeikobs Rotšilds, viņš, nabadziņš, izskatās tā, it kā fiziski ciestu no naudas pārpilnības. Turklāt, ņemot vērā portretējamā uzvārdu, piebildīsim – attēlota nevis “jaunā nauda”, jaunbagātnieka nauda, bet godājamā, mantotā, vecā. Un vienalga tās īpašniekam kaut kā neklājas viegli.


Deivids Hoknijs. Jacob Rothschild, 5th, 6th February 2014. Audekls, eļļa. 121,9 x 91,4 cm © David Hockney Foto: © Richard Schmidt

Te nav ne mazākā mājiena par sociālo kritiku, pavisam ne. Vienkārši cilvēki no noteikta loka, daži pazīstami, daži ne pārāk, katrs ar savu lomu šajā lokā, cilvēki, kas mitinās noteiktā pasaules daļā, un, proti – Dienvidkalifornijā, netālu no Losandželosas, no Holivudas (ne visi, tomēr gandrīz visi). Viņi, kā tiek pieņemts, dzīvo spilgtu dzīvi, tādēļ arī viņu portreti ir spilgti, tomēr tas, ko ir grūti nepamanīt, ir nevis varoņu sociālā psiholoģija, un pat ne statuss, bet apģērbs.

Teju visi, kas rakstījuši par šo izstādi, atzīmē, ka aplūkot apģērbu Hoknija portretos ir daudz interesantāk nekā aplūkot sejas. Jā, vietumis, kā minētajos gadījumos ar Hamfriju vai Rotšildu (vai diezgan mežonīgo, ar sarkanu seju gleznoto Baldesari), seja ir izteiksmīga un kaut ko vēsta – taču arī ne par cilvēku pašu, bet par viņa sociālo lomu. Pārējie, īpaši bērni un mazzināmie personāži, gleznoti tā, ka parādās kā ļoti mīlīgi, cik iespējams, atdzīvināti manekeni, kas ietērpti visdažādākajās biksēs, blūzēs, t-kreklos, zābakos, cepurēs, kaklasaitēs, svīteros, zeķēs. Recenzenti ir vienisprātis par to, ka labāk par visu pārējo Hoknijam padodas džinsi – to krāsa ideāli piestāv kobaltzilajam prospektam, šai viegli indīgajai Matisa “Dejas” fona kopijai. Nu, un, protams, tīri kaliforniskajai debesu krāsai un ūdens krāsai baseinā vienā no divām visslavenākajām Hoknija gleznām ever, A Bigger Splash (1967). Piekrītu, džinsi ir lieliski, īpaši Deividam Džūdam (nelaiķes galeristes, kura izstādīja jauno Hokniju, Enelijas Džūdas, dēls, arī pats galerists). Tomēr peronīgi man vairāk patīk sārtā Rītas Pinosas (kā raksta, “unikālo akrila mēbeļu dizaineres”) kleita un, protams, Hamfrisa aveņkrāsas bikses.

Tagad laiks beidzot pateikt, par ko ir šī izstāde. Tā, pirmkārt, ir par slavenu mākslinieku, kuram ir 79 gadi, un viņš grib turpināt strādāt, bet lieta tāda, ka sociālais un kulturālais konteksts, kas veidojis viņa mākslu, ir noslēdzies. Hoknijs cenšas tagad izveidot kontekstu no savas mākslas, savu jauno kontekstu no savas vecās mākslas. Drosmīgs mēģinājums un daļēji – izdevies. Būtībā David Hockney RA: 82 Portraits and 1 Still-life – tas ir kastings topošam televīzijas seriālam par kāda veca britu mākslinieka dzīvi, kuram, kā britu māksliniekam no ziemeļu nomales arī pieklājas, patīk okeāns, villas, saule, Kalifornija, taču viņš nekādi nespēj tikt vaļā no sava britiskuma, tādēļ ievērojamu gada daļu pavada Jorkšīrā. Tādēļ viņa Kalifornija tomēr ir pārāk spilgta, pārāk uzbāzīga, pārāk vulgāra, pārāk pilna akrila, komiska un diezgan absurda. Tomēr tajā pašā laikā dzimtās Jorkšīras ainavas viņa nesenajos darbos vispār ir smieklīgas kā uz ekoloģiski tīra Jorkšīras šķiņķa iepakojuma.


