Žilvina Landzberga ekspozīcijas skats galerijā Vartai, Viļņā

Te drīzāk gribas uzdot jautājumu – vai mēs runājam par kaut ko absolūti pastāvošu vai tomēr par ko tādu, ko esam iedomājušies un kas lielākoties balstās redzēto attēlu pieredzē un iztēlē: kāpēc tā sakne atgādina seju? Kāpēc tas bluķa gabals izskatās pēc putna? Un tas pats jautājums tiek uzdots arī izstādē kim? – kāpēc objektu kompozīcija, kas apdzīvo izstāžu telpu un šķietami ir tajā iesprostota, atgādina ogles gabalus vai izdegušus kokus, starp kuriem tāds kā apgāzies ir cilvēka figūras atveids? Ko mana iztēle dara jeb ko Žilvins grib iedarbināt manā iztēlē? Varbūt tie ir meklējumi pēc daudz interesantākas telpas par melanholijai/nostaļģijai atvēlēto, daudz iespaidīgākas, dinamiskākas un dzīvotspējīgākas, kura tiek konstruēta nevis no kā neesoša, bet gan no esošā – lietām un to nozīmēm, kas atrodas nemitīgā mainībā.


Ekspozīcijas skats kim? Rīgā. Foto: Ansis Starks

Par tādu kā metaforu Citai telpai, domāju, jāuzskata neliels objekts, kas iebūvēts sienā VKN galerijā. Plaukstas lieluma kvadrātveida atvērums ved skatienu iekšā miniatūrā vidē, kura izskatās pēc izstāžu zāles – tā ir tukša, ar vairākām istabām, izgaismota ar spoži baltu gaismu, kā vienīgie objekti tur izvietotas divas nelielas piramīdas/konusi. Vienalga, kas tā ir par telpu – mākslinieka iekšējā telpa (pašportrets – pēc Žilvina vārdiem) vai arī ideālā telpa, kas nepieciešama ikvienam māksliniekam darbu radīšanai, – tā ir vieta, kas pietrūkst un kas ir vajadzīga. Kā jebkuram Žilvinas objektam, kas atrodas nemitīgā procesā, arī šī miniatūrā vieta bija domāta citāda, piepildīta ar ko citu, iespējams, atšķiroties savā vēstījumā no manis piedāvātajām interpretācijām. Taču, kas tur bija paredzēts, lai paliek intrigai līdz nākamajai mākslinieka izstādei.

Arhīvā lasi:
22/11/2011 - Recenzijas :: Maija Rudovska – Inga Meldere & Mikko Hintz

Name:
Surname:
E-mail:
Password:
Repeat password: