Foto: Maksis Kotovičs

Izmeklēti dubļi uz salas jeb Robinsons Krūzo un draugi 0

Atskats uz “Piena svētkiem” Lucavsalā

Jānis ‘Pikaso’ Lipšāns
15/08/2016

Foto: Maksis Kotovičs

Man patīk loģistika. Nekad neesmu studējis, bet praksē gan. Apzināti izvēlos 25. trolejbusa maršrutu un dodos no sākuma uz centru pāri Vanšu tiltam. Pēc svētku organizatoru ieteikuma pārsēžos 19. trolejbusā un noķeru kontroli pie Brīvības pieminekļa. Šiem pēdējā maiņa un gandrīz jau noticu, ka arī viņi ir iecerējuši apmeklēt Lucavsalu, bet velti. Sāk līt, izkāpju Lucavsalas pieturā un paglābjos no lietus zem nojumes. Novēroju piecus jauniešu, kas, sadalījušies divās kompānijās un, izmantojot savas mobilās ierīces, vokalizē par “Piena svētku” norises vietu. Kāpēc? No tiesas, sākotnēji nav īsti saskatāms, ka notiek jelkāds pasākums, jo nedz mūzika skan, nedz Lucavsalas ainava no tā skatpunkta, kur mēs stāvam, neliecina par kaut ko tamlīdzīgu. Bet varbūt tas tāpēc, ka tas nav festivāls?

Purva bridējs

Kāpju lejā pa semi-stāvo taciņu un, lūk, pavīd Red Bull uzpūstais starta/finiša baneris – tas, protams, piederas pie citas operas – blakusesošajam veikborda parkam, kur norisinās sacensības, bet tālāk... tālāk dubļi. Maigi izsakoties, mana sākotnējā iecere, ierodoties baltā kreklā un jēzenēs, nav uzmanības vērta – aber, uz svētkiem tač’ atnācu un  gribēju kā pienākas. Jēzenes met dubļus – gluži kā braucot ar divriteni bez dubļu bleķa – es topu iesvētīts, ir svētki un mani pamana. Tā spriežu pēc komplimentiem, ko saņemu no klātesošajiem. Brienu cauri teritorijai un mani nepamet sajūta, ka visi slēpjas. 


Alina Orlova (LT)

Līst lietus un es, lavierējot starp Andra Eglīša scenogrāfijas elementiem, piestāju te pie viena, te pie otra “pitstopa”. Satieku svētku vaininieku – Mārtiņu Mielavu – pārmijam vārdu un ar drošu ziņu tieku uz pirmās dienas atslēgas performanci, kas norisinās īpaši norobežotā salas placītī. Lai jau paliek Norvik bankas Private Banking aktivitātes – te Mihelsons jāglābj no mārketinga nodaļas uzticamākās aģentes, te promejot jāpriecājas par ekskluzīvā pasākuma apmeklējuma ceļa kājas paciņā ieliktajiem pesto un alu (pie brokastīm, jel!) bet... lai kā arī laipotu (jo visā salas svētku teritorijā ir laipas un laipiņas, kas ļauj pārvietoties no vienas zonas uz otru relatīvi sausākā veidā), tomēr dubļi nespēj noslīcināt – Iļjas Lagutenko akustiskajā koncertā skan Мумий Тролль repertuāra pērle Дельфины – dubļi Мне уже не важно. Es esmu ambiences purva bridējs, kam vokāli komplimentē Vladislavs Nastavševs. Viņš tandēmā ar skaņu meistaru Tomu Auniņu ievadīja “Piena svētkus”, atskaņojot muzikālos celiņus no abu kopdarba izrādē “Asins kāzas”.

Mēs jau sen esam uz “tu”

Piena komūna, izkāpjot no savas teritorijas, jau vairākus gadus ir pratusi saglabāt savu pazīstamo šarmu. Sākās tas viss Briāna ielas pagalmā, pabijām Lucavsalā, aizbraucām uz Ziemeļblāzmu, un nu – atpakaļ Lucavsalā. Vietai ir otrais plāns, un, kā vēsta organizatori, piecu gadu laikā, attīstoties un eksperimentējot ar savu formu un atrašanās vietu, festivāls ir nonācis pie koncepta ar vienlīdzīgu uzsvaru gan uz saturu, gan vidi. Turpmāk “Piena svētki” norisināsies Lucavsalā, un paralēli izmeklētai un dažādai kultūras programmai pie scenogrāfijas veidošanas aicinās vienu vai vairākus pašmāju vai ārzemju māksliniekus, scenogrāfus, arhitektus un citus radošu profesiju pārstāvjus. Skan daudzsološi un mēs jau sen esam uz “tu”. Ar viegla soļa spērienu sastopu Valteru Pūci, kurš, esot blakus Antonam Trocjukam, levitē starp piedzīvoto un vēl tapināmo Da Gambas repertuāru. Turpat uz līdzenas vietas sadzirdu aicinājumu eksperimentēt, kas adresēts Tomam Auniņam – akceptēts. Ar eksperimentiem lutina arī Šipsīša Instrumentu tandēma biedrs – Reinis Sējāns! Tas ir cilvēks-orķestris, kurš diriģē skaņu paleti un liek izgaismotajos dubļos saskatīt kompozīcijas atspulgu. Tik pat svabadi uz skatuves brīvā manierē izpildās Antoha MC – kaut kas no Jamiroquai. Prasu Iļjam. Atbilde apliecina: vienkāršs (bet ne prasts) Piemaskavas jaunietis.


