Krišs Salmanis, Anna Salmane, Kristaps Pētersons. "Etīde", 2016. Foto: Kristaps Kalns

Laikmetīgā ainava 0

Eseja par labu un nelabu dabu

Pēteris Bankovskis
20/07/2016

Kā jau ierasts, Cēsu Mākslas festivālu (šogad jau nelielas jubilejas – desmito) ievada tagadnes (laikmetīgās) mākslas izstāde pilsētas centrā – 1878. gadā celtajā alus darītavas vecajā “brūzī” Lenču ielā 9/11. Izstādes (kuratore Daiga Rudzāte) nosaukums un nodoms ir “Laikmetīgā ainava”. Apskatāmi, saraksta kārtībā, kā norādīts mākslas festivāla bukletā: Kristiānas Dimiteres, Ievas Epneres, Kristapa Epnera, Romana Korovina, Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna, Ingas Melderes, Tekstu grupas “Orbīta”, Kriša Salmaņa un Annas Salmanes, Paulas Zariņas, Sergeja Davidova un Džeimsa Benninga darbi.

Ainava. Izklausās ierasti, nemaz nav jāšķir vaļā vārdnīca, kur lasām, ka ainava, pirmkārt, ir dabasskats, otrkārt, – tēlotājas mākslas žanrs, kas attēlo dabasskatus, apdzīvotas vietas u. tml. [1] Pašsaprotami. Ja neņemam vērā to, ka latviešu valodas vārds “dabasskats” jau pats par sevi ir ambivalents: tas var nozīmēt gan cilvēka skatu uz dabu, gan – dabas skatu uz cilvēku. Taču izstāde nav tikai par un dēļ latviešiem veidota. Tās nosaukums angļu valodā ir “Contemporary Landscape.” Arī pavisam ierasti un it kā nevainīgi. Par laikmetīgumu / Contemporary šoreiz nerunāsim, bet “Landscape”, kas angliskajā mākslas aprunāšanas  valodā ieviesās kaut kad sešpadsmitajā gadsimtā kā holandiešu “landschap”, apzīmēja un joprojām apzīmē dabas vides attēlojumus. Tiesa gan, angliski runājošajiem atšķirībā no mums ir izvēles iespēja detalizēt, lietojot kāda atveida vai tā ieceres apzīmēšanai, piemēram, “seascape”, “mountainscape”, “fieldscape”, “cloudscape”, “starscape”, “moonscape”, “nightscape”, un tā nonākot līdz pat “soundscape“, “mindscape” un “humanscape”.

Netiecoties iegrimt valodošanas dūksnājā, tomēr teikšu, ka “ainava” var tikt saprasta arī kā “Ai! – nava”, bet pēc daudzajiem minētajiem angliskajiem “skeipiem” ienāca prātā “escape” – glābiņš, izglābšanās, ko etimoloģija saista ar latīņu valodu, ar antīko romiešu nedienām – proti, tevi kāds ļaundabīgi vajā, bet tu izraujies (izglābies), un vajātāja rokās paliek tikai tavs apmetnis. Ai! – nava. Gan latviskais izsauciens, gan angliskais normālvārds paver plašas iespējas, neteiksim, analīzei, bet brīvi patvaļīgai rakstīšanai gan. “Ai! – nava” lieliski atbilst to varbūtējo izstādes apmeklētāju reakcijai uz apskatīto, kuri tur būs devušies meklēt ja ne gluži 21. gadsimta sākuma federus, purvīšus, melbārzdus, pūpolus un vinterus, tad vismaz, nu, kaut ko tādā garā. Savukārt angliskais “escape” varēs apzīmogot tādu skatītāju viedokli, kuri jau tāpat iepriekš zina, ka latviešu māksla nav aktuāli pavērsta un uzasināta visu pasaules netaisnību politiskas (politkorektas) kritikas virzienā, bet gan (provinciāli?, romantiski?, “eskeipiski”?) gremdējas tik tikko sociāli sadzirdamā lirikā.

Tomēr māksla (lai ko ar šo vārdu mēs arī nesaprastu) nekad nav tikai un vienīgi apstiprinājums šādam vai tādam iepriekšpieņemtam viedoklim. Sacītais pilnībā attiecas arī uz ainavu. Atšķiram kādu, cerams, visiem pazīstamu grāmatu un lasām: “Daba ir lietu esamība (Dasein), ciktāl tā noteikta pēc vispārējiem likumiem”. [2] Kā var nojaust, ar šo apgalvojumu nonākam tumšā meža, biezokņa (īsta Urwald) priekšā. Kants  tālākajā izvērsumā mēģina saprast, kā iespējama tīrā dabaszinātne, soli pa solim spriežot, vai būtu iespējama izziņa, ja lietas pastāvētu “pašas par sevi”, utt. Strīdi un domstarpības par to, kas galu galā rada un nosaka “vispārējos likumus”, kas definē esamību, esmi, “būšanu esošam” (Dasein), ir piepildījuši simtus akadēmisku sējumu un joprojām turpina to darīt. Jāsaka gan, ka neviens tā īsti neiedrošinās pārliecinoši apgalvot, ka dabas nav un vispār nekā nav.

