Ingas Ģibietes izstāde “Saturs”. Foto: galerija “427”

Cherchez la femme, pardieu! Cherchez la femme!* 0

Par izstādēm – Ingas Ģibietes “Saturs”, Mārītes Guščikas “Patversme”, Madaras Neikenas “Bezgalība”

Pēteris Bankovskis
12/08/2016

Laikmetā, kad ik dienas visneiedomājamākajos veidos izpaužas centieni pārskatīt sieviešu/vīriešu lomas, kad dažādi mirkļa prātvēderi reflektē par dzimumidentitāti kā gandrīz vai sabiedriskas varas un ietekmes grupu vienošanās ceļā panāktu sociālo konstruktu, varbūt nav korekti runāt par sieviešu mākslu. Bet varbūt – tieši pretēji.

Mazajā, nekomerciālajā Stabu ielas galerijā “427” līdz 26. augustam, iepriekš piesakoties pie galerijas saimnieka Kaspara Groševa, var apskatīt Ingas Ģibietes (1979) darbu izstādi. Galerijas mājaslapā lasāms, ka izstādes nosaukums ir “Saturs”. Un pievienots šāds teksts: “Skatītājs:

Kolonnas ēna. Forši. Metāla galva ar antenu. Piesedzas no gaismas. Stabi. Ar galvu krūmos. Straumes saskaloti koki krastā. Autobuss ar netīru ūdeni. Beigts dinozaurs ūdens malā. Teatrāla meža ainiņa. Zils onkulis baltā krāsā. Golfa nūju soma uz kalna. Galva otrādi. Goda lente. Jaciņa un balti svārki.” Kā jau tas “427” izstādēs ierasts, pavadteksts nekā nepalīdz saprast Ingas Ģibietes nodomu, turklāt, kā pastāstīja Kaspars, māksliniece nemaz nav vēlējusies pat tādu ekspozīcijas nosaukumu, bet tekstiņš it kā esot kāda reāla vai iedomāta skatītāja dots “komentārs” par redzēto vai drīzāk – redzamo priekšmetisko zīmju nosaukšana (kaut kādā) vārdā.


Ingas Ģibietes izstāde “Saturs”. Foto: galerija “427”

Mazais pulciņš, kas interesējas par enigmātiski konceptuāliem mākslinieciskiem centieniem, Ģibieti pazīst. 2014. gadā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā bija autoru grupas “Klīga” – Ingas Ģibietes, Klāva Upaciera un Līvas Rutmanes – darbu izstāde „cīeņa”. Šī projekta mērķis, kā rakstīja dalībnieki, bija “pētīt kolektīvas mijiedarbes iespējamību, sastopoties cīņai un cieņai”. Gada beigās kim? Laikmetīgās mākslas centrā Kaspara Groševa kūrētajā izstādē “Izeja, stostīšanās & miglājs” Inga Ģibiete bija pārstāvēta ar nevērīgi nomestiem plastmasas maisiņiem. 2015. gadā Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā savukārt notika minētās mākslinieku grupas “Klīga” veidotās izstādes „BORZIŅŠ” aizklāšana.


Ingas Ģibietes izstāde “Saturs”. Foto: galerija “427”


Ingas Ģibietes izstāde “Saturs”. Foto: galerija “427”

