Ursa Fišera darba fragments. © Urs Fischer. Courtesy of the artist and Gavin Brown’s enterprise, Ņujorka. Foto: Mats Nordman

Cirvja labklājība 0

Mūsdienu mākslas muzejs “Garāža” piedāvā Ursa Fišera izstādi

Sergejs Hačaturovs
05/07/2016

Pamatoti spriež pazīstamais mūsdienu mākslas kurators un vēsturnieks Andrejs Jerofejevs: šodien Krievijas valsts ir nekautrīgākais performanču mākslinieks, nevis daudzie radikālie mākslinieki. Tā ālējas, pārkāpj visas norunas, attiecību loģiku. Nodarbojas ar kaitniecību liberālās un kreisās inteliģences prātos, izsizdama to no sliedēm un uzspiezdama pastāvīgu apjukuma stāvokli, kognitīvo krīzi un pārliecinātības par jebko trūkumu. Ar vienu roku valsts atbrīvo Federālā drošības dienesta durvis aizdedzinājušo mūsu mākslas procesa enfant terribe Pjotru Pavļenski. Ar otru sagrauj galveno mūsdienu mākslas pētniecības institūciju – Valsts mūsdienu mākslas centru, VMMC. Tagad VMMC ir apvienots ar konservatīvo padomju produkcijas noliktavu “РОСИЗО”, kā rezultātā izdevies pilnībā nekontrolējams un savā būtībā absurds monstrs ar neprognozējamu uzvedības modeli.

Tieši šis neprognozējamais Krievijas varas uzvedības modelis mūsdienu mākslas jomā arī padara valsti par galveno Krievzemes performanču mākslinieku. Jo performanču mākslinieka, akcionista mērķis taču ir musināt, izsist no ierastajām sliedēm, sajaukt kārtis, epatēt, pārsteigt ar spilgtiem medija efektiem. Visus šo trikus beigu beigās izmanto vara. Uzdrošinos pieņemt, ka augstākais mērķis ir nepieļaut, ka mūsdienu māksla kļūst par sabiedrības pamatvērtību, funkcionējošu sociāli politiskās aktivitātes instrumentu, panākt, lai tā paliktu vaļasbrīža un izklaides jomas robežās – tas, ko sauc par entertainment.


Urss Fišers. “Vecais nabaga es.” 2011

Ikdienas lietu kārtībā apropriēdama performatīvās intervences metodes, pārkāpdama konvencijas un loģiku, vara anihilē pat visradikālākā izteikuma nozīmes, padara to nekaitīgu. Jau ir nācies rakstīt par to, ka mūsdienu autoritārisms bez pūlēm piesavinās postmodernisma un konceptuālisma metodi, izmanto ironisku zemtekstu, divnozīmību, ambivalenci kā lielisku manipulatīvu jaunās mediju propagandas līdzekli. Daudzi konceptuālisti kļuvuši par oficiāli atzītiem mākslas darbiniekiem.

Cita metode, kā mūsdienu mākslu izvest no kritikas teritorijas, to pārvietot hipsterīgu izklaižu kategorijā (blakus veloceliņiem un pufiem zālienos), ir nesistemātisks darbs ar mākslas procesu kā tādu. Tās izrādīšana publikai kā atrakciju parādi ar pārāk vispārīgu un banālu nozīmju lauku, kuras arī ir vieglas un nav bīstamas. Mūsu galvenā filantropiskā organizācija, kas nodarbojas ar mūsdienu mākslas un kultūras attīstīšanu (tā to formulē organizācija pati), “Garāža”, laikā kopš 2008. gada it kā atvairījusi pārmetumus par paviršību. Mēs atminamies to meistaru lieliskās izstādes, kuri veido mūsdienu kultūras pamatu: Marks Rotko, Marina Abramoviča, Viljams Kentridžs, Džeimss Tarels, Luīze Buržuā, Viktors Pivovarovs... Muzejā tiek organizētas lieliskas izglītojošās programmas, tās kļūst par tā ikdienas dzīves daļu. Atminēsimies arī ikgadējos grantus jaunajiem māksliniekiem un izdevējprogrammu, kurā tiek publicētas ikkatras dzīves nianses izpratnei nozīmīgas mūsdienu mākslas grāmatas. Nesen, “Garāžas” jaunās mājvietas iesvētīšanas gadadienā, kādreizējās padomju kafejnīcas ēkā tika izsludināta izstāžu programma “Domubiedri”. Šis projekts iecerēts ar mērķi paplašināt “inklūzijas” tēmas izpratni, izvest to ārpus vienkāršotā priekšstata par fiziskas piekļuves mākslai nodrošināšanu cilvēkiem ar invaliditāti un citām sociālajām grupām, kas parasti izslēgtas no muzeju standartauditorijas. Jaunajā projektā cilvēki ar ierobežotām iespējām paši kļūs par ekspozīcijas “Domubiedri” līdzkuratoriem, palīdzēs veidot komunikācijas tiltus.