Un Cēsu Mākslas festivāla izstāde arī to neapgalvo. Visi dalībnieki, lai ko viņi arī darītu vai nedarītu, ir spiesti piekāpties atziņai, ka kaut kas ir, pat ja šis “kaut kas” nav nekas daudz vairāk par seklu jociņu, kas pašam autoram šķiet dziļdomīga asprātība.


Kristiāna Dimitere. "Apmaldījies ūdens", 2016. Foto: Kristaps Kalns

Tā, redz, Kristiāna Dimitere, kuras darbus diemžēl pēdējos gados nebiju īpaši vērojis, izstāda baseiniņu. Tas saucas “Apmaldījies ūdens”. Ūdens, protams, tur ir, visa tā būšana atgādina bērnu rotaļlaukuma estētiku, kaut kādā ziņā – arī Niki de Saint Phalle daiļrades metodi, kas man, atzīšos, pasveša, bet nekas. Kurš metīs pirmo akmeni un pateiks, ka tas ir kaut kas muļķīgs? Es tas nebūšu, jo, starp citu, pēcatklāšanas vīnvakarā parunājos ar nekustamo īpašumu magnātu Aivaru Zvirbuli un atmiņā atausa dēla bērnībā skatītās ainas no teletūbiju dzīves. Un vai tad kāds var noliegt, ka teletūbiju pasaulē ainavai ir milzīīīīga nozīme?


Tekstgrupa Orbīta. "Actual spacescape", 2016. Foto: Ģirts Muižnieks

Tikpat liela nozīme tai ir arī dzejā, kas, zināms, ir komplicēta lieta. Es saprotu, ka “Orbītas” cilvēkiem gribas nemitīgi fonā paturēt zināšanas, ka reiz bija kaut vai tādi “Maskavas konceptuālisti”, ka vispār dzeja jāizrauj no tūkstošiem gadu garumā nostiprinājušos poētiskās, liriskās ainavas priekšstatu “valgiem”. Gribas būt atbildīgiem par visu pasaules ēku. Un vienlaikus negribas būt pārāk pierisaraukuši nopietniem. Saliekot kopā kaut kādu bankas printeri, pašu dzejas taču jau no sirdsasinīm pilējušās rindas un rindu pēc  bezmaksas suvenīra, viss notiek. Dzirdēju runājam, ka dažs apmeklētājs pat bija gatavs dalīties ar iegūtajām trofejām ar citiem, kuru vizītes laikā printerim tika mainīts papīra rullis.


Krišs Salmanis, Anna Salmane, Kristaps Pētersons. "Etīde", 2016. Foto: Kristaps Kalns

No, nu jau droši teiksim, pazīstamā komponista un izpildītājmākslinieka Kristapa Pētersona un biedru “performances”, taisnību sakot, pavisam normāla koncertnumura, dzirdēju nedaudz, jo ierados ar nosebošanos. Bet “draivs” bija jūtams tik un tā. Skaidrs gan, ka priekšnesuma, kurš izskanēja un pazuda, jēga jāsaista ar Kriša Salmaņa, Annas Salmanes&Co konceptuālo pasākumu izstāžu telpās, kur virknei zinātnieku tika vaicāts viskaut kas, ieskaitot arī pašu banālāko, tomēr būtiskāko: “Kas ir dzīves jēga”. Salmanim, kā jau tas tīriem konceptuālistiem raksturīgi, iespējams, šķiet, ka mākslas izstādes apmeklētāji noteikti ar izpratni un iedziļināšanos izlasīs tekstu blāķus, kas pavada parasto priekšstatu telpā faktiski neesošu artefaktu. Man palasīt nesanāca, tādēļ atliek vien minēt, vai “skaņava”, ko dzirdējām, bija ainaviska, un ciktāl tā atbilda vismaz pašu darba autoru subjektīvajiem priekšstatiem par šīlaika sabiedrības kolektīvā gara “ainavu”.