Antoha MC (RU)


Franco Franco (LV)

Ar tik pat lielu sajūsmu tiek sagaidīti pašmāju Franco Franco, taču svētku nagla ir kolektīva Kuba atgriešanās, un cerams, ka tas ir uz palikšanu, jo gana liela pauze ieturēta, bet neizdotais otrais albums, šķiet, nu ir norūdzis līdz baltkvēlei.

Kad pāris dienas vēlāk sarakstos ar Jāni Žildi un Arni Račinski, jūtu piepildījumu un ticu, ka tas ir uz labu – pēdējo reizi Kubu redzēju un dzirdēju uz skatuves Doma laukumā sen jo sen atpakaļ, kad kopā ar tolaik pazīstamu kā Gustavo, bet tagad Arstarulsmirusu, atskaņojumu piedzīvoja pazīstamie “Parasti pārdomu saraksti”. Neticami, 14 gadiņi jau kā apkārt. Pārdomas. Ne tik parastas.


“Kuba”

Rokas darba nebijās. Cirks aizbraucis – klauni palikuši

Piesēdis darbnīcas teltī, ko kūrē Aldona Jakšta, vēroju ļaudis, kas plūst cauri, gan piesienot savas acis roku darinājumiem, gan pieslēdzoties paši. Uz brīdi iejūtos Pēdējā Mohikāņa tēlā, pats rakstot par un ap “Piena svētkiem” tādā vieglās estrādes dzejā. Nu, kaut vai:

Zinu, ik pa laikam līst
Dubļiem nomālēta seja
Pofig, saku, lai tik līst
Reprezentē Edgars Zveja 

vai

Rozenbergam – tas, kurš Gunārs
Bija domubiedru pulks
Kuba spēlēs, nevis runās
Nebūs nepieciešams tulks

vai

Tā lai iegaumētu visi
Rakstu – melns uz blanco blanco
Piens uz salas notur misi
Sludinās jums Franco Franco

Meitenes blakus aicina savus kreklus apdrukāt iespiestuvē un iegūt festivāla oficiālā dizaina nospiedumus. Un ja nav līdzi paķēries savējais, tad var arī nopirkt pa lēto T-kreklu un izpausties. Man svaigā atmiņā mans paša baltais svētku krekls un autentiskie dubļi, noklusējot laipni atsakos un turpinu drukāt. Pīpauze un izeju apstaigāt teritoriju, jo nepelnīti esmu aizmirsis par cirka elementiem. Atceries tās lamas un pitonus, ko varēji uz Merķeļa ielas paņemt un, pēc sirsnīgas vecāku komandas fotografējoties, iežņaugt sev padusē un smaidīt? Nekā tamlīdzīga! Žēl, ka lietus šo to ietekmē un akrobātu triki zem klajas debess neizskatās tik iespaidīgi (tas drošības apsvērumu dēļ), bet mute paliek vaļā ne tikai mazajiem skatītājiem, kuru šeit uz salas ir daudz, un tas priecē! Cirka cienīgus trikus nākas manīt viscaur teritorijai – dubļos tos izpilda arī iedvesmojušies svētku apmeklētāji. Neplānoti, bet sanāk.


Aleksandra Veibela Veibela izrāde Breaking Point


Graham Candy (NZL)

Piena ceļš

Gana mums to festivālu, un neba nopelt tos es grasos, bet svētki pilsētai, kas tikko kā pagājuši, ir ar pavisam citu saturu un citu (ne)pievienoto vērtību kā pirms nedēļas Lucavsalā redzētais. Var jau būt, ka lietus neļāva līdz galam nosvinēt (nepretendēju uz pretenzijām) “Piena svētkus” un apmeklētāju varēja būt skaitliski vairāk, taču savu vietu “Piens” ir iezīmējis ne tikai teritoriāli, bet arī mākslinieciski augstvērtīgi, un tas ir tā vērts, lai jau nākamgad gaidītu jaunu scenogrāfisko un saturisko svētku ekspozīciju. Līdzīgi kā festivāls “Komēta”, kas šogad notika pirmo gadu, iemājojot Daugavgrīvas cietoksnī (starp citu, arīdzan uz salas), “Piena svētki” Lucavsalā piedāvā savu režiju laika pavadīšanai kopā. Ilgtermiņā pa ceļam.