Izstāde „Viens / Otram“. Ekspozīcijas skats. Foto: Tatjana Raičiņeca

Poste Restante 0

Janim Rozentālam un Ellijai Forselei veltītā izstāde „Viens / Otram“

Pēteris Bankovskis
06/07/2016

Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) 4. stāva ātrijā no 2. jūlija līdz 6. oktobrim skatāma izstāde „VIENS / OTRAM“. Tā veltīta māksliniekam Janim Rozentālam un viņa dzīvesbiedrei, somu dziedātājai Ellijai Forselei (Elli Forssell). Izstādes kuratore ir Kristīne Liniņa, tekstu autore – Inta Pujāte, māksliniece – Tatjana Raičiņeca.

Izstāde iekārtota kā tāds pieturvietas paviljons vai caurstaigājams vagoniņš. Skan liriska solodziesma, pie mazā “vagoniņa” sienām piestiprinātas Rozentāla skicītes, daži vēstuļu oriģināli, pastkartītes no daudzām pasaules malām, fotogrāfijas. To visu savelk kopā pavadteksts, kas elegantā, labi lasāmā rokrakstā tieši uz baltajām sienām gan paskaidro, gan sniedz vēstulēs un pastkartēs salasāmā tulkojumu. Viss kopā ir kaut kas tāds smeldzīgi “jūgendisks”, gluži kā tagadnes cilvēka priekšstati par skaisto laikmetu, kad vēl nebija sabiezējuši 1905. gada mākoņi, bet Pirmā pasaules kara šausmas nevienam pat sapņos nerādījās.

Janis Rozentāls: Latvijas Kultūras kanona būtiska sastāvdaļa, Rozentāla un Blaumaņa muzeja Alberta ielā 12 – 9 galvenais varonis, gleznu “Pēc dievkalpojuma,” “No kapsētas,” “Princese ar pērtiķi” un daudzu citu autors, Rīgas Latviešu biedrības nama mozaīku darinātājs. Tāds viņš ir zināms, šķiet, diezgan lielai latviešu sabiedrības daļai, galvenokārt, protams, kā vārds (horizontāli: latviešu gleznotājs, dzimis Saldus pagastā 1866. gadā, deviņi burti, pirmais – “R”). Pat ja esam mākslas cienītāji, monogrāfiju un katalogu ievadu lasītāji, muzeja draugu kluba biedri, tik un tā, skrienot pakaļ pagājības dūmakā aizejošajiem ikdienas mirkļiem, apaugam ar paviršības un vienaldzības putekļu mēteļiem. Piezogas pašsaprotamība; iespējams, ka pat par UNESCO svinamo dienu kalendārā 2016.–2017. gadam iekļautajam jubilāram veltīto topošo lielizstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā dažam varbūt jau tagad mēle niez izsaukties: “Nūū, Rozentāls! Ko gan tur jaunu var pateikt.”


Izstāde „Viens / Otram“. Ekspozīcijas skats. Foto: Tatjana Raičiņeca

Taču mazā bibliotēkas izstāde atgādina, ka viss, ko cits par citu zinām, ir tikai druskas, mazi uzplaiksnījumi. Un, ka uzdoties par visziņiem, vissapratējiem ir vienkārši nenopietni. Ielūkojoties attēlos, lasot uz sienas rakstīto, atcerējos par Jaņa Rozentāla saraksti, ko savulaik sakārtoja grāmatā pašreizējās LNB izstādes tekstu autore Inta Pujāte kopā ar Anitu Putniņu-Niedru.[1] Tā vien liekas, ka izstāde būtu skatāma, turot rokā un lapojot šo, pirms gandrīz divdesmit gadiem tapušo, grāmatu.

Rozentāla jubilejas gada atzīmēšanai LNB izstādes veidotājas ir izvēlējušās vienu tēmu – mūsu gleznotāja un somu dziedātājas attiecību detaļas, kas tiešāk vai pastarpinātāk atklājas līdz šim plašākai publikai neizrādītajos artefaktos no A. Apīņa reto grāmatu un rokrakstu lasītavas krājuma. Rozentāla un Ellijas Forseles iepazīšanās, laulības, ģimene, Ellijas uzupurēšanās, pēc vīra nāves atgriežoties Latvijā (faktiski – emigrējot no dzimtenes), viņas kā modeļa un “mūzas” loma Rozentāla daiļradē – tas viss ekspluatēts diezgan daudz, lai atceramies kaut vai 2002. / 2003. gadā  toreizējā Valsts Mākslas muzeja Mazajā zālē kuratores Edvardas Šmites sarīkoto izstādi “Ellijai.”  Interesantas atziņas par šo notikumu tolaik pauda mākslas vēsturniece Kristiāna Ābele.[2]

