Dorinels Marks. A better Life Soon. 1998-2001

Kas satrauc un kas neapmierina Ziemeļvalstu mākslu 1

Dmitrijs Golinko-Volfsons
12/12/2011

Izstāde Nordic Art Today: conceptual debts, broken dreams and new horizons Sanktpēterburgas loftu projektā “Etaži” bija skatāma līdz 11. decembrim

1

Ja shematiski raksturotu postsovetisma laika Sanktpēterburgas mākslas attīstību, tās vēsturi varētu iedalīt divos pretējos posmos. Pirmais – vētrainie pārbūves astoņdesmitie, pēc tam sūrie Jeļcina deviņdesmitie: laiks, kad sevi aktīvi apliecināja jaunatnes subkultūra, kas bija orientēta radikāli atjaunināt pilsētas mākslas dzīves pamatus (te jāpiemin “jaunie mākslinieki”, “jaunie komponisti”, “jaunie kritiķi”, “Jaunā daiļo mākslu akadēmija” u. c.). Mākslas vides tiekšanās pēc vēl nebijušas jaunrades apvienojumā ar uzticību andergraunda un neoficiālās kultūras vērtībām ļāva pilsētu uz pusotru gadu desmitu pārvērt par intensīvu bohēmas un mākslas centru. 90. gados Sanktpēterburga izrādījās īpaši auglīga dažādu mākslinieku biedrību alternatīvo dzīves scenāriju un eksistences formu radīšanā skvotos un nekomerciālās galerijās. Tieši šajā laikā, pagājušā gadsimta 90. gados, veidojās mitoloģiskais Pēterburgas kā radošas brīvības teritorijas tēls, kur mākslinieku neierobežo tirgus diktāts un tā vietā, lai realizētus konkrētus projektus, viņš var praktizēt uzvedības spēles (iejūtoties dendija, dīkdieņa, slaista un tajā pašā laikā visu pielūgta guru lomā).

Otrs posms – “palēninātie” Putina 2000. gadi, slavenās ekonomiskās stabilizācijas un tam sekojošās finanšu krīzes laiks, ko apvaldīja naudas plūsma no izejvielu ieguves. Sanktpēterburgas māksla šajā laikā ar nelieliem izņēmumiem izskatījās inerta un iesīkstējusi, gandrīz pilnībā bija zaudēts tās jaunrades potenciāls. Sociālās kritikas funkcija, kas raksturīga mūsdienu politiski apkaltajai Rietumu mākslai, Pēterburgā tika nostumta sabiedrības uzmanības perifērijā. Mākslinieki masveidā nodevās postsovetiskās vidusšķiras dzīves dizainu izdaiļojošu un naudas ziņā izdevīgu objektu radīšanai. Tāpēc 90. gadu otrajā pusē Pēterburgas māksla bija zināmā mērā izolēta no pasaulē valdošajām tendencēm, turklāt tajā bija jaušams provinciālisms salīdzinājumā ar pompozo un naudas uzpumpēto situāciju Maskavā.


Grigorijs Juščenko “Nenoplēsiet, tas ir svarīgi!” 2010-2011

Šķiet, ka lokālo Pēterburgas problemātiku ne vienmēr iespējams pārtulkot pasaules kultūras sabiedrības valodā. Tāpat kā ne visi jautājumi, kas nozīmīgi pasaules kultūras procesā, vienmēr tiek adekvāti atpazīti un saprasti vietējās mākslas kontekstā. Lai arī informācijas tehnoloģijas ir gana labi attīstītas (pirmām kārtām interneta komunikācijas), Pēterburgā, īpaši jaunatnes vidū, jaušams zināms “kultūras bads”. Tas tāpēc, ka 21. gadsimta pirmajā desmitgadē mākslas izglītības struktūras praktiski nebija izveidotas (lai arī pastāvēja tādas liberālas izglītības institūcijas kā “Pro Arte” un “Smoļnija brīvo zinātņu un mākslu koledža”). Tik satraucošā situācijā vērienīgā izstāde “ Ziemeļu māksla šodien: konceptuāli parādi, izpostīti sapņi, jauni horizonti” ir cerīga norāde uz piederību pie internacionālā konteksta.


Loft Project Etagi

Interesanti, ka izstāde mājvietu radusi Loft Projec Etagi, bijušajā maizes kombinātā, kas 2007. gadā pēc Maskavas vīna rūpnīcas parauga pārveidots par modernu mākslas centru ar vairākām galerijām, dizaina studijām un hosteli. Laikā, kad Loft Projec Etagi tika atklāts, tā kultūras auditorijas segments bija sociāli caurskatāms: tie bija jauni dizaina, modes, klubu industrijas speciālisti u. c. Mūsdienu mākslas fenomenam centru pievērsa tā augošais tirgus prestižs – apkārt valdošā komerciālas veiksmes gaisotne. Pēc 2008. gada finanšu krīzes šī glancētā vide vairs nebija sociāli tik viendabīga kā iepriekš, turklāt tās dedzīgā interese par moderno mākslu strauji noplaka. Īsāk sakot – glamūrīgā publika no stāviem pārvietojās uz citām vietām, kur pulcējās hipsteri, bet Lofts sāka apkalpot raibu raibo publiku. Priecēja fakts, ka izstāde, lai arī ne katru dienu pulcēja interesentu pūļus, tomēr arī nekad nebija  bez apmeklētiem. Neesmu drošs, vai tika veikts publikas monitorings, bet man ir aizdomas, ka vairākums interesentu bija kultūras bada stimulētie studenti un ar mākslu saistīti jaunieši, kas centās aizpildīt robus savā izglītībā. >>