“427” atkal satikos ar vecajiem paziņām – Ģibietes mākslinieciskajai domāšanai acīmredzot svarīgajiem plastmasas maisiņiem dažādos lietojumos: imitējot vai atgādinot kaktā ieslietu tauriņķeramo, savērpjoties veloatslēgas ķēdei līdzīgā cilpā, piebāzti omulīgi gozējoties pie izstāžu telpas sienas. Atkritumu māksla (trash art) nav nekas neparasts un jauns. Atceros, pirms gadiem divdesmit kāda paziņa bija iestājusies vienā no Londonas mākslas skolām un, pārbraukusi brīvdienās, rādīja studiju uzdevumu un pirmo darbu attēlus. Darbi atgādināja tikai un vienīgi atkritumu kaudzes, ko veidoja plastikāta plēvju un PET pudeļu mudžeklis. Liekas, jau tolaik Vakareiropas mākslas pasaulē gan kā pretsvars tirgus dominantei, gan kā novēlota “dadaistiska” ņirgāšanās par estētiskajām kategorijām uzzēla šī atkritumu, prastuma un tīšas nevērības kultūra, kuras simbols 2016. gadā globāli ir Donalda Trampa frizūra. Tomēr Ingai Ģibietei plastmasas maisiņi un citi objets trouvés, šķiet, nekalpo tam, lai ar tiem apliecinātu agresīvu protestu pret viskautko. Protams, visi šie krikumi: koka gabaliņš, pārformatizēts metāla diegu pannu beržamais, dzēšgumija, neapskatāmas fotogrāfijas, gleznieciski žesti, grafiskas rotaļas uz papīra gabaliņiem, rūpīgi saglabāta švīka uz sienas, konfekšu kastītes plastmasas ieliktnis, biksīšu ieliktnīšu kompozīcija, skatītājam neko neizsakoša videocilpa u.tjpr. var katrs savā veidā un visi kopā kaut ko apliecināt, pret kaut ko protestēt, paust ironiju vai sarkasmu, piemēram, par muzeju vai izstādi kā institucionālu kapsētu. Tādā garā var izdomāties un izrakstīties uz nebēdu, kritiskās teorijas cienītājiem te paveras plašs darbalauks. Man tomēr svarīgāk liekas vienkārši paskatīties, pārlaist skatu galerijas istabiņai un padomāt par jucekli, kas, iespējams, valda mākslinieces galvā. Būdama disciplinēta Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļas absolvente, kārtīga grāmatu dizainere u.c., viņa acīmredzami tomēr nav mierā ar izvēlēm, kas ir samērā drošas, bet šaudās šaubu, iekšēju cīniņu, nespējas palikt mierā un harmonizēt sevi karuselī. Tajā griežoties, saņemot signālus no līdzīgiem cietējiem (cietējām) paralēlajos visumos un paralēlajos karuseļos, Inga Ģibiete mierina sevi, nododoties rokdarbiem, līdzīgi, kā rīkojās, sacīsim, daža laba sieviete Viktorijas laikmetā. Vienīgi rokdarbu stilistika ir cita – uz izšūšanas rāmja redzam nevis glītu ziedu kompozīciju, bet gan ekshibicionistiskus, tomēr tikai viņai pašai vien zināmus biogrāfiskus krustdūrienus.


Mārīte Guščika. “Guļamistaba III” 2016. Foto: Didzis Grodzs

Galerijā “Māksla XO” līdz 30. augustam Mārītes Guščikas (1980) gleznu skate “Patversme”. Atcerēsimies, ka 2013. gadā māksliniece par izstādi “Atmiņas karte / Memory Stick” tika nominēta Purvīša balvai. Par jaunāko veikumu Mārīte Guščika raksta: “Izstādes “Patversme” idejiskais kodols meklējams manā pretreakcijā uz visaptverošo un gandrīz neizbēgami uzspiesto komunikāciju, draudzēšanās kultu, integrāciju un privātās telpas ignorēšanu.

Mans veids, kā neizšķīst šajos procesos, ir veidot pasaules kārtību savās domās. Es burtiski nodarbojos ar savas ideālās telpas plānošanu, būvniecību un iekārtošanu. Es to vizualizēju līdz sīkākajai detaļai. Šis process darbojas kā aizsargmehānisms un meditācija vienlaicīgi.

Izstāde ir par noslēgšanos savas iztēles konstrukcijās un noslēpumos.”