Tomēr pašreizējā izstāde pārliecina ar niansētākiem, varbūt ne tik uzkrītošiem akcentiem. Aplūkojot 19. gadsimta beigu, 20. gadsimta sākuma fin de siècle sadzīvisko attiecību stilam atbilstošās, Ellijai sūtītās mūziķu un operdziedoņu autografētās fotogrāfijas, gribas domāt, ka jaunā dziedātāja jau karjeras sākumā bija izpelnījusies ievērību, kas lielāka par vidējo. Ka viņa, iemīloties Rozentālā un apprecoties ar to, kļūstot par viņa bērnu māti, nevilšus upurēja daļu sava talanta, varbūt pat lielāko daļu.


Izstāde „Viens / Otram“. Ekspozīcijas skats. Foto: Tatjana Raičiņeca

Vai to pašu var teikt arī par Jani Rozentālu? Diezin vai. Izstādē lasāms fragments no vēstules, ko Ellijas tēvs Teodors Forsels rakstīja Rozentālam 1902. gada 1. decembrī (18. novembrī) – drīz pēc  Jaņa un Ellijas saderināšanās. Viņš rakstīja: “Jau no paša sākuma mani ļoti iepriecināja, ka mana Ellija varēs veidot tiltu starp divām mazām nācijām, kas atrodas vienādā stāvoklī pret carismu, kurš uzkundzējās pār mums. Jums, latviešiem, būtu šis tas, ko pamācīties no mums, bet mums vajadzētu no Jums mācīties, ka dzīvesspējīga nācija var saglabāt savu nacionalitāti arī ļoti grūtos ārējos apstākļos. Viss atkarīgs no tā, kā inteliģence un plašās masas jūt sevi par vienu tautu un uzkundzējušās tautas netikumi – izvirtība un alkoholisms – nenovājina mazo tautu. Es jau sen esmu aizrādījis, ka Jūs, latvieši, vēl neprotat novērtēt absolūtas atturības nozīmi. Pie mums jau daži to sapratuši. Ellija nav bijusi pietiekami stipra, lai šinī ziņā pie Jums noturētos, un tas mani ļoti sāpina. Jūsu saderināšanās esot slacināta ar šampānieti, tā viņa man stāstīja, tomēr laulībām jānotiek bez alkoholiskiem dzērieniem.”[3]

Šajā fragmentā ir vairākas būtiskas lietas. Pirmā, vēsturiski nosacītā, ir mājiens uz atturības kustību kā tādu, Somijā tā sākās nedaudz agrāk  kā Latvijā. Teodors Forsels bija šīs kustības aktīvists. Daudz būtiskāka ir atziņa, ka mazās tautās inteliģencei un plašajām masām vajadzētu būt kā vienotam veselumam, lai turētos pretī netikumiem, ko uzkundzējoties uzspiež lielvaras. Lai gan kopš Forsela rakstītā ir aizritējis vairāk nekā gadsimts, mazo tautu, arī somu un latviešu, savpatais liktenis joprojām ir apdraudēts šīs pašas uzkundzēšanās dēļ – intelektuālās aprindas seko kādas transnacionālas, it kā neesošas lielvaras “politkorektuma” diktātam, vienlaikus pārmetot “plašajām masām” kritiskas domāšanas trūkumu. Bet jāšaubās, ka Jaņa Rozentāla nākamais sievastēvs vēlējās tik vien kā skart vērienīgas vispārcilvēciskas tēmas. Drīzāk gan tas bija mudinājums gaisīgajam māksliniekam “savākties”, ja reiz ir izlemts doties laulībā.


Izstādes publicitātes attēls

Katrā ziņā vēl pēc desmit laulībā aizvadītiem gadiem, visumā lietišķi rakstot sievai no Pēterburgas, Rozentāls jūt pienākumu iestarpināt šādu taisnošanos: “Uzdzīvojis neesmu.”[4] Mākslinieks, zināms, ir mākslinieks, radošais gars mēdz baroties no sajūtām un stāvokļiem, kas ir, sacīsim tā, neordināri.