Visi šie pūliņi, protams, liek attiekties pret “Garāžu” ar lielu cieņu – kā pret institūciju, kas pretojas kultūras dzīves debilizācijai un infantilizācijai. Tomēr pašreizējā, “Garāžas” pārcelšanās gadadienai par godu sarīkotā šveiciešu mākslinieka Ursa Fišera izstāde “Mazais cirvītis”, ļauj runāt par zināmu atbildīgā stratēģiskā kursa pavājināšanos par labu izklaidējošai otršķirībai.

Urss Fišers ir meistars, kurš prot sev izkārtot labu menedžmentu tādu izklaižu ražošanā, kas iepriecina publiku – ne pārāk gudru, tomēr alkstošu būt “līdzdalīgai” visādās labi paēdušās buržuāzisko valstu publikas mīklās un grūtībās. Eldara Rjazanova filmā “Apsolītās debesis” bija spilgti parādīts tieši šādas “publikas ar ideju” pārstāvis. Tas ir atvaļināts padomju pulkvedis. Spožajā Leonīda Broņevoja izpildījumā viņš vietā un nevietā atkārto: “Ak, groteska! To es saprotu!” Lūk, tieši šī groteska, kurā popārts diezgan nekaunīgi sajaukts ar suvenīru popkultūru, ir tas, kas tiek dāsni izrādīts “Garāžā”.


Urss Fišers. Bez nosaukuma. 2015. Fajansa tualetes pods, stikls, augļi. Foto: Olga Aleksejenko © Laikmetīgās mākslas muzejs “Garāža”

Visi Fišera darbi-atrakcijas uztverami kā sarežģītāku un interesantāku ideju adaptācijas. Pūstošie augļi tualetes podā liek atminēties nesaudzīgos tēlus – “Garāžas” nesenās eksponentes, amerikāņu mākslinieces Tarinas Saimonas apsūdzības civilizācijai. Sačokurojušies, it kā anamorfozie priekšmeti rīmējas ar Eda Burma opusiem. Visas izstādes laikā (tā notiek līdz vasaras beigām) kūstošie cilvēki-sveces sasaucas ar Entonija Gormlija intervencēm, kurš piesātina sabiedrisko telpu ar dažādās pakāpēs traumētām un ievainojamām cilvēku figūriņām. Starp alūzijām – Tonija Motelli, Hērsta un Kūna fantasmas un mazās lellītes no konceptuālistu instalācijām; kas tik vien nenāk prātā. Ir sajūta, ka esi nonācis lietotu, jau izmantotu ideju izpārdošanā, tas ir... Tagad vienmēr var aizstāvēt Fišera pozīciju. Izskaidrot to ar to, ka viņš apzināti rakņājas mākslā kā lielveikalā, idejām liegdams oriģinalitāti, bet mākslinieciskumam izcilību. Kritiķi tā arī raksta, saskatīdami tajā neodadaistisku (tātad patiesi šveicisku) patērnieciskuma kritiku. Tomēr kritikas lādiņš ekspozīcijā ir tik vājš, tautoloģiju, dežavū efektu ir tik daudz, bet mazo lellīšu kārdinošais mīlīgums tik vilinošs, ka ne vienmēr saprotama robeža, kur mākslinieks kritizē patērēšanu, bet kur pats kļūst par “skatuves sabiedrības” daļu.


Ursa Fišera ekspozīcijas “Mazais cirvītis” fragments. Foto: Olga Aleksejenko © Laikmetīgās mākslas muzejs “Garāža”

Labsirdīgam lempim līdzīgais mākslinieks Urss Fišers vispār jau nav slikts puisis. “Garāžas” ēkas priekšā viņš kopā ar savu komandu gribētājiem mācīs veidot skulptūras no neapdedzināta māla. Tas arī ir sociāls projekts. Tomēr pašreizējā, tuvu bezizejas situācijai nonākušajā Krievijas kultūras situācijā izvēle par labu tieši viņam kā “Garāžas” svinamo datumu hedlainerim ir divdomīga. Valstīs, kurās ir spēcīgas sabiedriskās dzīves tradīcijas, bet mūsdienu māksla tiek cienīta kā pamatvērtība (ar visu tās nesaprotamību un nepievilcību), Fišers tiek uztverts kā interesi raisošs un simpātisks papildinājums jau pastāvošajam kritikas un paškritikas diskursam. Krievijā savukārt, kur brīvība tiek apcirsta jau saknē, kritika un paškritika (tostarp institucionālā) nav gaidīta un visi dzīvo pēc principa “ka tik nekas nepagadās”, Fišera mākslas dekonstruktīvais vēstījums ne tikai izvēdinās – to it kā speciāli izdzēš. Ar nodomu mākslinieka vēstījumu pārvēršot par primitīvu atrakciju parku.

 
Urss Fišers. “Mazs putniņš, liela ola.” 2011

Ekspozīcija nosaukta par godu Boba Mārlija dziesmai Small Axe – “Mazais cirvītis”. Tajā ir šāds piedziedājums:

Kaut esmu maziņš cirvītis,
Bet tu tik milzīgs koks,
Pie saknes nocirtīšu tevi es,
Par to tu nešaubies nemaz.

Šodien Krievijā šī izteikuma mērķis ir daudzkārt ambivalentāks.


Urss Fišers. Problem Painting. 2011

Izstāde Laikmetīgās mākslas centrā “Garāža” Maskavā skatāma līdz 21. augustam.