Ieva Epnere. Fotogrāfijas no cikla "Albums", 2002 - 2016. Foto: Kristaps Kalns 

Pavisam citām vajadzībām lasot mākslas vēsturnieka Ervina Panofska eseju krājumu, kādā no esejām pamanīju šādu atziņu: “Pie mums, sevišķi Anglijā un vācvalodīgajās zemēs, sastopam patiesu “Gotikas atdzimšanu” – atdzimšanu, kas mēģināja atgriezties pie pagātnes nevis kā pie drošas cerības, kā to darīja renesanse, bet gan romantisku ilgu garā.”[3]


Kristaps Epners. "Logi", 2016. Foto: Kristaps Kalns

Laikmetā, ko piedzīvojam, publiskie izteikumi bieži, pat pārāk bieži ir ne vien pavirši un kļūdaini, bet vispār pilnīgi analfabētiski. Tā, piemēram, “progresa” un apgaismības, kā arī Francijas revolūcijas no Pandoras lādes izlaisto brīvību apoloģēti mīl bažīties par “tumšo viduslaiku” atgriešanos utt. Es tomēr gribētu akcentēt nevis “viduslaiku” tumšumu, bet gan Panofska minētās romantiskās ilgas. Ignorējot tradicionālo mākslas hronoloģisko kārtojumu, atļaušos teikt, ka visu mākslas produkciju un tās tapšanas intences var iedalīt divās strāvās: reālistiskajā, kas balstās, kā darinātājiem šķiet, drošticamās kārtulās (“lietās par sevi”), un romantiskajā, ko virza ilgošanās, tikai dvēseliski apjaušama motivācija. Protams, abas strāvas plūst pat viena mākslinieka vienā darinājumā, taču būtiska ir proporcija. Un latviešu mākslā, kā ne reizi vien pamanījuši cittautu novērotāji, bieži vien būtisks ir Imanuela Kanta citējumā atrodamais vārdiņš “ciktāl” (sofern), kas mudina domāt par to, kas ir pirms un pēc “esamības,” nevis brutāli kauties “šeit un tagad.” 


Romans Korovins. "Zanes nāves diena", 2016. Foto: Kristaps Kalns  

Ievas Epneres, Kristapa Epnera un Romana Korovina darbi Cēsu izstādē – katrs savā veidā – liek sajust romantiskās ilgas, kas aizvien korelē ar aizejošo, miršanai un aizaugšanai, aizmirstībai, atmiņu bālēšanai lemto. Svešās dzīves aiz logiem mums paliek izzināšanai un vērtēšanai nepieejamas; mūsu pašu tuvienieki fotogrāfijās, kas glabājas kastītē uz skapja, noveco un kļūst nepazīstami; Kāds, kurš ir varenāks par visu, izrauj no sirds tuvās, iekšējā skanējuma ziņā gluži vai sinhronās dvēseles, sašķobot izjaucot, aizaudzējot ar nezālēm, apberot ar pretimnākošā šķembām šķietami pašsaprotamo ritma zīmējumu. Cilvēkainava, aizvien paātrinot tempu, zib gar sirdskambaru logiem, vārstuļu pārmijām klaudzot.


Džeimss Bennings. "Farocki", 2014. @James Benning, 2014. Courtesy the artist and neugerriemschneider, Berlin. Foto: Kristaps Kalns

Līdz apstājas. Līdz, tuvam draugam, kinoveidotājam Harunam Farockim negaidīti un pēkšņi nomirstot, amerikāņu alternatīvā kino meistars Džeimss Bennings attopas raugāmies mākoņu ainavā, kas augstu debesīs slīd un plūst, vispār neko nezinot par mazo ļaužu rūpēm un sāpēm. Ainava kā laika funkcija (tā izteicies pats Bennings).


Sergejs Davidovs. "Bez nosaukuma 3", 2016. Foto: Kristaps Kalns

Cilvēkam būt ir grūti – katrs taču pazīstam mākoņu vienaldzību un katrs savreiz esam mēģinājuši to iztēlē “cilvēciskot”, ieliekot tajā kaut kādus antropomorfizētus tēlus, aprises. Bet vislielāko vienaldzību cilvēks ir radījis un turpina radīt (pareizāk būtu teikt – sakombinēt) pats. Kā to lieliski parāda Sergejs Davidovs, uzgleznojot divus “ekrānšāviņus”, no kuriem viens ir operētājsistēmas “uzinstalēšanas” mirklis. Tiktāl nu esam – tā ir ainava, ko skata miljoniem cilvēku neskaitāmas stundas dienā; ainava, ko ģenerē pašu cilvēku konstruēta, taču abolūtajam lietotāju  vairumam pilnīgi nepieejama un nesaprotama daļiņu kustība mikroprocesorā.


