Džošs Klains. Mission Accomplished, 2016; Crying Games, 2015. Ekspozīcijas skats. Courtesy Josh Kline; 47 Canal, New York; Foto: Timo Ohler

KOOL 0

Kaspars Groševs
28/07/2016

Kādēļ gan vienmēr, kad ierodos Berlīnē, norisinās kāds čempionāts futbolā, jautāju sev, sēžot uz alus kastes kādā no Jaunķelnes špētijiem un jūtot līdzi blondajiem Islandes vikingiem. Arī kārtējā Ramadāna diena tuvojās noslēgumam – visos rajona gaļas veikalos bija izbeigusies koftas gaļa. Mustafa’s slaveno kebabu ēstuvi gan Ramadāns netraucēja – nākamajā dienā rinda pie nelielā kioska bija vismaz divas dzīves stundas laupoša. Nodomāju, ka atnākšu kādu citu reizi un, mirkstot dzeļošās lietavās, spītīgi devos The Feuerle Collection virzienā, lai apskatītu vēl vienu no 9. Berlīnes biennāles (BB9) sadaļām.

Kopš 2008. gada Berlīnes biennāle man saistās ar jaunatklāšanas tīksmi, vizinoties metro no viena punkta uz nākamo, lai atrastu to, kas piesaista aci. Un ievērības cienīgus darbus es atradu daudz, tiesa, toreiz es dzīvoju lielākā izolācijā, internets vēl nebija tik ļoti izpleties, neskaitāmi blogi nepublicēja katru mākslas darbu atspīdumu un ēnu, vai varbūt es vienkārši nemācēju meklēt. Tomēr sajūta, ka Berlīnes biennāle ir vieta jauniem meklējumiem, palika. Arī šī gada biennāli, kuru kūrējis Ņujorkas kolektīvs DIS (aizsācies kā interneta žurnāls dismagazine.com), zināmā mērā varētu dēvēt par jaunu apvāršņu apzināšanas pasākumu, apkopojot lielākoties gados jaunus māksliniekus, kuri reiz parādījās kā post-interneta paaudze. Visai žigli gan “post-interneta māksla” kļuvusi par drīzāk nicīgu apzīmējumu, tādēļ šo salikteni neatrast pat skarbākajās BB9 atsauksmēs. Viena tāda recenzija, Džeisona Farago teksts The Guardian“Esiet sveicināti LOL-mājā: kā Berlīnes biennāle kļuva par seklu, sarkastisku joku”, sociālajos tīklos polarizēja mākslas cilvēkus. Un drīz tai sekoja arī aizstāvoši viedokļi – Karenas Ārčijas teksts Frieze.com, kā arī Aleksandra Forbsa “aizstāvības runa” artsy.net, paužot, ka BB9 nevis rāda izvērstu modes skati, bet gan iezīmē mākslas nākotni, piedāvājot veidus, kā nojaukt sistēmas, kas atbildīgas par globālo situāciju, utt.

Pieļauju, ka cilvēki dalās tajos, kas tic, ka “politiski atbildīgu” attēlu un tekstu šērošana sociālajos tīklos ir aktīva rīcība, un tajos, kas tajā atsakās piedalīties. Vai Francijas karoga filtra uzlikšana savai profila bildei pauž ko vairāk par līdzjūtību? Līdzīgi varētu ķerties pie, piemēram, Kristofera Kulendrana Tomasa (Christopher Kulendran Thomas) darba novērtēšanas, kādam graudainajā video un izliktajos artefaktos saskatot sāpīgu atgādinājumu par Šrilankas etnisko tīrīšanu, bet citam liekot jūsmot vai viebties par estētiski iekārtotās telpas dizaina elementiem. Glīta istaba, nodomāju, pieļaujot, ka slīpētās, modernisma tvaikos sautētās glezniņas noteikti veicis kāds pēc pasūtījuma (kas pēcāk izrādījās taisnība). Doma par darbaspēku, kas paveicis redzamo, turpināja man sekot, slīdot no viena apskates objekta pie nākamā, daudziem darbiem izskatoties tā, it kā tie pasūtīti kādai dizaina vai reklāmas aģentūrai.