Deivids Hoknijs. Celia Birtwell, 31st August, 1st, 2nd September 2015. Audekls, eļļa. 121,9 x 91,4 cm © David Hockney Foto: © Richard Schmidt

Otrkārt, šī izstāde ir par to, ka gleznotais portrets kā bijis neiespējams jau diezgan sen, tā arī palicis tāds. Nē, nē, es neatminēšos slaveno Mandelštama izteikumu: eiropieši šajos laikos ir izsisti no savām biogrāfijām kā biljarda bumbas no luzām. Tieši otrādi, ar biogrāfijām viss ir kārtībā. Problēma ir tajā, ka ar biogrāfijām – precīzāk, CV – viss arī beidzas. Nekā lieka. Nekādu spraudziņu. Pilnīga, kā teiktu Fuko, pielāgotība. Bet tur, kur viss ir viens vienīgs CV, tur pietiek ar pāris grimasēm, plus krāšņu apģērbu. Kurš cits kā ne Hoknijs to saprot? Reiz ar A Bigger Splash viņš centās apiet problēmu ar mākslas attēlojumam piemērotu cilvēku trūkumu dzīvē, radīdams gleznu par lēcienu baseinā bez lecošā, taču pēc tam padevās iekšējam aicinājumam būt... cilvēcīgākam, vai kaut kā tā.

Visbeidzot, treškārt, šī izstāde ir par apšaubāmo baudu iet uz šādām izstādēm. Atgriezīsimies pie skaitļiem. Es saskaitīju: lai izietu David Hockney RA: 82 Portraits and 1 Still-life un uzmanīgi palūkotos uz katru no 82 darbiem, nepieciešamas 28 minūtes. Apmēram 21 sekunde katrai gleznai. Patiesībā mazāk. Es norakstītu dažas minūtes vajadzībai spaidīties un kursēt starp lieliski apģērbtām kundzēm gados, kas arī veido lielāko apmeklētāju daļu. Sanāk tā: apmēram 24 minūtes izstādei (18 sekundes gleznai) un kopumā apmēram 2 minūtes, lai pārvietotos. Es, protams, tur pavadīju apmēram stundu, bet tā ir cita lieta – nācās nodarboties ne tikai ar iekļautajiem paražu novērojumiem, bet arī visu saskaitīt un pat pārrakstīt telefonā Hoknija personāžu vārdus. Nu, labi, stunda. Ja ņemam vērā, ka katrs portrets prasīja 20 stundas darba – tāda arī bija mākslinieka konceptuālā iecere – uztaisīt gleznu trijās dienās, katru dienu veltot apmēram 6–7 stundas, –, tad attiecība starp veltīto darbu un to interesi, kādu šis darbs raisa, liek vilties. No otras puses, tajā balstās “mūsdienu māksla”. Tā taču ir par to, ka visbiežāk ar ilgiem, reizēm ārkārtīgiem pūliņiem tiek radīti kaut kādi videodarbi vai performances, vai publiskās skulptūras, vai instalācijas, kurām vispār neviens nepievērš uzmanību. Sanāk, ka māksla ir pašpietiekama.


Deivids Hoknijs. Rufus Hale, 23rd, 24th, 25th November 2015. Audekls, eļļa. 121,9 x 91,4 cm © David Hockney Foto: © Richard Schmidt

Ar šo ļoti vecmodīgo ideju no Teofila Gotjē lozunga “L'art pour l'art” popularitātes laikiem es arī beigšu savu tekstu. Tā uzrakstīšanai bija vajadzīgas trīs dienas. Pirmā – gājiens uz David Hockney RA: 82 Portraits and 1 Still-life (ieskaitot ceļu un ar to saistīto kafijas dzeršanu un stundas četras garu pastaigu). Otrā – materiāla vākšana un domīga grupas Pulp dziesmas Acrylic Afternoons pārklausīšanās. Trešā – pati rakstīšana, kas slinkuma, atraujošās tvitera sērfošanas, pasta pārbaudes un tml. lietu dēļ prasīja teju vai visas gaišās dienas stundas. Rezultāts, tāpat kā Hoknija gadījumā, pilnībā neatbilst ieguldītajiem spēkiem. Tā ka arī šī it kā ir māksla mākslas dēļ.

Gandrīz aizmirsu. Triku ar 82 portretiem, vienu kluso dabu, meiteni ar zīmuli un bloknotu, meiteni ar aipadu un pārējo uztveru vien kā to pašu – kā Deivida Hoknija vēlmi kaut vai kaut kādi padarīt dzīvi daudzveidīgāku ar sīku, tomēr svarīgu viltību palīdzību, kas mūsdienās patiesībā arī var saukties par “mākslu”.

[1] Ceru, ka nevainīgā jaunā māksliniece, kas strādāja pie spilgtās klusās dabas melnbaltās versijas, nesaprot, ka spēlē kā reiz tā paša bērna lomu, kuru māmuliņa aizsūtījusi pastaigāties, lai pati netraucēti varētu nodarboties ar seksu ar Džārvisa Kokera dziesmas varoni.