Paula Zariņa. "Paralēlā ainava", 2016. Foto: Kristaps Kalns

Nereti šķiet, ka daba un māksla tagadnes cilvēka priekšstatos un saprašanā aizvien vairāk attālinās no Dabas un Mākslas. Bet tā šķitis jau izsenis. Citkārtējais britu poēts-laureāts Endrjū Moušens, rakstot par romantisma klasiķi Džonu Kītsu, konstatē: “Tā  vietā, lai mežonīgo dabu postulētu par tīru alternatīvu pilsētai, kā to bija darījis Vērdsverts un citi pirmās paudzes romantiķi, viņu sekotāji dabu priekšstatīja kā ierobežotu, noslēgtu telpisku veidojumu kopumu, kā kaut ko tādu, ko gan ir vērts apmeklēt, bet kur nevar dzīvot; kā gleznainu prieku, nevis morālas skaidrības avotu.” [4] Aplūkojot Paulas Zariņas triptihu Paralēlā ainava”, gribas iedomāties, ka jaunā gleznotāja, steidzīgā žestā “spēlējoties” ar redzējuma mērogiem, atrodas tieši tādā attālināšanās, neziņas ceļā, kur prieks ir, bet skaidrības nav.


Inga Meldere. "Atsauces uz Itālijas renesanses gleznotāja Pjero de la Frančeskas tāda paša nosaukuma gleznām", 2016. Foto: Kristaps Kalns

Analītiski prātnieciskā aspektā šo pašu pieņēmumu var pieņemt par klātesošu Ingas Melderes “Atsaucēs uz Itālijas renesanses gleznotāja Pjero della Frančeskas tāda paša nosaukuma gleznām”. Māksliniecei, šķiet, nav svarīgs  renesanses meistara gleznu būtiskais saturs: stigmatizācija, Pasludināšana, triumfs, grēku nožēla, bet gan iespēja, ievietojot “reklāmas estētikai” piederīgas gaismas kastes raupjā, degradētā interjerā un ieskicējot parafrāzes par atsevišķiem prātā paturamo gleznu kompozicionālās uzbūves lineārajiem vektoriem, radīt tādu kā dziļdomību. Kā norādi uz pasauli, ko ir vērts apmeklēt, bet kur nevar dzīvot.


Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns. "Es tevi izglābšu rīt", 2016. Foto: Kristaps Kalns

Viens no izstādes centrālajiem darbiem neapšaubāmi ir Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna tumšās telpas apdzīvojums / piedzīvojums “Es tevi izglābšu rīt.” Telpas centrā ir izgaismota divu apļu struktūra, kas norāda uz nobīdi no centra, ekscentrisku kustību, potenciālu disharmoniju. Videocilpā redzam bērnu, kas šūpojas, šūpolēm visu laiku šķērsojot līdzsvara punktu un atkal no tā izejot. Pie sienas uz tāda kā kolumbārija plauktiņa ziedi vāzītē vēsta par piemiņas rituālu, par neizbēgamajām pārdomām, kad nonākam “mūžības priekšā.” Tāds  stāsts par cilvēka dzīvesgājuma ainavu, svārstībām, par  dvēseliskuma viļņa garuma pakāpeniskām izmaiņām, tuvojoties brīdim, kad pie durvīm klauvē rītdiena ar hipotētisko izglābšanos. To aplūkojot, iedomājos par Klaivu Steiplu Lūisu. Ne jau “Skrūvšņores vēstules” šoreiz noder, lai gan tās ir klāesošas vienmēr un visiem, patīk tas kādam vai nē. Atcerējos fragmentu no vēstules, ko Lūiss reiz adresēja savam draugam, benediktiešu mūkam Bedam Grifitsam: “Patlaban es rakstu grāmatu par brīnumiem /.. /. Ir kāda neparasta lieta. /.. / Tu neredzi Dabu, pirms netici Pārdabiskajam. Tu nesajūti tās pilnīgo, karsto un sāļo smaržu, ja nevari tai pretstatīt Viņpuses tīro, dzidro ūdeni. Cilvēki, kuri maldīgi uzskata, Daba ir Viss, vienkārši nekad neatskārst, ka Daba ir tikai sīka radība, apveltīta ar nepavisam ne nevainojamu, baismīgu un brīnišķīgu individualitāti.” [5]

[1] Latviešu literārās valodas vārdnīca. 1. sējums. – R.: Zinātne, 1972. – 49. lpp.

[2] Imanuels Kants. Prolegomeni. Praktiskā prāta kritika. No vācu valodas tulkojis Rihards Kūlis. – R.: Zinātne, 2006. – 45. lpp. Oriģinālā, kas 1788. gadā nāca klajā Rīgā, Johana Frīdriha Hartknoha apgādā, Kants raksta: “Natur ist das Dasein der Dinge, sofern  es nach allgemeinen Gesetzen bestimmt ist”.

[3] Erwin Panofsky. Meaning in the Visual Arts. The University of Chicago Press, 1982, p.225.

[4] Andrew Motion. Keats. The University of Chicago Press, 1999. p 106.

[5] The Collected Letters of C. S. Lewis. Volume II, Books, Broadcasts and the War, 1931–1949. HarperSanFrancisco, 2004, p 648.