Mārīte Guščika. “Guļamistaba IV” 2016. Foto: Didzis Grodzs


Mārītes Guščikas izstāde “Patversme” 2016. Foto: Renārs Derrings

Melnpelēkajās, dinamiskiem virpuļiem, vērpetēm, atvariem, mutuļiem, rituļiem pārpilnajās gleznās, izņemot vienu, nav taisnu līniju, kurām sekot, vai leņķu, kam pieķerties. Šķiet, māksliniece vizualizē tekstā pieteikto meditāciju kā absolūti nelineāru procesu, kā atsvešināšanos no jutekliski tveramā, kā atsacīšanos no iespējas pieķerties. Vai tā viņa dokumentē savu garīgo cīņu virzībā uz attīrītu, askētisku esamību? Vai varbūt tā – pretreakcija – būs tikai atelpa pirms kaut kā cita? To skatītājs nevar uzminēt. Bet man šī Mārītes Guščikas iedziļināšanās savā tumsas valstībā atgādina tos brīžus vai ikkatras sievietes dzīvē, kad, tumsnējot pēcpusdienas krēslai, viņa sēž, salikusi rokas klēpī, raugās tieši sevī, tieši pašā sirds dziļumā, bet ikdienas, sadzīves, attiecību (ar sevi un citiem) attēli virpuļo apkārt aizvien ātrāk, līdz pārvēršas troksnī, troksnis pāriet melodijā, melodija – klusā švīkstā, bet tas – klusumā.


Madara Neikena. “Bez nosaukuma.” 2016. Publicitātes attēls

Domājot par Mārītes Guščikas gleznām, jāatceras galerijā “MākslaXO” šovasar skatītā Madaras Neikenas (1988) jūrmalas ainavu izstāde. Dzidrās, lakoniskās piejūras horizontu sadures, ko tikai pa retam pietuvina reprezentācijai kādas figūras ieskicējums, ir meditatīvas, tomēr nepavisam tās nelīdzinās Guščikas dinamiskajam iekšējās dziļumvirzības atveidam. Neikenas meditācija pagaidām ir pusaudziski panteistiska – kā guļot kāpu aizvējā un raugoties zilo debesu bezgalībā, ko šad un tad pārsvītro kaijas lidojums. Šāda meditācija var dot mieru, bet tas būs tikai īslaicīgs, dvēseles acis aizmālējošs miers. Gadiem ritot, tas kļūs nepietiekams, ikdienas spiediens kļūs, kā raksta Guščika, “gandrīz neizbēgams”, un tad, ja būs lemts, sāksies iekšējais ceļojums. Bet pagaidām Madarai Neikenai vēl ir laiks vienkārši paraudzīties debesīs. Un paldies Dievam, ka tā.

Ne vīrieši, ne sievietes nav saprotami, un ne jau tāpēc, ka vieni būtu no Marsa, bet otras – no Venēras. Vienkārši ir tā, ka cilvēks, lai kā arī necenstos gadu tūkstošiem, sevi kā nevar, tā nevar iepazīt. Neesmu šajā ziņā izņēmums. Domājot par savu mammu – kā viņa sēž, rokas salikusi klēpī, un kavējas apcerē, ko nekad nevienam neizstāstīs, domājot par visdažādākajām sievietēm, par kuru pasaules uztveri un attiecībām pašām  ar sevi varu tikai nojaust vai izfantazēt, domājot par māksliniecēm, kuru garīgie impulsi acīmredzot kaut kā izpaužas viņu darbos, laiku pa laikam miera nedod jautājums – varbūt nemaz nevajag mēģināt saprast. Un nesatraukties, ja, piemēram, tāda jauna meitene Mētra Saberova (1992) izķēmo Goijas tumšo pasauli, uzglezno, kā “Milda rij Mildu” un kādā intervijā paziņo, ka “Latviešu ksenofobija, homofobija, rasisms un mizogīnisms iznīcina nākotnes iespēju”. Gan jau nākotne pienāks arī bez iespējas pienākt. Un tad arī Mētrai vajadzēs pameditēt, ja sanāks.

Pagaidām, ja vēlaties kaut ko uzzināt par dvēseles stāvokļiem mākslā, meklējiet sievieti. Tikai neaizmirstiet, ka Viņa šajā pasaulē nav viena.

*Meklējiet sievieti, Dieva dēļ, meklējiet sievieti! Šī populārā izteikuma autorību pieraksta Aleksandram Dimā, tēvam, populāro romānu “Trīs musketieri”, “Grāfs Monte Kristo” u.c. autoram. Tā Dimā 1854. sarakstītajā romānā Les Mohicans de Paris izsaucās viens no varoņiem – policijas detektīvs.