Foto

Elpo visu laiku

Vilnis Vējš


09/12/2011

Helēnas Heinrihsones izstāde “Vērotāji” galerijā “Bastejs” apskatāma līdz 15. janvārim

Izstādi “Vērotāji” varētu nosaukt par gleznotājas “atelpas izstādi”, ja vien mēs pieņemtu, ka māksla radīt mākslu radošai personībai nozīmē kaut ko tikpat pašsaprotamu kā elpot, (to nesen kādā intervijā apgalvoja Laila Pakalniņa), nevis ik reizi no jauna sasparoties, lai stātos pretī balta audekla (kinokameras, papīra lapas) izaicinājumam. Līdzīgu domu izstādes atklāšanas runā izteica Helēna Heinrihsone: “Man nav ko darīt, tādēļ es tik daudz gleznoju.”

Esmu pārliecināts, ka tieši tā domā lielākā daļa mākslas patērētāju: ka mākslas darbu sižeti, krāsas un līnijas eksistē kaut kur “gaisā”, turklāt jau ideālajā veidolā, un mākslinieka vienīgais uzdevums ir tos paņemt un uzgleznot. Kā izpildot skolas uzdevumu, priekšnieka rīkojumu, “sabiedrības pasūtījumu”. Atbilstoši šādai loģikai tad būtu iespējams izspriest, vai “ideālais darbs” ir atainots teicami, labi vai slikti. Šķiet, daudziem grūti pieņemt, ka pirms mākslinieka lēmuma ķerties pie darba nekādas viesiem pieejamas vīziju krātuvītes nav – tikai paraugi, tradīcija, skola. Tādēļ ticamāk, ka gan kinorežisores, gan gleznotājas teiktais jāuztver ne tik burtiski. Drīzāk kā viegla koķetērija: ka māksliniekam tikpat dabiski kā elpot ir nepārtraukti izvaicāt savu iztēli, ieskatīties vēl neesošā pasaulē, pieņemt neskaitāmus lēmumus, ko un kā darīt, lai iecere materializētos. Protams, tās ir lietas, ko nez vai kāds dara tikai tādēļ, ka viņam galīgi nekā nav ko darīt. Ticamāk, ka nav nekā svarīgāka ko darīt.

Kādēļ tad atelpa? Helēna Heinrihsone šogad jau sarīkojusi vairākas savu darbu skates: Cēsu mākslas festivālā, akvareļu izstādē galerijā “Māksla XO”, kopprojektā “Sievietes t-elpa”. Tomēr jauni darbi rodas vēl, un ne visi kārtojas noteiktos ciklos vai sērijās. Vai arī – ir jauni darbi, kas turpina iepriekšējos gados iesāktas tēmas, un ir tādi, kas aizsāk jaunas, kuru rezumējums, iespējams, vēl tikai sekos. Tie nepakļaujas noteikta formāta spiedienam. Tādēļ “Vērotāju” ekspozīcija nav viengabalaina, bet parāda vairāku ideju attīstību dažādās stadijās.

Centrālo vietu izstādē ieņem divi lielformāta portreti pie galerijas garākās sienas, kam pievienojas vēl viens telpas dziļumā. Divas jaunu meiteņu sejas – viena sapņaini veras augšup, otra noraudājusies ar sarkanu degunu. Trešajā portretā attēlots laikam jau puisis, kam acis mirdz visās varavīksnes krāsās. Heirihsonei raksturīgie drosmīgie kompozīcijas un spilgtie krāsu risinājumi šeit savienojas ar zināmu popārta elementu – kosmētikas, jauniešu stila attēlojumu. Šie darbi atsauc atmiņā no 1997. līdz 1998. gadam radītus tēlus – “Raudošā sieviete ar auskaru”, “Asaras pār krūtīm” un “Zaļā raudātāja” (reprodukcijas atrodamas mākslinieces katalogā, 2007). Zīmīgi, ka jaunie “lielie portreti” vairs nav uztverami kā iekšējās pasaules izteicēji, bet drīzāk kā romantiski apcerīgs vērojums ar zināmu humora devu. Attiecīgi mazinājies dramatisms, ko gan nevar teikt par kopējo efektu. Līdzīgu saturisku funkciju pilda gleznas – kaprīzes, kurās attēlotas vāju alkoholisko dzērienu bundžiņas. Interesanti, ka “Long drink” esot bijis viens no izstādes sagatavošanas gaitā apsvērtajiem nosaukuma variantiem – manuprāt, veiksmīgāks par esošo, jo precīzi izsaka drusku aizmiglotu vieglprātības un smeldzes sajaukuma noskaņu, kas raksturīga izstādei kopumā.

Pārsteidz vairāki darbi, kas it kā ir radinieki mākslinieces iecienītajām daudzplānu un daudzelementu kompozīcijām, bet šoreiz ir “saspiestas” uz mazāka izmēra audekliem, tādējādi ļaujot minēt, vai māksliniece ir ceļā pie intīmāka mēroga sērijas vai gatavojas kaut kam lielākam. Smaidu izraisa atskats uz vienu no pašas slavenākajiem darbu cikliem – “Meisenes porcelānu” (ap 1990. gadu), bet ekspozīcijas nosaukumu attaisno uz apļa formāta audekliem gleznotas acis ar garumgarām skropstām.

“Vērotāji” apliecina, ka māksliniece elpo, respektīvi, aktīvi strādā pie vairākiem vienlīdz svarīgiem tematiskiem un formāliem virzieniem. Izstāde raisa vēlēšanos tajā redzamos darbus skatīt vēlreiz – izsmeļošākos salikumos un noapaļotākās ekspozīcijas kompozīcijās.