Atminos DIS magazine pirmsākumus, kad, caurām naktīm svīstot pie datora, klausījāmies žurnāla publicētos miksus, tostarp SALEM kroplīgi palēninātās dziesmas vārdus, do you think you're better off without me... DIS rādīja kaut ko svaigu, sapludinot korporatīvās pasaules estētiku ar mākslas valodu, meklējot un rokoties, atklājot jaunu mākslinieku vārdus, kas nav pazuduši arī BB9 kontekstā. Drīz DIS pievērsās mākslinieku radītu stoku (stock) attēlu pārdošanai, vienlaikus tirgojot, piemēram, šallīti ar Angelas Merkeles attēlu par 145 dolāriem, un tādā garā. Bet nu jau DIS ir kļuvis par vērā ņemamu mākslas pasaules vārdu, turpinot turēties pie sākotnējās estētikas mutācijām, iepludinot pa kādai kritiskākai domai. Un tieši estētika ir tā, kas vienlaikus satur visu BB9 un arī, manuprāt, sagandē to.


Wolf Eyes - "T.O.D.D."

Svaigas rīta kafijas uzmundrinātam, ienākot KW lielajā zālē, pārņem digitālas burvības mākonis, uz mīksta spilventiņa modes mēles viducī, apkārt mirguļojot tumšam ūdens baseinam, veroties Sesilas B. Evansas (Cécile B Evans) video instalācijā, kas vēsta par tuvu nākotni, kurā cilvēki sadzīvo ar robotiem un kiborgiem. Tomēr drīz viena 3D distopija nomaina nākamo, digitālu pasauļu glancētajām virsmām dzenot teju vai sintētiskā bezcerībā, kas pārņēmusi Džoša Klaina (Josh Kline) apcietinātos pasaules līderus, Džordžu Bušu, Toniju Blēru u.c., lūdzoties piedošanu pagrabā, kas piebērts ar kraukšķošām kaķu smiltīm. Arī stiklotā mākslas akadēmijas ēka pašā Berlīnes centrā, pie Brandenburgas vārtiem, iesloga modes elfu un briesmoņu pasaulē, būves pēdējā stāvā redzamajam Vila Benedikta (Will Benedict) nihilistiskajam noiza grupas Wolf Eyes mūzikas video pamestā ofisa apspriežu zālē pieliekot treknu punktu – BB9 esenci, kas vienlaikus slīkst korporatīvās pasaules bezcerībā un trosknī, rādot cool vīzijas par visuma sabrukumu, caur ofisa žalūzijām spokojoties Džona Rafmana (Jon Rafman) groteskajiem zvēriem, kas ēd viens otru nost. Ja tāda ir nākotnes vīzija, es izvēlos dzīvot laukos un ēst bietes caurām dienām.

Mierinājumu atradu vien kādā lietainā dienā, bez īpašām gaidām aizejot uz Karla Andrē (Carl Andre) retrospekciju Hamburger Bahnhof muzejā. Mākslinieka, kurš savulaik pasludināts par OJ of the Art World, daiļrade piedāvā materiālu daudzslāņainību, pilnīgu ieniršanu formā, vēsu un pat atturīgu skatienu, kas to zināmā mērā vieno ar šī gada BB9, vienlaikus nometot jebkādu saikni ar nācijām, politiskajām sistēmām, reklāmām un bankām utt. Tajā pat laikā ir saprotama DIS vēlme savu mitoloģiju pacelt līdz Andrē augstumiem, nostiprinot savu zīmolu, vienlaikus absorbējot un kritizējot korporatīvās pasaules netikumus un priekšrocības, un, šķiet, tas viņiem arī izdosies, turpinot tādā pat garā. Var izbraukt aplīti uz Džozefīnes Praides (Josephine Pryde) spēļu Deutsche Bahn vilcieniņa, kas noklāts ar nezināma mākslinieka grafiti, vai noskatīties, kā to dara sajūsmināti skatītāji, bet ne viens, ne otrs vilcieniņu neapturēs.