Par to, ka Rozentāls varēja būt visai sarežģīta “partija”, liecina arī viņa un vācbaltu baroneses Kerijas Grotusas attiecību drāma, kas objektīvi norisinājās, pirms vēl gleznotājs iepazinās ar Elliju Forseli, bet zemdegās noteikti gruzdēja arī vēlāk. Var jau būt, ka Kerija, kā to kādā vietā atceras Andrievs Niedra, nebija nedz jauna, nedz skaista, tomēr viņa bija izglītota, gudra un nenoliedzami iemīlējusies. Savukārt par Rozentālu daudz ko pasaka šīs rindas no 1895. gada 30. decembra vēstules Kerijai: “Pirms sāku rakstīt, es izlasīju Jūsu 14. novembra vēstuli no Saldus un gandrīz vai apraudājos. – Jā, tur nu neko nevar darīt! – “Jūsu jūtas ir veltītas tikai Jums pašam un Jūsu mākslai…” utt. Tas jau dažā ziņā būtu pavisam labi, ja tikai tas tā būtu. Bet es taču neesmu nekāds egoists: tie, kas mani pazīst, pat neiedomājas mani par tādu uzskatīt. Esmu tāds tikai tiktāl, ciktāl pašuzturēšanās dziņa to neciešami prasa katram cilvēkam, un pat vēl mazāk, – tas ir kaut kas tāds, ko cilvēki parasti dēvē par vieglprātību, nesaprātību un izšķērdību. Kristus lielākais dzīves noteikums – “kas savu dzīvību mīļo, tas to zaudēs, un, kas to atdod, tas to iegūs” – mani jau senlaikus ir sajūsminājis, un nekas mani tā neatbaida kā maziska nopūlēšanās ap savu mīļoto personu. Kas nevar visu ziedot kādai lielai un labai idejai  vai arī mīlestībai, ir nožēlojams sīkulis. No šādiem tad parasti mākslā rekrutējas nejēdzīgās treknās nulles.”[5]

Gadi ritēja, bet Rozentāla vieglprātīgā attieksme nemainījās. 1898. gada 22. martā viņš Kerijai rakstīja: „Manā vēstuļu mapē atrodas Jums paredzētas dažādos laikos iesāktas četras vēstules, visvecākā no pagājušā gada novembra. To es rakstu, lai taču Jūs man noticētu, ka ir trūcis nevis labas gribas un intereses, bet gan spēka pārvarēt savu niknāko ienaidnieku – rakstīšanas kūtrumu.”[6] Tā nu Janis Rozentāls turpināja rosīties, vieglprātīgi, nebēdājot par rētām, ko atstās citu cilvēku dvēselēs, lidinājās, gleznoja, kala plānus, līdz notika liktenīgā sastapšanās ar Elliju. Vai Rozentālam rūpēja tas, ko pārdzīvos Kerija, saņemot viņa jūsmas pilno vēstuli, kurā tas acīmredzot līksmoja par jauno mūzu? Kerijas reakcija ir augstsirdības un patiesas mīlestības paraugs: “Atgriezusies no izbraukuma, vakar vakarā atradu priekšā Jūsu vēstuli, tik ļoti laimes un prieka pārpilnu, ka arī mani tā iepriecināja no visas sirds. Varbūt vēl atceraties, ka vasarā es Jums teicu, – novēlu Jums cilvēku, kuram Jūs pilnīgi piederētu, kurš vienmēr būtu ap Jums, sagādātu Jums mīļu mājvietu, atturētu Jūs no trakulībām un ieviestu mazliet vairāk kārtības Jūsu mākslinieka dzīvē.”[7]

Tajā pašā vēstulē Kerija raksta: “Mīla un laime nedrīkst sirdi padarīt šauru – tai jāvērš tā plaša, bagāta un pilnīga, lai tā pāri plūzdama varētu arī citiem labu dot.” Nelielā izstāde LNB nesniedz atbildi – vai Kerijas Grotusas  teiktais (novēlētais) līdz galam īstenojās Jaņa Rozentāla un Ellijas Forseles attiecībās. Patiesībā jau neviens ne par vienu tādas atbildes nevar sniegt. Jo pat katrs savas sirds plašumu mēs nedz zinām, nedz saprotam. Bet tas nekas. Izstāde ir tāda kā pietura nebeidzamajā ceļā, un mēs, vērojot garāmslīdošā vilciena logos uz mūžību aizceļojošo pasažieru sejas, varbūt gan gribētu līdzi, bet paliekam ar saviem jautājumiem tepat. Cerībā, ka pienāks arī mūsu vilciens, vai vismaz kāds pasta sūtījums.

[1] Dzīves palete. Jaņa Rozentāla sarakste. Intas Pujātes un Anitas Putniņas-Niedras sakārtojums. – R.: Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja izdevniecība “Pils”, 1997.

[2] Kristiāna Ābele. Skaistā glezna, laikmeta gars un ģimenes kalendārs. Studija, 2003., Nr. 1(28).

[3] Dzīves palete. 290. lpp.

[4] Ibid. 256. lpp.

[5] Ibid. 111. lpp.

[6] Dzīves palete. 143. lpp.

[7] Ibid. 292. lpp.